Trīspadsmitajā svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat. Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.” Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” [Lk.10:23-37].

[Pirms sāc lasīt šo e-sprediķi noteikti IZLASI autora e-Reflexiju]

Ir pagājuši apmēram divi tūkstoši gadu, kopš pasaulē ir ienākusi kristietība, un par spīti visdažādākajiem centieniem un pat sistemātiskām programmām, lai to iznīcinātu, par spīti nievājošām prognozēm dažādos laikos kristietība ir ne tikai pastāvējusi, bet ir arī pašos pamatos ietekmējusi visu mūsdienu pasauli vairāk, nekā cilvēks to pirmajā acu uzmetienā spēj novērtēt. Mūsdienās tik aktuālās cilvēktiesības, sociālās nodrošinātības sistēma (lai arī cik laba vai nepilnīga tā pie mums būtu), veselības aprūpe, izglītība un pat rietumu zinātne, kas tik bieži tiek lietota, lai aizstāvētu brīvdomīgas un bezdievīgas idejas ­ tas viss un vēl daudz kas vairāk pēdējās divās tūkstošgadēs lielā mērā ir tieši kristietības izauklēts un ietekmēts caurcaurēm. Varētu pat domāt, ka Jēzus, ja Viņš nāktu šajā pasaulē vēlreiz, tiktu uzņemts daudz sirsnīgāk un ka Viņam būtu daudz vairāk uzticamu sekotāju, jo paaudžu paaudzēs Viņa vārds un mācība ir dziļi iegūlusies gan atsevišķos cilvēkos, gan veselās tautās.

Un tomēr diez vai. Diezin vai no šādiem novērojumiem, kas ir visnotaļ patiesi, var izdarīt tādu secinājumu. Es tomēr esmu diezgan pārliecināts, ka Jēzu mūsdienās sagaidītu tāds pats liktenis kā toreiz: neizpratne, neticība, naids un pazemojoša nāve. Protams, šāds pieņēmums ir pilnīgi fantastisks, un nav iedomājams ne iemesls, ne veids, kā un kādēļ Jēzum vajadzētu vēlreiz nākt pasaulē, kā tas notika pirms divām tūkstošgadēm. Grēku piedošana ir izcīnīta, pestīšana un mūžīgā dzīvošana ir nodrošināta ­ visi kopš pasaules sākuma dotie Dieva apsolījumi jeb Viņa slēgtā derība ar ticīgajiem ir piepildīta, vēl tikai atliek kāds, no mūžības perspektīvas raugoties, nenozīmīgs mirklis, lai tas viss tiktu īstenots pilnībā, kas notiks pastarajā dienā līdz ar mūsu augšāmcelšanos.

Lai arī pasaule un cilvēki ir lielā kristietības ietekmē, vājums un nepilnība garīgajās lietās ir visu mūsu un ikviena daļa, nerunājot nemaz par to pilnīgo tumsu un aklumu, kas šajā sakarā valda pār neticīgajiem. Kā gan tā, ja jau mēs esam kristieši un ja jau mūsu ticības atbalss cauri laikmetiem ir tik ļoti ietekmējusi visu notiekošo? Jā, mēs esam kristieši, mēs esam ticīgie, un tas nozīmē, ka Dievs mums katru dienu un katru brīdi Savā žēlastībā dāvā ticību, proti ­ tās tukšās rokas, kas ir izstieptas uz Jēzu Kristu pēc žēlastības, piedošanas un miera. Nekas vairāk kā vien tukšas, izstieptas garā nabagu, ubagu rokas ir tas, kas mūs atšķir no pasaules un neticības. Viss cits ir no Dieva, viss cits nav mūsu pašu, bet gan tiek mums pielīdzināts.

Svētā Absolūcija, kas saka: “Es tev piedodu tavus grēkus,” līdz ar to mūs nosauc par Dieva bērniem un atjauno un atgriež Dieva žēlastībā un sadraudzībā, kurā mēs esam ievesti caur Svēto Kristību. Tajā Jēzus nāve ir pielīdzināta mums, it kā mēs būtu miruši un samaksājuši par savu grēku, un šajā Kristībā mums tiek dota mūžīgā dzīvošana, jo Jēzus ir uzvarējis nāvi un augšāmcēlies. Lai mēs ticību jeb uz Dievu izstieptās rokas nespēkā nenolaistu gar sāniem, mēs tiekam stiprināti ar Jēzus miesu un asinīm Svētajā Vakarēdienā. Tas ir visu laiku svētākais un pilnībā pieņemamais upuris Dievam, kurā, būdami līdzdalīgi, arī mēs bez jebkāda pašu nopelna esam Viņam pieņemami un tiekam Viņa svētīti. Tā mums ir pilnīgs miers ar Dievu, itin kā Viņa Dēls ir pilnīgā, prātam neaptveramā sadraudzībā ar Savu Tēvu, un arī mūsu svētums nav vis eņģeļu vai kādu cilvēku, bet gan Dieva dots, tātad ­ bezgalīgi pilnīgs un nezūdošs. Tādi mēs esam Dieva acīs, un tādus mēs arī paši sevi un viens otru redzēsim mūsu ticības piepildījuma dienā, augšāmcelšanās dienā.

Protams, tāda ticība nepaliek bez augļiem, kas ir mūsu atjaunotās dzīves, Kristus Evaņģēlija sludināšana un pat visas pasaules izgaismošana ar Dieva vārda un tā nestās ticības gaismu. Tomēr maldīgi būtu domāt, ka pasaule, kuras alga ir nepateicība, to tiešām spēj novērtēt. Nē, tā to pieraksta savām spējām un attapībai, progresam, personības ģēnija dižumam un vēl nezin kam. Jā, cilvēki ieklausās baznīcas teiktajā, piekrīt daudz kam no tā, ko tā sludina par morāli un pasaules kārtību, tomēr tas vienmēr notiek pilnīgi citu iemeslu dēļ, nekā baznīca to sludina, proti, pasaules piekrišana baznīcai vienmēr notiek pasaulīgu iemeslu, nevis ticības dēļ, un būtu neapdomīgi un naivi cerēt uz ko citu. Tādēļ izšķirīgajā brīdī, ja tāds pienāktu, pasaule atkal izdarītu to pašu lēmumu, ko toreiz pirms diviem tūkstošiem gadu: “Mums ir labāk, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” Pasaule labprāt saņem Dieva dāvanas, savu dzīvību un esamību ieskaitot, bet tā nekad to neatdos Dieva dēļ, un Jēzus atkal un atkal varētu tikt sists krustā.

Tādēļ ir bezcerīgi gaidīt, ka pasaule mainīsies, ka mēs ar savu ticību un sludināšanu to kaut kā būtiski uzlabosim. Šis tas jau, protams, notiek, jo Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, tomēr mūsu ticība mums ir tieši tik daudz, lai ar sirds drebēšanu mēs paši tiktu izvadīti un izvilkti cauri šai pasaulei līdz apsolītajai mūžīgajai dzīvībai. Kas attiecas uz pasauli, nav vērts lolot īpašas ilūzijas. Dievs pats to mainīs visai radikālā veidā, pastarajā jeb tiesas dienā mūžīgajam sodam nododot visu grēku un ļaunumu, bet pašu pasauli pārradot no jauna, lai dotu mums šo svēto un pilnīgo Apsolīto zemi kā dāvanu.

Bet līdz tam? Jā, es atkal atgriežos pie tā, kas ir līdz tam, pie mūsu tik ilgās, šķietami nebeidzamās šodienas, un tā tas būs vienmēr, kamēr vien mēs varēsim teikt: “Šodien,” kamēr laikam nebūs jāpiekāpjas mūžības priekšā. Un šodien mums ir jātiek mācītiem, arī pārmācītiem un pamācītiem, lai prastu nodzīvot savu zemes dzīves mirkli un, kas zina, arī ko labu padarīt.

“Ko labu padarīt” savas dzīves mirklī vienmēr ir bijusi kristiešu cenšanās, un uz to mūs mudina gan Dieva baušļi, gan daudzas Jēzus teiktās līdzības, no kurām viena no pazīstamākajām neapšaubāmi ir līdzība par tā saukto žēlsirdīgo samarieti. Tā mēs laika gaitā esam iesaukuši to izpalīdzīgo vīru, ko Jēzus lieto par piemēru, lai atbildētu uz farizeja jautājumu: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Un visus šos pēdējos divus tūkstošus gadus Kristus baznīca ir mācījusies pati un mācījusi arī pasaulei, kas tad ir mūsu tuvākais, lietojot šo piemēru par žēlsirdīgo samarieti.

Tādas mācības un mācīšanās iznākums ir tas, ko mēs varētu saukt par kristīgo humānismu, par kristīgu Dieva vārdam un gribai atbilstīgu attieksmi cilvēku starpā. Kurš tad ir mans tuvākais? Par ko man ir jārūpējas, kā labā man ir jātērē sava nauda, laiks, prasmes un spēki? Ceturtais un sestais bauslis mums māca pienākumu pret saviem vecākiem un ģimeni, kas ir jāciena, jāgodā un kam ir visiem spēkiem jākalpo. Un tas cilvēka prātam ir samērā labi saprotams. Tomēr visi pārējie tā sauktā otrā bauslības galdiņa baušļi ­ un to ir vēl vairāk par šiem diviem ­ mums pavēl dievbijīgu attieksmi un dzīvi arī daudz plašākā izpratnē par mūsu ģimeni un radiem. Cik tad plašai ir jābūt mūsu sirdij? Cik daudzi mums tajā ir jāuzņem? Es taču nevaru mīlēt visu pasauli! ­ Apmēram to nozīmēja Jēzum uzdotais farizeja jautājums. Un Jēzus uz to atbildēja pretēji cilvēka domāšanai, proti, Viņš nesāka uzskaitīt tos, kas ir šā cilvēka tuvākie, tie, kurus viņam ir jāuzņem savā sirdī, bet gan sāka ar viņu pašu. Tā teikt, skaties un meklē, kuram tu varētu būt tuvākais, kuram būtu vajadzīga tava gādība, tava atvērtā sirds.

Tā ir pilnīgi pretēja domāšana cilvēciski ierastajai, kas līdzcilvēkus dala savējos un svešajos. Jums taču arī ir pazīstama šī “savējo un svešo būšana”? Es nesaku, ka tā nav pamatota. Protams, šādai izšķiršanai ir jābūt, un mēs tiešām nevaram skriet pa pasauli, to lāpīdami jeb visus pa labi un pa kreisi mīlēdami, ja mājās uz mūsu gādīgo roku un mīlestību gaida tēvs, māte, sieva, vīrs, bērni. Arī tas ir tiesa, ka pasauli mīlēt ir viegli, bet grūti ir mīlēt to, kas tev ir vistuvāk. Es domāju, ka to mēs visi esam pieredzējuši. Un tomēr spēkā paliek šie Jēzus teiktie vārdi, Dieva svētā prasība ­ nevis uzskaitīt un noteikt kaut kādu savu tuvāko loku, bet gan pašam būt atvērtam, lai vajadzības gadījumā būtu par tuvāko ikvienam, kam tas ir nepieciešams.

Ar ko saistās vārdi “Dieva svētā prasība” ­ ar bauslību vai Evaņģēliju?

Bieži vien dažādās baznīcās mēdz maldīgi runāt par “Evaņģēlija prasībām”, “Kristus baušļiem” un tamlīdzīgi, tādējādi pilnīgi sajaucot galveno Svēto Rakstu lasīšanas un saprašanas principu ­ atšķirību starp bauslību un Evaņģēliju, un galu galā viņi apjūk un apmaldās arī savā ticībā, Kristus Evaņģēlija un Dieva miera vietā nonākot bauslības draudos un nāves tiesā. Viss, kas vien no mums Dieva vārdā kaut ko prasa, ir bauslība. Un arī līdzība par žēlsirdīgo samarieti ir bauslība. To sludinādams uzpūtīgajam farizejam, Jēzus liek viņam atzīt viņa prāta ačgārnību, viņa sirds greizumu un novēršanos no svētā Dieva prāta.

Šis cilvēks visu bija darījis, cik spējis, pēc saviem vislabākajiem nodomiem, un nu gribēja, lai Dievs to uzskatītu par atzinības un atalgojuma cienīgu. Nē, saka Jēzus, ja tu gribi darīt labu, tad lūk, kā tev ir jādara. Un Viņš rāda pilnīgu ziedošanos un sevis noliegšanu jebkura cita cilvēka labā un viņa vajadzību dēļ. Tu domā, ka esi labs, jo esi izpalīdzīgs saviem tuviniekiem? Varbūt tu esi pat tik labs un dievbijīgs, ka palīdzi arī saviem ticības biedriem? Varbūt tu esi cilvēkmīlestības paraugs un, kad vien tev ir kāds brīvs brīdis darba dienu vakaros, nedēļas nogalēs un atvaļinājuma laikā, tad tu to ziedo, lai remdētu citu ciešanas un atvieglotu citu nastas, nejautājot, cik labi, pateicīgi vai dievbijīgi ir tie, kuriem tu palīdzi? Protams, vismaz šim pēdējam kritērijam farizejs noteikti neatbilda. Un žēlsirdīgais samarietis, kas neko nejautāja, bet labprātīgi kā cilvēkmīlestības iemiesojums tūdaļ darīja, šim farizejam faktiski bija nežēlīgais samarietis, kas ar savu neaizsniedzamo pilnīgumu bija staigājošs pārmetums paštaisnajam farizejam.

Un tieši tā Jēzus to arī bija domājis. Būtībā mēs kļūdāmies, saukdami šo vīru par žēlsirdīgo samarieti, jo Jēzus šo tēlu ir izdomājis, lai tas būtu pret mums nežēlīgs, lai tas būtu neciešams pārmetums tiem, kas to uzlūko. Jēzus šo samarieša tēlu lietoja, lai sludinātu bauslību, lai satriektu, lai apsūdzētu un spriestu tiesu pār cilvēka grēcīgo patmīlību, augstprātību, liekulību un svētulību. Tā gandrīz vienmēr ir bijusi kļūda, kad šis samarietis kādam ir rādīts kā atdarināšanas vērts piemērs, jo, rūpīgi iedziļinoties šajā tēlā, ir redzams, ka mums viņa cilvēkmīlestības līmeni, ja tā var teikt, nekad nesasniegt. Samarieša tēls, ja kāds to mēģinātu atdarināt, vai nu iedzītu tādu cilvēku kaunā un izmisumā (kas arī bija Jēzus teiktās līdzības tiešais mērķis), vai arī padarītu viņa atdarinātāju par liekuli, kas apzināti vai neapzināti pazemina šā tēla morālos kritērijus.

Var jau būt, ka kādam samarietis tiešām šķiet mīļš brālis un jauks domubiedrs, jo Jēzus šo līdzību teica konkrētajam farizejam. Uz mums kā bauslības apsūdzība šī līdzība darbojas tik daudz, cik katram no mums piemīt farizeja īpašības vai vismaz kārdinājums uz tām ­ uz patmīlību, augstprātību, liekulību un svētulību. Bet tikpat labi žēlsirdīgā samarieša vietā varētu lietot kādu līdzību, piemēram, par iejūtīgo vīru, izprotošo sievu, gādīgo tēvu, pazemīgo darbinieku, tēvišķi gādīgo direktoru, dāsno bagātnieku, kārtīgo nodokļu maksātāju un tamlīdzīgi. Kā latvieši saka, “katram ir sava uts”. Varētu teikt: katram savs nežēlīgais samarietis ­ katram savs vājums vai pat vesels leģions kārdinājumu, lai liktu savu prātu un savus kritērijus pār Dieva vārdu, pār Viņa svētajām prasībām. Nešaubieties, Dieva bauslībai ir neskaitāmi veidi, kā mūs ikkatru apsūdzēt, uzrādot grēku, un notiesāt. Tādēļ ir nejēdzīgi lietot Dieva vārdu pēc savām iegribām. Arī žēlsirdīgais samarietis, kas tik bieži ir ticis lietots kā paraugs kristīgai tuvākā mīlestībai, nav tam domāts.

Bet kur tad lai mēs ņemam savai ticības dzīvei mērķi un gaismu savam ikdienas ceļam? Kur? ­ Tur, kur ir ceļš, tur, kur ir patiesība un patiesie iemesli ticībai un ticības dzīvei ­ Jēzū Kristū. Cilvēciski spriežot, pastāv liels kārdinājums nosaukt, piemēram, kādu jaundibinātu draudzi par “tādas un tādas baznīcas Žēlsirdīgā Samarieša draudzi”. Man pašam šāds nosaukums gluži labi patiktu, jo tam klāt ir ļoti spilgts tēls un skaidra morāle ­ man tas patiktu, ja es par to nepadomātu rūpīgāk. Proti, nevar ne ticību, ne ticības darbus, ne draudzi, ne baznīcu celt un balstīt uz spožiem tēliem. Mums ir dota Kristus ticība, un mēs esam Viņa baznīca, Viņa draudze, un Viņš ir mūsu mērķis un ikdiena.

Šo līdzību par žēlsirdīgo samarieti Jēzus nemaz nebūtu teicis, ja nebūtu farizeja jautājuma, proti, ja būtu bijis gana ar Jēzus sākumā teiktajiem vārdiem: “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat.” Redzēt Jēzu ir pietiekami. Tas ir pietiekami jebkam. Viņā ir mūsu grēku piedošana, un līdz ar to Viņā ir arī visu mūsu darbu svētums un pilnība. Visa mūsu nepilnība un nešķīstība ir apklāta un šķīstīta, mēs esam atbrīvoti no bauslības prasību sloga, kas liek darīt dievišķi pilnīgus darbus un dzīvot dievišķi svētu dzīvi domās, vārdos un darbos. Bauslības prasību vietā mums ir Evaņģēlija dāvana, kas saka: “Es tev piedodu.” Neskatieties uz samarieti ­ viņš ir nežēlīgs! Skatieties uz krustā sisto, kur ir piedošana un miers jūsu dvēselēm un kristīga brīvība jūsu labajiem darbiem. “Redzi, Dieva jērs, kas nes pasaules grēku!” “Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat.” Āmen.