Trīsvienība un Dēla divas dabas
« Halcedonas koncils | Ko dod ekumeniskās konferences? »
Kāda Rakstu patiesība tika apskatīta Halcedonā? Pirmās divas ekumeniskās sinodes bija apliecinājušas, ka Dēls ir patiess Dievs. No tā savukārt radās jautājums par Kristus dievišķās un cilvēciskās dabas savstarpējām attiecībām. Nākošajās paaudzēs Antiohijas un Aleksandrijas skolu vadībā izvērsās nopietnas un asas diskusijas par šo jautājumu, kas satricināja visu baznīcu. Tomēr aizvien ir bijis tā, ka patiesības zināšanu var iegūt tikai kā balvu, cīnoties pēc patiesības. Šī lielā strīda vitālais svarīgums mūsdienu kristīgajā pasaulē nav mazinājies ne to grēku dēļ, kurus cīņā par patiesību pieļāva visi strīda dalībnieki, kuru liela daļa bija ortodoksie aleksandrieši, ne arī tādēļ, ka šī cīņa notika ar antīkās filozofijas palīdzību: Antiohijā – ar aristoteliešu, Aleksandrijā – ar neoplatonisma.
Harnaks līdz ar visu ričliāņu skolu uzskatīja, ka viņš varētu apiet mācību par divām dabām, atsakoties no vārda “daba” kā šeit nepieļaujama filozofiska jēdziena. Viņš gribēja izprast Dieva un cilvēka saistību Kristū drīzāk ētiski, nevis kā fizisku “dabu” saistību. Viņa ieskatus atspēko fakts, ka, šādi domājot, viņš pats kļūst par nestoriāni. Modernā, liberālā protestantisma kristoloģija ir Antiohijas – nestoriānisma kristoloģija: cilvēkā Jēzū dievišķais mīt kā templī; cilvēks Jēzus ir ētiskās attiecībās ar dievišķo. Vienīgā atšķirība starp viņiem ir tā, ka senie antiohieši dievišķo Kristū joprojām uztvēra ar absolūtu nopietnību.
Atcerēsimies Ziemassvētku korāli, kas tika izmantots nestoriāņu liturģijā un apdzied noslēpumu, kā λόγος kļuva miesa:
“Pirms pasaule bija radīta, Viņš bija pie Tēva – no mūžības, kā patiess Dievs. Kad laiks bija pienācis, Viņš nāca pie mums, pieņēma mūsu miesu un atpestīja mūs, būdams patiess cilvēks… Deviņus mēnešus Viņš bija savas mātes klēpī un piedzima kā patiess cilvēks. Eņģeļi Viņam dziedāja slavas dziesmas kā patiesam Dievam. Viņš tika guldīts silītē kā patiess cilvēks. Zvaigzne liecināja par Viņu kā par patiesu Dievu.”
Un tā šī dziesma apdzied visu Viņa dzīvi, kā to apraksta evaņģēliji, nosaucot Viņu par patiesu cilvēku un patiesu Dievu. Patiess cilvēks “pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā…” Patiess Dievs ūdeni pārvērta vīnā. Viņš lūdza kā patiess cilvēks. Viņš darīja brīnumus kā patiess Dievs. “Viņš tika pienaglots pie koka kā patiess cilvēks; un Viņš izkustināja klintis kā patiess Dievs.” Viņš nomira un tika apglabāts kā patiess cilvēks. No šī brīža dziesma vairs nezina, ko tālāk teikt par Viņu kā Dievu, tādēļ pāriet tieši pie augšāmcelšanās:
“Pēc augšāmcelšanās Viņš ēda un dzēra kopā ar saviem mācekļiem kā patiess cilvēks; Viņš gāja caur aizvērtām durvīm un deva miera sveicienu tiem divpadsmit kā patiess Dievs” (citēts no Fr. Heilera (Heiler), Urkirche und Ostkirche, 430.lpp. un turpmāk).
Ja mēs atmetam tos apgalvojumus, kas runā par Viņu kā patiesu Dievu, mēs iegūstam Jēzu, kādu to redz liberāļi – “demitoloģizēto” Kristu. Modernā protestantisma teoloģijā ir sasniegta tā Pestītāja personas vienotība, kuru nestoriānisms nespēja atrast. Tas ir paveikts, atmetot filozofisko jēdzienu “daba” – neskatoties uz to, ka šis jēdziens tiek lietots Jaunajā Derībā, 2.Pēt.1:4 – , un līdz ar to tiek atmests arī jēdziens dievišķā daba un Jēzus kļūst tikai cilvēks.
Te mēs skaidri redzam, ka nevar izvairīties no dievišķās un cilvēciskās dabas jēdzieniem. Ar jēdzienu ‘daba’ šeit netiek domāta fiziska kategorija, bet šis vārds norāda uz būtību. Kristus cilvēciskā daba nozīmē to, ka Viņš ir patiess cilvēks; dievišķā daba – ka Viņš ir patiess Dievs. Kas ir Jēzus Kristus? Viņš ir patiess Dievs un patiess cilvēks. Mācībā par divām dabām tiek apliecināts tikai tas un nekas vairāk. Tādēļ neviena kristīgā teoloģija bez tās nevar iztikt. Tādēļ arī šie senie kristoloģiskie jautājumi ir tik nozīmīgi. Tie parādās atkal un atkal aizvien jaunās formās. Mums ir tikai jāatceras, kā senais Antiohijas un Aleksandrijas strīds atsākās jaunā formā XVI gadsimtā starp luterāņiem un reformātiem, kaut arī abas puses atzina Halcedonas lēmumu, un faktiski šī cīņa turpinās līdz pat šai dienai.
Ja mums ir jārunā par Dieva-cilvēka dievišķo un cilvēcisko dabu, tad mēs nevaram izvairīties arī no jautājuma par Viņa abu dabu savstarpējo saistību. Efezas koncils, kas notika 431.gadā, noraidīja Nestoru un cilvēciskās un dievišķās dabas nošķiršanu Kristus personā. Tad patiesība par dievišķās un cilvēciskās dabas nošķiršanu bija jāaizsargā pret monofizītismu, kas izauga no Aleksandrijas skolas kristoloģijas.
Monofizītisms, kas ar negarīgu līdzekļu palīdzību bija triumfējis “laupītāju sinodē” Efezā 449.gadā, problēmu par Pestītāja personas dievišķo un cilvēcisko dabu atrisina visvienkāršākajā un šķietami viskristīgākajā veidā – pasludinot, ka Antiohijas problēmu nav iespējams atrisināt. Tas māca, ka cilvēciskā daba bija dievišķās dabas absorbēta. Tādējādi, kad inkarnācijā bija notikusi abu dabu savienošanās, paliek tikai viena daba – dievišķā. Cilvēciskā daba ir tajā uzņemta, līdzīgi kā piena lāse okeānā.
Šī mācība daudz neatšķiras no seno gnostiķu un Markiona sekotāju paustā dokētisma. Bet, ja tā, tad vairs nav iespējams izprast Jēzus lūgšanas. Ģetzemanes dārzs un Jēzus Dieva pamestības izjūta pie krusta zaudē savu nozīmi. Inkarnētā miesa vairs nav patiesa miesa.
Vācu kristieši pasludināja šo monofizītismu modernā formā Vācijas baznīcas cīņas laikā. [“Vācu kristieši” bija nacistu atbalstītāju grupa Vācijas baznīcās.] Šādi, piemēram, skanēja viens no apgalvojumiem Saksijas baznīcas (1933.) izstrādātajās tēzēs:
“Strīdam par to, vai Jēzus bija jūds vai ārietis, nav nekādas sasitības ar to, kas Viņš patiesībā bija. Jēzus sevī nenes cilvēka dabu, bet savā personā mums atklāj Dieva dabu” (K.D. Šmits (Schmidt), Die Bekenntnisse des Jahres 1933, 101.lpp.).
Tas tikai norāda uz to, ka monofizītisms, tāpat kā nestoriānisms un ariānisms, joprojām apdraud baznīcu.
Halcedonas koncila sniegtā atbilde par Dieva-cilvēka dievišķās un cilvēciskās dabas savstarpējo saistību ir visvienkāršāk aptveramā atbilde. 451.gadā izstrādātais ticības apliecinājums vienkārši noliek līdzās trīs patiesības, kas būtu jāmāca par Jēzus Kristus personu. Bet tas nemēģina tās izskaidrot.
Tā kā Halcedonas koncila pieņemtās apliecības teksts nav atrodams mūsu konfesionālajos rakstos – kaut arī tās doktrinālais saturs ir ietverts Atanāsija ticības apliecībā un to apstiprina Augsburgas ticības apliecība (III art.) un Konkordijas formula (VIII art.) – , citēsim galvenos izteikumus no šīs garās ticības apliecības:
“Svētā un diženā ekumeniskā sinode.. apstrīd tos, kas tiecas noraidīt inkarnācijas noslēpumu un pieņemt Dēla dualitāti, izslēdz no svētās sadraudzes tos, kuri uzdrīkstas pieņemt, ka Vienpiedzimušā dievišķums (Godhead) izriet no ciešanām, nostājas pretstatā tiem, kas pieņem Kristus abu dabu saplūšanu un sajaukšanos, izslēdz tos, kuri muļķīgi uzskata, ka kalpa izskats, ko Dēls pieņēma no mums, ir debesu vai kāda cita substance un ne mūsu, un izslēdz no baznīcas tos, kas uzskata, ka mūsu Kungam bija divas dabas pirms savienošanās un tikai viena pēc savienošanās.
Tādējādi, sekojot svētajiem tēviem, mēs vienbalsīgi mācām un apliecinām vienu un to pašu Dēlu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, pilnīgu dievišķumā un pilnīgu cilvēciskumā. Viņš ir patiess Dievs un patiess cilvēks ar saprātīgu dvēseli un miesu. Saskaņā ar savu dievišķumu (Godhead) Viņš ir vienāds būtībā ar Tēvu (of one being with the Father) un saskaņā ar Viņa cilvēciskumu – vienāds būtībā ar mums, līdzīgs mums visās lietās, tikai bez grēka. Pirms visiem laikiem Viņš dzima no Tēva saskaņā ar savu dievišķumu (Godhead), bet šajās pēdējās dienās Viņš piedzima Jaunavai Marijai, Dieva dzemdētājai, mūsu un mūsu pestīšanas dēļ.
Viņš ir viens un tas pats Kristus, Dēls, Kungs, Vienpiedzimušais, tāds, kam ir divas dabas, kuras savā starpā ir nesajauktas (ασυγχυτως, inconfuse), nemainīgas (ατρεπτως, immutabiliter), nedalāmas (αδιαιρετως, indivise), nenošķiramas (αχωριστως, inseparabiliter). Šo abu dabu vienība nekādā ziņā nenoliedz to atšķirīgumu; drīzāk ar to abu dabu raksturīgās īpašības saglabājas un savienojas vienā personā (προσωπον) un hipostāzē (subsistentia). Mēs neapliecinām Dēlu, kas ir sadalīts divās personās, bet vienu un to pašu Dēlu un Vienpiedzimušo, un Dievu, Vārdu, Kungu Jēzu Kristu, tieši tādu, kā pravieši par Viņu ir runājuši, kā Viņš pats mūs ir mācījis un kāds Viņš ir baznīctēvu ticības apliecībā, kura mums ir nodota.
Tā kā mēs tagad esam pieņēmuši šo lēmumu ar lielu precizitāti un rūpību, svētā ekumeniskā sinode ir nolēmusi, ka neviens nedrīkst ierosināt vai uzrakstīt, vai mācīt citiem citu ticības apliecinājumu.”
(Tālāk seko brīdinājums par atcelšanu no amata un ekskomunikāciju, ja kāds tā rīkosies.)
Halcedonas tēvu ticība ir šāda: ticība dievišķās-cilvēciskās personas patiesam dievišķumam un cilvēciskumam un to patiesai vienotībai.
Ieskaties