Trīsvienības svētkos
Tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimst no Gara.” Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Un kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību. [Jņ.3:1-15]
Es nevaru saprast, kāpēc šis Evaņģēlijs ir lasīts šīsdienas Svētās Trīsvienības svētdienā, jo tajā par šo tēmu nekas īpašs netiek runāts. Vārdi trinitas, unitas sunt vocabula mathematica[1]. Mēs tomēr neprotam runāt par Dievu, tāpēc lietojam šādus vārdus. Bet arī tas taču ir tiesa: kad mēs ar saviem vārdiem runājam par Dievu, šie vārdi kļūst svešādi un skan daudz savādāk nekā parasti.
Bet scopus hujus evangelii est spiritualis generation et abrogatio legis[2], šī evaņģēlija īpašā un galvenā nozīme ir par garīgo piedzimšanu un bauslības noslēgumu; ka tam, kas grib nonākt debesīs, tam vajag ko labāku un augstāku nekā bauslību un bauslības darbus; proti, tam jāpiedzimst no augšienes. To Kristus šeit sludina farizejam Nikodēmam un saka: ja jūs, farizeji, gribat nokļūt debesīs, tad jums ir jātop par citādiem ļaudīm, nekā esat bijuši līdz šim. To nevar paveikt, rīkojoties un dzīvojot kā līdz šim. Kad grib nokļūt debesīs, tas nenotiek tā, kā jūs domājat. Tas ir quaestio generalis et status causae, tas ir jautājums un galvenā lieta šajā evaņģēlijā: kā kļūt svētlaimīgiem? Dialectici[3] to sauc par propositionen, hoc est orationem, quae vere aut falso significat indicando, kad to izsaka skaidri un gaiši: tas ir tas vai tas nav tas.
Tā Kristus šeit sāk atbildi uz jautājumu un visupirms dod priekšlikumu un saka: tu gribi kļūt svētlaimīgs? Mozus to nevar izdarīt; un tūlīt definē un norāda, kas tas ir, kas to dara: “Patiesi, patiesi es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva /valstības.” Tā ir definīcija: kas grib kļūt svētlaimīgs, tam jāpiedzimst no augšienes. Ja viņš nav piedzimis no augšienes, viņš nevar kļūt svētlaimīgs. Tas ir propositio: quid Moses? Quomodo intrabimus vitam? Ko spējam mēs? Ko spēj Mozus? Kā mēs ieejam dzīvībā? Mēs nokļūstam Dieva valstībā un pie dzīvības ne caur bauslību, ne caur mūsu darbiem, ne caur mūsu brīvo gribu, ne cilvēciskajiem spēkiem, bet gan caur atdzimšanu. Lex non est vitae lex: bauslība nav dzīvības likums, bet dzīvība ir: kļūt atdzimušam. Tāpēc šajā Evaņģēlijā ir disputatio un jautājums: vai bauslība padara taisnu un svētlaimīgu vai nē? Vai arī: vai tas ir pietiekami svētlaimībai, ka ir Mozus un pravieši ar bauslību un bauslības darbiem. Te Kristus saka nē: ar bauslību nepietiek, bet ir jāpiedzimst no augšienes.
Tās būtu elles ugunis, saka kāds farizejs un liekulis ka es veltīgi tik daudz būtu strādājis, gavējis un lūdzis. Jo šie vārdi “kļūt atdzimušam” ir īsta fallacia[4] tādam farizejam un liekulim, kas nekā nesaprot no garīgās piedzimšanas. Dialectici to sauc aequivocationem aut amphiboliam, ut cum dico: canis latrat in domo; et canis est in coelo. Vāciski to varētu saukt par daudznozīmību, kad es saku: vārds “suns” apzīmē divas lietas: suni mājās, kas tur rej, un zvaigzni debesīs, ko mēdz saukt par suņa zvaigzni[5] vai Margaritas zvaigzni, no kuras arī ņemts nosaukums “suņa dienas”[6]. Tāpēc šie vārdi arī Nikodēmam ir fallacia. Jo, kad viņš dzird, ka Kungs runā par atdzimšanu, viņš domā par vīrieti un sievieti un par miesisko piedzimšanu un saka: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?”
Bet Kungs atbild un saka: es to atšķiru un saku tā: “Patiesi, patiesi, es tev saku, ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā”. It kā Viņš gribētu teikt: es runāju par piedzimšanu no augšienes, tā nenotiek no miesas un asinīm, bet gan no ūdens un Gara. No tā ir redzams, kā es esmu teicis, ka status causaein hoc evangelio est renascentia, šī evaņģēlija galvenais jautājums ir par atdzimšanu. Jo jājautā ir, vai caur bauslību, mūsu spēkiem un darbiem nokļūst debesu valstībā un kļūst svētlaimīgi? Kristus te atbild: nē; bet ir jākļūst atdzimušam. Šo sarunu ļoti palīdz saprast antithesis vai pretstats, kā Kristus te saka Nikodēmam: līdz šim jūs, jūdi, esat bijuši zem Mozus bauslības; bet jūsu tēvi nav to sapratuši tā, kā jūs to saprotat, it kā Mozus ar viņa bauslību spētu kādu padarīt svētlaimīgu. Tāpēc, ja jūs gribat kļūt svētlaimīgi, jums vajaga ko augstāku nekā Mozu un bauslību. Kas nu tas ir? Tā ir atdzimšana.
Te Nikodēms samulst un nevar to saprast; kā neviens cilvēciskais saprāts nespēj iziet no tā, ne arī to aptvert, ka svētlaimība būtu ārpus bauslības. Tas ir mūsu dabā un ir mums iedzimts, ka ikviens labprāt grib, ka Dievs viņu uzlūkotu kā dievbijīgu vīru, kas ir darījis daudz laba. Līdzko Dievs šo slavu atņem un vaino, soda un apsūdz mūs kā grēciniekus, kuriem nav nekā laba, tad sāk pret Dievu kurnēt. Bet tas nozīmē: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības”. Visam cilvēkam ir jākļūst jaunam un citādam. Kokam ir jābūt labam, pirms tas nes labus augļus: tā arī cilvēkam jākļūst labam un dievbijīgam, pirms viņš izdara kaut ko labu.
Nikodēma vārdi: “Kā cilvēks var piedzimt vecs būdams?” – nesaskan ar lietu. Jo Kristus runā par garīgo atdzimšanu; Nikodēms to saprot kā miesisko, ķermenisko piedzimšanu. Tieši visi šie vārdi Nikodēma ausīm ir bijusi pilnīgi nesakarīga lieta; jo cilvēciskais saprāts nespēj aptvert garīgo piedzimšanu un tik augstas Dieva lietas; kā saka Sv. Pāvils, 1.Kor.2:14: “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast”. Evaņģēlists Jānis to ir vienkārši aprakstījis un gribējis ar to kaitināt jūdus, ka tie bijuši tik lieli ziķeri un par to lielījušies, un teikuši: kā? Vai mums nav jābūt dievbijīgiem un nav jānokļūst Dieva valstībā, mums, kam ir apgraizīšana un Mozus bauslība?
Taču Nikodēms domā, ka viņš to saprot ļoti labi, tādēļ grib, kā es uzskatu un izprotu viņa vārdus, Kristu Viņa vārdos pieķert un saka tā: tu saki: kas grib nokļūt Dieva valstībā, tam jāpiedzimst no augšienes, patiesi, tā būtu skaista lieta, ka vecs cilvēks atgrieztos mātes miesās un kļūtu jauns. Kristus atbild: mīļais Nikodēm, es nerunāju par mātes miesām, kā runā Mozus; bet es runāju par citu un garīgu piedzimšanu, kas nenotiek no miesas un asinīm, bet gan no ūdens un Gara.
Te Nikodēms domā: kas spēs pacelties gaisā un piedzimt no vēja? Bet Kristus atbild: vējš ir vējš, un ūdens ir ūdens; par tādu vēju un ūdeni es arī nerunāju, bet es runāju par Kristības ūdeni un par Svēto Garu. “Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars”. Kā man tas jāsaprot, jautā Nikodēms. Ja tu, Nikodēm, saka Kristus, tam negribēsi ticēt, tu to nekad nesapratīsi. “Patiesi es tev saku: mēs runājam, ko zinām, un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat.”
Tas ir liels, ass strīds, kas Kristum bija ar Nikodēmu; tas nepiederas bērniem un vientiesīgiem ļaudīm. Tāpēc tiem jāmācās jaukais, skaistais teksts par vara čūsku, kas seko šim strīdam. Jo Sv. Jānis, īpaši citu priekšā, ir tāds evaņģēlists, kas pieliek klāt jaukus, jautrus teicienus un vārdus, lai, kad to lasa, sirds varētu smieties. Šo tekstu arī es tagad gribu ar bērniem pārrunāt.
“Jo neviens nav uzkāpis debesīs, kā vienīgi tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību”.
Israēla tauta (kā stāv rakstīts 4. Mozus grāmatas 21.nodaļā) bija nogrēkojusies Dieva priekšā ar to, ka kļuva nepacietīga un sāka kurnēt pret Dievu un Mozu, jo tuksnesī tai nebija ne maizes, ne ūdens. Tad Dievs pacēla roku un laida pār viņiem velnu; tas mocīja viņus ar ugunīgām čūskām. Tās sakoda tautu, un daudzi no viņām apdedzinājās un mira kā no karbunkula. Jo, līdzko čūskas tiem uzklupa, viņu āda kļuva ugunssarkana, tie krita zemē un dega kā elles ugunīs. Un, kaut arī čūskas aizgāja, drīz taču tās atkal nāca atpakaļ. Tā viņi tika čūsku sadzelti, un dega lielā karsonī, viens te, cits tur, un mira no tā lielā skaitā: tad tauta devās pie Mozus, un Mozus pie Kunga. Tas Kungs teica Mozum: “Darini sev čūskas attēlu un liec to par zīmi; un katrs, kas sakosts un to uzlūkos, tas dzīvos.”
Te ir trīs lietas, kas jāielāgo. Pirmkārt, čūskai, ko Mozum bija jādarina pēc Dieva pavēles, bija jābūt no vara, tas ir, ugunssarkanai un visādā ziņā (izņemot indi) līdzīgai tiem, kas, ugunīgo čūsku sakosti, bija sarkani un dega karsonī. Otrkārt, vara čūska tika likta par zīmi. Treškārt, tiem, kuri gribēja no ugunīgo čūsku kodieniem atveseļoties un dzīvot, bija jāuzlūko šī vara čūska, citādi viņi nevarēja kļūt nedz veseli, nedz palikt dzīvi.
Mūsu Kungs Kristus mums attēlo šo līdzību un saka: līdzīgi kā vara čūska tika paaugstināta tuksnesī tā arī Mesijam jeb Kristum ir jābūt pie krusta vai karātavām. Un tāpat kā vara čūska, kas tik paaugstināta tuksnesī, bija līdzīga sakostajiem cilvēkiem, taču bez indes, tā arī Cilvēka Dēlam, kas ir bez grēka, jābūt līdzīgam grēciniekiem. Tāpat kā ugunīgo čūsku sakostajiem jūdiem tuksnesī nelīdzēja nekas cits kā uzlūkot paaugstināto vara čūsku; tā ari Cilvēka Dēlam ir jākļūst par čūsku un jātiek paaugstinātam, ja jūs gribat tapt brīvi no grēkiem, nāves, velna un elles un kļūt mūžam svētlaimīgi, tad jums ir jātic paaugstinātajam Cilvēka Dēlam, krustā sistajam Kristum.
Jūs esat sakosti no vecās čūskas, no velna, kas ar indi un kodieniem jūs ir tā pievārējis, ka jūs esat zem Dieva dusmām nolādēti mūžīgai nāvei. Ar saviem grēkiem jūs esat to nopelnījuši un nopelnāt vēl, ka jums ir jāmirst. Ja nu jūs gribat atbrīvoties no šīs velna indes, tikt atpestīti no grēkiem un nāves un kļūt svētlaimīgi, lai grēki jūs nepazudina un nāve neaprij; tad jums jātic man, kas tapis pie krusta paaugstināts. Līdz šim jūs esat izmēģinājuši visādus ceļus un veidus, kā tikt brīviem no grēkiem un kļūt svētlaimīgiem, un arī turpmāk, kā es labi zinu, jūs to nepārtrauksiet (kā liecina pieredze, tas ir noticis ne tikai jūdaismā, bet arī kristietībā pie pāvestiešiem ar viņu mūkiem, mūķenēm, mācītājiem un dažādiem ordeņiem). Bet tikai šis ir vienīgais ceļš pie tā: lai es taptu paaugstināts un lai jūs mani uzlūkotu, tas ir, ticētu man. Man ir jāpieņem jūsu tēls, man jākļūst tik ugunssarkanam kā jūsu rētas. Man jāļauj sevi mocīt un sist krustā, man jāizcieš nāve, it kā es būtu grēcinieks un tāds cilvēks, kas pelnījis nāvi. Tāpēc uzlūkojiet mani un ticiet man, tā jūs atlabsiet no čūskas indes un dzīvosiet.
Tas ir vienīgais ceļš, kā izsargāties no velna ugunīgās, ellīgās indes. Ja nu mēs kļūsim svētlaimīgi, tad to nedarīs vis mūsu darbi, brīvā griba, cilvēciskie spēki, mokas un ciešanas, bet gan Kristus, pie krusta paaugstinātā, uzlūkošana. Jo līdzīgi kā jūdiem pret ugunīgo čūsku kodienu nelīdzēja nekādas zāles kā tikai vara čūskas uzlūkošana: tā arī mums nekas nelīdzēs pret nāves un velna indi, kā vien uzlūkot Kristu pie krusta. Es domāju, ka jūdi ir meklējuši dažādas zāles, ieziedušies, aplējušies ar ledainu ūdeni, likuši sakostos un sasirgušos uz aukstas zemes, kā runā, ka tas ārstē apdegumus un ir spēcīgas zāles pret indi. Bet tas viss taču nelīdzēja, un, tikai uzlūkojot vara čūsku, viņi kļuva veseli. Tā arī mums pret velna kodienu nelīdzēs nekas cits kā tikai Kristus, paaugstināts pie krusta, lai mēs Viņu uzlūkotu.
Bet šī uzlūkošana ir garīga uzlūkošana, kā to Kungs pats skaidro un saka: “Visi, kas man tic, nepazudīs, bet iegūs mūžīgo dzīvību”. Tā ir garīgā uzlūkošana, un tieši, kad es Kristu, pie Krusta paaugstināto, uzlūkoju tā, ka es ticu, Viņš ir manā labā piedzimis un kļuvis par cilvēku, par maniem grēkiem miris un manas taisnošanas dēļ augšāmcēlies. Kopsavelkot – Viņš ir bijis Dieva Jērs, kas manis dēļ nes arī pasaules grēkus. “Paaugstināts” nozīmē. ka Viņam pie krusta ir manas indes “krāsas”, un tomēr Viņā indes nav; kā saka Sv. Pēteris, 1.Pēt.2:22-24: “Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē; Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu tam, kas spriež taisnu tiesu. Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba..”.
Kas tam tic, tam ir mūžīgā dzīvība. Līdzīgi kā arī jūdi ieguva šo laicīgo, pārejošo dzīvību, kad uzlūkoja vara čūsku tuksnesī: tā mūžīgo, nepārejošo dzīvību iegūst visi, kas Kristu uzlūko tā, ka viņi tic, ka Viņš viņu labā ir miris un no mirušajiem augšāmcēlies. Tā mēs kļūsim atpestīti no velna kodiena un indes. Līdzīgi kā jūdi tika ugunīgo čūsku sakosti, viens galvā, otrs acīs, trešais rokā, ceturtais kājā un tā joprojām, un neviens nekļuva sveiks un vesels, ja neuzlūkoja vara čūsku, ko Mozus pēc Dieva pavēles bija paaugstinājis pie staba: tā arī mēs tiekam dažādā veidā velna kārdināti un mocīti, un mūsos ir visādas indes, mēs krītam te vienā, tur citā grēkā, vēl bez tā, ka velns mūs ir sakodis caur iedzimto grēku un miesā un dvēselē mocījis, indējis un maitājis. Un neviens no mums nespēj kļūt brīvs no šīm kaitēm un indes, ja neuzlūko Kristu, kuram Dievs ir uzlicis visus mūsu grēkus.
Šī lieta un aina par vara čūsku, ko Kristus ir attēlojis, ir vieglāk un labāk saprotama. Bet iepriekšējā, kur Kristus strīdējās ar Nikodēmu, ir saprotama grūtāk, īpaši bērniem un vientiesīgiem ļaudīm. Jo šādā veidā asi un gudri Kristus runāja ar gudrajiem un zinošajiem. Jo Nikodēms ir farizejs un pie tam mācītājs un skolotājs Israēlā, tāpēc Kungs asi runā ar viņu par atdzimšanu, apgāz visu, kas skar svētlaimību, proti, dabu, saprātu, brīvo gribu, cilvēka spēkus, jā, arī Dieva bauslību, un saka: tas viss nelīdz; kas grib nokļūt Dieva valstībā, tam jāpiedzimst no augšienes.
Bet no tā Nikodēms nesaprot pilnīgi nekā. Es esmu, viņš saka, nācis un piedzimis no mātes miesām; ko lai es tagad daru? Man ir atkal jāpiedzimst? Kā tas var būt? Kā es varu kļūt citāds, kā esmu pašlaik? Mana māte jau ir mirusi, un, ja arī viņa būtu dzīva, es esmu liels un vecs. Kā es atkal varu kļūt par bērnu un ļaut guldīt sevi šūpulī? Tam jābūt tā, mīļais Nikodēm, saka Kristus; tev jākļūst par mazuli, jāļauj sevi zīdīt, tīstīt (autiņos) un aijāt. Jo, kas nepiedzims no augšienes, tas netiks Dieva valstībā. – “Kā tas var notikt?” – jautā Nikodēms. Tas notiek savādāk, nekā tu domā, mīļais Nikodēm, saka Kristus, proti, no ūdens un Svētā Gara.
Arī no tā Nikodēms nesaprot pilnīgi nekā, jā, tā viņam ir visupirms smieklīga lieta, ka Kristus saka, cilvēkam ir jāpiedzimst no ūdens un Gara, ja viņš grib nonākt Dieva valstībā. Jo viņš domā tā: ūdens nav sieva un Gars nav vīrs; un tagad šie divi, ūdens un Gars, kļūs par manu tēvu un māti. Kā tas varētu būt? Mīļais Nikodēm, saka Kristus, tam, ko es esmu teicis par piedzimšanu no ūdens un Gara, tev ir jātic; ar savām piecām maņām un savu saprātu tu to nesatversi un nesapratīsi, tam ir jātic. Un ņem talkā līdzību par vēju: “Vējš!”, Viņš saka, “pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam; bet tu nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara”. It kā Viņš gribētu teikt: tu dzirdi vēju pūšam; bet tu nezini, no kurienes viņš nāk, kur viņš sākas un kur beidzas. Tāpat kā nu tu nespēj saprast vēju ar savu saprātu, un, kaut tu viņa pūsmu ārēji dzirdi, tomēr tu nevari zināt nedz viņa sākumu, nedz beigas, ne arī ievērot, cik tālu tev priekšā viņš ir sācies un cik tālu aiz tevis viņš beigsies; tā vēl mazāk tu ar savu saprātu vari satvert, kā notiek atdzimšana, caur ko cilvēks dzimst Dieva valstībai. Vārdu, ko es runāju, tu labi dzirdi; bet tu nezini tam ne sākumu, ne beigas. Līdzīgi kā tu nezini, kur sākas vējš un kur tas beidzas, tā tu nezini arī, kur atnāk vārds un kur tas aizies. Miesisko balsi un ārējo vārdu tu labi dzirdi; bet vārda spēku tu neredzi, ko tas paveic, kā Gars darbojas ar un pie vārda. Tāpēc vārdam ir jātic, pretēji saprāt acīm un jūtām. Kad daudz strīdas par to, kā tas notiek, tad nekas neizdodas.
Tas ir labi jāielāgo, ja grib no šīm dievišķīgajām lietām kaut ko saprast, tas piederas ticībai. Līdzīgi kā jūdiem tuksnesī, ugunīgu čūsku sakostiem, bija jānoslēdz saprāts, jāatver acis un jāuzlūko vara čūska, un jāturas pie vārda, ko bija teicis Dievs: kas ir sakosts un uzlūkos vara čūsku, tas kļūs vesels un dzīvos: tā arī mums ir jāatver acis un jāņem gūstā saprāts, jāuzlūko Kristu pie krusta un jātic vārdam, ko Viņš ir teicis: “Kas man tic, tas nepazudīs, bet iegūs mūžīgo dzīvību”. Daudzi jūdi, bez šaubām, Mozu apsmēja un apņirgāja viņa vara čūsku. Jo V1ņ to gribēja satvert ar savu saprātu, tā kā gribēja visu sasniegt ar citām zālēm; bet tas viņiem neizdevās. Tā arī mums nav ar saprātu jāstrīdas par šīm augstajām lietām, kā tas notiek; un nav arī jāmēģina citiem ceļiem un līdzekļiem atbrīvoties no velna varas un kļūt svētlaimīgiem. Jo tā taču to nevar satvert, nedz sasniegt. Mums ir jāturas pie vārda, to saka Kristus: kurš tic Cilvēka Dēlam, kas pie krusta ir paaugstināts, tam jākļūst svētlaimīgam.
Tā mēs redzam, ka tas, ko Kristus vispirms saka par atdzimšanu no ūdens un Gara un pēc tam par vara čūsku, ir viens un tas pats. Kaut arī sākumā Viņš ar Nikodēmu strīdējās asāk, kā tam piedzimt no augšienes, jo viņš citādāk gribēja kļūt taisns un svētlaimīgs. Jo tam, kas grib tikt brīvs no vecās čūskas, velna kodieniem un indes, piederas jauna, garīga piedzimšana; vai arī, kas ir tieši tas pats, tam piederas krustā sistā Kristus uzlūkošana un ticība Viņam. Tāpēc tas ir viens un tas pats, kad Kungs saka: kas piedzims no augšienes, tas nonāks Dieva valstībā; vai kad Viņš saka: “Kas man tic, tas nepazudīs, bet iegūs mūžīgo dzīvību”.
Tā nu nelīdz neviens cilvēka darbs, ne nopelns pret velna varu, pret grēkiem un nāves varenību; tāpat kā jūdi, ugunīgu čūsku sakosti, nevarēja rast ne glābiņu, ne padomu; bet tāpat kā jūdi kļuva veseli no ugunīgo čūsku kodieniem bez cilvēku palīdzības un padoma, tikai caur paaugstinātās vara čūskas uzlūkošanu; tā arī mēs kļūsim mūžam veseli no velna indes un svētlaimīgi bez visiem mūsu darbiem, pašu taisnības un svētuma, tikai caur ticību Kristum, kas ir paaugstināts un krustā sists.
Taču vajag tomēr arī būt dievbijīgiem un darīt labus darbus, tāpat kā jūdiem tuksnesī vajadzēja strādāt un kaut ko darīt: kādam vajadzēja kopt, aprūpēt citus, kas bija ugunīgo čūsku sakosti un slimi; viņiem vajadzēja gulēt gultās, ēst un dzert utt.. Tā arī mums šajā dzīvē ir jāstrādā, jāpilda mūsu amati, jākalpo mūsu tuvākajiem utt.. Bet ar to mēs nenopelnām svētlaimību; bet gan svētlaimība un mūžīgā dzīvība nāk mums tikai caur paaugstinātā un krustā sistā Kristus uzlūkošanu. Līdzīgi kā gultas, kopšana, aprūpēšana, strādāšana jūdiem nedeva nekā, lai viņi kļūtu veseli no ugunīgo čūsku kodieniem un dzīvotu: tā arī mūsu darbi nedod nekā, lai mēs tiktu izglābti no velna varas un mūžam dzīvotu.
Tas ir kopsavilkums no šī Evaņģēlija. Tam jābūt tikai un vienīgi tādam, ka mēs ticam Kristum, kas par mums ir krustā sists; Viņš ir mūsu no Dieva darinātā čūska, Viņu mums jāuzlūko, lai mēs caur Viņu atveseļotos un mūžam dzīvotu. Mūsu mīļais Dievs un Tēvs. dod mums sava mīļā Dēla Jēzus Kristus dēļ caur savu Svēto Garu pie šīs mācības turēties un augt tajā no dienas uz dienu, lai mēs pieņemtos patiesā Kristus atzīšanā un ticībā un beidzot varētu kļūt svētlaimīgi. Āmen.
[1] – vārdi vienība, trīsvienība ir matemātiski vārdi.
[2] – šeit un turpmāk latīņu teicieni, kuriem nav dots īpašs tulkojums ir tulkoti pašā Lutera sprediķa tekstā
[3] – dialektiķi – latīņu valodā.
[4] – apmāns, krāpšana – latīņu valodā.
[5] – suņa zvaigzne – Sīriuss.
[6] – “suņa dienas” – Hundtage – gaišākais laiks gadā no 23.jūlija līdz 24.augustam.
Ieskaties