Tūkstošgade

Iespējams, ka neviena cita Atklāsmes grāmatas vieta (izņemot par skaitli 666) nav izraisījusi tik lielu apjukumu un neskaidrību kā 20. nodaļas pirmie seši panti, kuros tiek aprakstīts notikums, kas mūsdienās ir kļuvis pazīstams ar apzīmējumu tūkstošgade jeb milleniums.¹

Šie panti izraisa tik lielu interesi, ka rodas iespaids, ka tie ir paši būtiskākie un nozīmīgākie visā grāmatā. Taču patiesībā to, kā komentētāji interpretē tūkstošgadi, lielā mērā nosaka visas Atklāsmes grāmatas skaidrojums kopumā.² Tā kā šie panti, kuros tiek aprakstīts tūkstoš gadu periods, pieder pie Jāņa vīzijas par pasaules galu un Kristus atgriešanos (Atkl.17:1–22:5), tad tie ir interpretējami pirmām kārtām saistībā ar citiem šajā Atklāsmes grāmatas daļā aprakstītajiem notikumiem. Tūkstošgades raksturojums (Atkl.20:1–6) ir izvietots starp divām ainām: starp vēstījumu par zvēra un viltus pravieša³ sakāvi, Kristum atnākot otrreiz (Atkl.19:11–21), un pēdējo lielo kaujas ainu, kurā tiek sakauti Gogs un Magogs, bet Sātans tiek iemests ellē (Atkl.20:7–10) – tur jau iepriekš ir nonākuši viltus pravietis un zvērs (Atkl.19:20). Tas netieši norāda – lai arī kādā veidā skaidrojama tūkstošgade un lai arī uz kuru laiku tā attiecas, taču tās izvietojums starp šīm divām ainām nosaka arī tās interpretāciju un – kas ir vēl svarīgāk – arī to, kādā veidā tā ir skaidrojama attiecībā pret visu pārējo Atklāsmes grāmatas daļu.⁴ Šajā komentārā sniegtajā Atkl 20:1–10 ekspozīcijā tiek skaidrots, ka tūkstošgade iesākas ar Sātana sasiešanu Kristus pirmajā adventā (ar Viņa inkarnāciju, kalpošanu, nāvi, augšāmcelšanos un debesbraukšanu) un noslēgsies, kad Kristus godībā atgriezīsies, lai vadītu šo pasauli pretī tās galam.⁵

Mūsdienās eksistē trīs dominējošās interpretācijas par šī tūkstoš gadu perioda tēmu, un tās parasti tiek sauktas par premillenārismu, amillenārismu un postmillenārismu. Premillenārisma interpretācijas piekritēji uzskata, ka Jēzus Kristus atgriezīsies uz zemes, pirms (pre-) Viņš būs dibinājis savu valstību zemes virsū. Tad kristieši valdīs līdz ar Viņu šajā valstībā tūkstoš gadus (burtiskā nozīmē). Šāda tūkstošgades valstība vēl ir gaidāma nākotnē. Amillenāristi⁶ uzskata, ka tūkstošgade neattiecas tikai uz nākotni, bet gan apzīmē tagadējo baznīcas laikmetu. Tā ir iesākusies ar Kristus nāvi, augšāmcelšanos un debesbraukšanu un ilgs, kamēr Kristus atgriezīsies šīs pasaules galā, kad notiks pēdējā tiesa, kam sekos jaunas debess un jaunas zemes radīšana. Šādā interpretācijā tūkstošgade ir ekvivalenta Jaunās Derības laikmetam un tādējādi nav tūkstoš gadus ilgstoša burtiskā nozīmē (par ko liecina nolieguma prepozīcija a-). Postmilleniāristi uzskata, ka kristīgā baznīca pakāpeniski un arvien vairāk ietekmēs visu pasauli, padarot to par arvien taisnāku un Kunga Kristus atnākšanai piemērotāku vietu. Tā rezultātā starp zemes tautām iestāsies miera un taisnīguma periods – tas ilgs tūkstoš gadus –, pēc (post-) kura Kungs nāks zemes virsū. Visām šīm trim interpretācijām ir arī daudz papildu variantu.

Jūdu uzskati par tūkstošgadi

Vēl pirms Jānis bija uzrakstījis Atklāsmi, jūdiem eksistēja ar tūkstoš­gadi saistītas tradīcijas. Saskaņā ar šo tradīciju pasaules vēsture sastāv no septiņiem periodiem, no kuriem katrs ilgst tūkstoš gadus un kuru pamatā ir septiņas radīšanas dienas. Būs arī astotā diena, astotais tūkstoš gadus ilgais periods, kurš sekos pēc tagadējās ­pasaules septītās tūkstošgades, – šis astotais periods turpināsies mūžīgi (2.Ēnoha 32:2–33:2). Septītā diena – septītais tūkstoš gadu periods – būs tūkstoš gadus ilgā atpūtas diena (2. Ēnoha 32:2–33:1), kurā valdīs Mesija un kurai sekos augšāmcelšanās un tiesa (3.Ezr.7:28–33); mesiāniskā valstība turpināsies, līdz šai – tagadējai – pasaulei pienāks gals (2.Baruha 40:1–4).⁷ Mesijam atnākot, iestāsies prieka, miera un pārticības laiks. (3.Ezr.7:28–33; 2.Baruha 29:2–8; 40:1–3; 72:1–74:4) Ar Mesijas atnākšanu ļaunais tiks uzvarēts, tā ka tas vairs nespēs piemeklēt Dieva ļaudis (2.Baruha 40:1–3; sal. Jubileju 23:24–31). Eņģelis Rafaels sasaistīs Sātanu tumsas bezdibenī, tā ka ļaudis neaizies bojā (1.Ēnoha 10:4–8; sal. 14:5; 88:1). 1. Ēnoha 10 velns tiek saukts vārdā Aza’zel, kā Vecajā Derībā tika saukts “grēkāzis”, kurš Grēku izpirkšanas dienā tika padzīts tuksnesī (3.Moz.16:7–10 [Latviešu Bībeles 1965. gada tulkojumā grēkāzis tiek izdzīts tuksnesī Azazēlam, nevis tiek saukts par Azazēlu]).

Šīs jūdaisma tradīcijas atspulgi ir ieraugāmi Ēlijas apokalipsē un Barnabas vēstulē. Ēlijas apokalipse ir dokumentu apkopojums, kurā apvienoti gan jūdu, gan kristīgi materiāli, tās noslēgumā ir lasāms šāds fragments par tūkstošgades tēmu (5:36–39):

Tajā dienā Kristus, ķēniņš, un visi Viņa svētie nāks no debesīm. Viņš sadedzinās zemi. Viņš pavadīs uz tās tūkstoš gadus. Tāpēc ka grēcinieki uz zemes ir guvuši virsroku, Viņš radīs jaunas debesis un jaunu zemi. Tur vairs nebūs nāvējoša ļaunuma. Viņš valdīs kopā ar saviem svētajiem, nokāpjot no debesīm un atkal uzkāpjot, un tie vienmēr būs ar eņģeļiem un ar Kristu tūkstoš gadus.

Šķiet, ka Ēlijas apokalipsē tūkstošgade simbolizē mūžīgo dzīvi jaunajās debesīs un jaunajā zemē – kā mūžīgā sabata, mūžīgās septītās dienas simbols –, nevis attiecas uz vienu tūkstoti gadu ilgu periodu šīs zemes mesiāniskajā laikmetā. Barnabas vēstulē (15:4–9) septiņas radīšanas dienas simbolizē septiņus zemes eksistences periodus, no kuriem katrs ilgst tūkstoš gadus. Līdzīgi kā radīšanā, kad Dievs bija visu radīšanas darbu veicis sešās dienās, tā arī seštūkstoš gados Dievs pabeigs visus sagatavošanas darbus Mesijas nākšanai. Tāpat kā septītajā dienā Dievs atpūtās, tā septītajā tūkstoš gadu ilgajā periodā Dieva Dēls nāks uz zemi un “iznīcinās netaisnā brīdi”. Tiek pieminēta arī astotā diena, kura ir iesākusies ar Kristus augšāmcelšanos un debesbraukšanu, – tas būs “citas pasaules iesākums” (Barnabas vēstule 15:8). Acīmredzot astotā diena simboliski apzīmē mūžīgo dzīvi pēc šīs pasaules beigām, un šo mūžīgo dzīvi ir ievadījusi Kristus augšāmcelšanās un debesbraukšana.

Šķiet, ka jūdaisma tradicionālie uzskati par tūkstošgadi neatbilst vienam saskaņotam modelim. Tajos ir ieraugāmi vairāku shēmu fragmenti. Un tomēr šajā tradīcijā ietilpst jēdziens par tūkstošgadi kā Mesijas laikmetu, kurā Dieva ļaudis tiks pasargāti no ļaunā spēka uzbrukumiem.

Kristietības uzskati

Arī kristīgā baznīca ir paudusi ļoti dažādus uzskatus par tūkstošgades tēmu, lai gan tiem ir lielāka savstarpējā līdzība nekā jūdu teorijām. Lielākā daļa kristīgo uzskatu pamatojas Atkl 20:1–6 interpretācijās.

Tūkstošgades skaidrojumi baznīcas vēstures gaitā ir bijuši ļoti atšķirīgi. Bieži vien kāda konkrēta teorija ir parādījusies, pazudusi un tad atkal atjaunota. Agrīnajā baznīcā, šķiet, dominēja premillenārisms, daļēji pateicoties baznīctēva Papija ietekmei (kurš, iespējams, bija pazinis un klausījies apustuli Jāni).⁸ Kā raksta baznīcas vēsturnieks Eisebijs (ap 260–ap 340), Papijs (ap 60–ap 130) domāja, ka pēc mirušo augšāmcelšanās sāksies tūkstošgade, kuras laikā “Kristus valstība tiks fiziskā veidā dibināta uz šīs pašas zemes”. Eisebijs raksta, ka šāda ticība Papijam radusies “no nepierakstītas tradīcijas” par “noslēpumainām (mistiskām) lietām” un “no nepareizas izpratnes par apustuļu vēstījumiem, neapzinoties, ka viņu teiktais ir ietērpts noslēpumainos tēlos. Jo viņa izpratne, šķiet, bijusi visai ierobežota. .. Taču tieši no viņa tik daudzi baznīctēvi ir pārņēmuši tādus pašus uzskatus.”

Senākais kristīgais autors, kura konkrētie izteikumi par Atklāsmes grāmatu ir saglabājušies, ir Justīns Moceklis (ap 100 –ap 165). Darbā “Dialogs ar jūdu Trifonu” Justīns pauž pārliecību, ka pēc mirušo kristiešu augšāmcelšanās iesāksies milleniums. Pēc tūkstoš gadiem notiks vispārēja mirušo augšāmcelšanās un tiesa. Justīna uzskati pamatojās Jesajas 65. nodaļā un Atklāsmes grāmatas 20. nodaļā. Ir arī citi baznīctēvi, kuriem varēja būt tādi paši vai līdzīgi uzskati, – Irenejs (ap 130–ap 200), Tertuliāns (ap 160–ap 225) un Hipolīts (ap 170–ap 235).⁹ Viktorīna (III gs.) tūkstoš­gades interpretācija latīņu valodas komentārā Atklāsmes grāmatai līdzinās Justīna uzskatiem – īpaši domai par divām augšāmcelšanām –, tādējādi jāsecina, ka viņš ticēja, ka šis notikums vēl ir sagaidāms nākotnē.

Trešajā gadsimtā baznīca sāka novērsties no premillenārās interpretācijas, arvien plašāk paužot uzskatus, kas mūsdienās tiek saukti par amillenārismu. Ietekmīgais donātistu teologs un lajs Taikonijs (miris ap 400) sarakstīja Atklāsmes grāmatas komentāru, kas diemžēl līdz mūsu dienām nav saglabājies. Taču dažas viņa domas par Atklāsmes grāmatu ir iespējams rekonstruēt no citu viņa darbu fragmentiem. Tāpat kā iepriekš Viktorīns, arī Taikonijs interpretēja Atklāsmes grāmatu saskaņā ar anakefalaiozes¹⁰ principu. Taču viņš noraidīja Viktorīna premillenāro interpretāciju, uzskatot, ka tūkstošgade nav kāds laika periods nākotnē, bet gan laikmets no Kristus pirmās nākšanas līdz Viņa otrajai atnākšanai. Taikonijs neatzina arī domu par divām mirušo augšāmcelšanām. Viņš uzskatīja, ka pirmā augšāmcelšana ir kristieša garīga atdzimšana, kas notiek Kristībā (sal. Rom.6:1–4; Kol.2:11–13), bet otrā ir visu cilvēku fiziskā augšāmcelšana šīs pasaules galā. Tā kā Taikonijs bija donātists, vēlāko laiku teologi vilcinājās atbalstīt viņa uzskatus arī tad, ja piekrita viņa interpretācijai.

Viens no šādiem teologiem bija Augustīns (354–430). Darbā “Dieva pilsēta” viņš atkārto Taikonija tūkstošgades interpretāciju. Arī Augustīns uzskatīja, ka milleniums neattiecas uz tūkstoš gadiem burtiskā nozīmē. Latīņu komentētāji sekoja Augustīna interpretācijai un veicināja viņa uzskatu izplatīšanos. To skaitā bija izcilais zinātnieks un tulkotājs Hieronīms (ap 342–420) un arī Primāsijs (VI gs.) ar savu latīņu valodas komentāru Atklāsmes grāmatai. Lai gan Hieronīms sākumā pauda premillenāristu uzskatus, tomēr Augustīna ietekmē pieņēma amillenārismu. Hieronīms rediģēja Viktorīna Atklāsmes grāmatas komentāru, viņa versijā teksts skan šādi:

Tūkstoš gadi, kuros Sātans ir saistīts, ir tie [gadi] no Kristus pirmā adventa līdz laikmeta beigām.

Tas ļoti atšķiras no paša Viktorīna komentāra.

Taikonija un Augustīna tūkstošgades interpretācijām sekoja arī daži vēlāka perioda grieķu Atklāsmes grāmatas pētnieki, kā, piemēram, Ekumenijs (VI gs.), Andrejs (VI gs.) un Arets (X gs.).

Taikonija un Augustīna tūkstošgades interpretācijas lielākoties dominēja Rietumu baznīcas teoloģijā, īpaši Eiropā līdz pat XII gadsimta beigu daļai. Taču XII gadsimtā baznīca šo interpretāciju sāka pārskatīt. Piemēram, Joahims de Fiore (1135–1202), paliekot pie anakefalaiozes uzskata, tomēr pārskatīja Augustīna tūkstošgades tēmas interpretāciju tik ļoti, ka izraisīja premillenāro ideju atdzimšanu. Tomēr tikai reformācijas laikā, XVI gadsimtā, premillenārisms atkal kļuva populārs un ieguva vietu līdztekus Augustīna amilleārismam. Luters (bijušais augustīniešu mūks) un luterisms kopumā pretojās premillenārisma atkalieviešanai.¹¹ Taču šos uzskatus veicināja tādi fanātiski līderi kā Mincers un Bokelsons. Premillenārismu noraidīja arī pats Kalvins, taču vēlāko laiku kalvinisti, kā Alsteds (1588–1638) to pieņēma un atbalstīja. Līdz pat XX gadsimtam un visa XX gadsimta gaitā šim jaunajam hiliasma (premillenārisma) novirzienam protestantismā ir bijusi liela ietekme.

Līdz ar premillenārisma atdzimšanu ir radusies arī postmillenārisma teorija. XVIII gadsimtā gan Anglijā, gan Amerikā šim interpretācijas veidam bija tādi ievērojami piekritēji kā Filips Dodridžs (1702–1751) un Džonatans Edvards (1703–1758). Savukārt Vācijā luterāņu Bībeles pētnieks Bengels (1687–1752) izvirzīja ideju par divkāršu tūkstošgadi, kuras pamatā bija gan premilleniārisma, gan postmillenārisma idejas. Viņš uzskatīja, ka pirmais millenium laikmets baznīcai iestāsies pēc pāvesta varas gāšanas 1836. gadā pēc Kr. un pēc tam, kad Sātans tiks atbrīvots 2836. gadā, no 2836. līdz 3836. gadam sekos nākamā tūkstošgade, kurā “svētie valdīs debesīs un baznīca zemes virsū baudīs mānīgu labklājības ilūziju”. Šī īpatnējā tūkstošgades izpratne vēlāk ietekmēja arī Džonu Vesliju (1703–1791), kurš gan to neakceptēja pilnībā, taču uzskatīja par vērā ņemamu.

Bibliskais skatījums

Nostāja ir veidota saskaņā ar vairākiem savstarpēji saistītiem apsvērumiem. Vislielākā vērība ir piešķirama Dieva žēlastībai Kristū. Pāri visam – ikvienai Rakstu interpretācijai ir jābūt saskaņā ar Rakstu centrālo mācību, kas ir Dieva pestīšanas plāns vienīgi žēlastībā un vienīgi ticībā Kristum. Šādu skatījumu noliedz, piemēram, sadalītais premillenārisms, kurš pieļauj “divu derību” pestīšanas plānu (vienu jūdiem, otru – nejūdiem) vai pat vairākus pestīšanas plānus.¹² Visur, kur Rakstos tiek runāts par pestīšanu un ļaunuma apturēšanu, un galīgo iznīcināšanu, Dievs to veic vienīgi Kristū un caur Kristu. Visi Dieva apsolījumi tiek un tiks piepildīti Kristū (2.Kor.1:20). Jāatceras, ka Dievs jau ir veicis šo pestīšanu caur Kristus inkarnāciju, kalpošanu, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Kamēr mēs vēl gaidām Dieva apsolījumu nākotnē, kad Kristus atgriezīsies, nekādas Dieva vai cilvēku papildu vai nākotnes darbības mūsu izpirkšanai nav nepieciešamas, jo Kristus darbs ir pabeigts un pilnīgi pietiekams.

Ar šo domu saistīts aspekts ir Kristus iedibinātās Dieva valstības daba un Ādama grēka ietekme (sal. Rom.5:12–21). Kritušie cilvēki ir iedzimti samaitāti un izvirtuši (sal. Rom.1:18–32; 2:9–24), un arī tagadējo pasauli raksturo tāda pati niecība un izvirtība. Tādējādi visas cerības uz redzamas Dieva valstības – kas būtu līdzīga šīs pasaules valstībām – dibināšanu uz šīs zemes, pie kritušajiem cilvēkiem, ir pilnīgi veltas.¹³ Tas attiecas arī uz premillenāristu un postmillenāristu paustajām līdzīga rakstura cerībām. Proti, divi XX gadsimta pasaules kari un vispārējais, visai pasaulei raksturīgais cilvēces pagrimums ir gandrīz izskauduši optimistisko postmillenārisma uzskatu, ka visas lietas iet uz labu. Pats Jēzus ir teicis, ka Viņa valstība nav no šīs pasaules (Jņ.18:36). Dieva valstība nav un nekad nebūs pasaulīgs fenomens. Dieva valstība nāks neredzamā un noslēpumainā veidā, kā Svētais Gars pavada Evaņģēlija vēsti, iedzīvinādams cilvēku sirdīs ticību Kristum. Patiesi, Dievs darbojas savā žēlastībā, pārveidojot kristiešus (sal. Rom 12. nod.), taču kristieša dzīve šajā pasaulē vienmēr ir cīņa (Rom 7. nod.). Pēc Dieva plāna baznīcai uz zemes būs jācieš sakāve (Atkl.11:7; 13:7); uzvara nāk vienīgi caur nāvi un augšāmcelšanos Kristū (Atkl.2:10–11; 3:21; 12:11).

Noslēgumā ir jāpiemin vēl viens apsvērums, kas saistīts ar hermeneitiku kā Rakstu interpretēšanu ar Rakstu palīdzību. Lai gan šim hermeneitikas principam piekrīt daudzas kristiešu grupas ar visdažādākajiem uzskatiem par tūkstošgades problēmu, ieskaitot luterāņus un fundamentālistus, izšķirošais jautājums ir – kuras Rakstu vietas ir izmantojamas citu Rakstu vietu interpretācijai. Šajā komentārā tiek pausts uzskats, ka evaņģēliju un epistulu sniegtās eshatoloģiskās nostādnes ir pilnīgi nepārprotamas un ka šis eshatoloģiskais modelis ir izmantojams kā pamatprincips Atklāsmes grāmatas apokaliptisko vīziju interpretācijai, nevis otrādi.¹⁴

² – R. Maunss raksta:

³ – Otrais zvērs, kas ir zvērs no zemes (13:11–18), pārvēršas par netikli (17. nod.; 19:2), bet citos brīžos parādās kā viltus pravietis (16:13; 19:20; 20:10). Pārējie divi nesvētās trīsvienības locekļi – Sātans (12. nod.) un pirmais zvērs (13:1–10) – paliek kā nemainīgi tēli arī visā pārējā Atklāsmes grāmatas daļā (lai gan Sātanam ir vairāki vārdi, t. sk. velns, vecā čūska un apsūdzētājs, 12:9–10).

⁴ – R. Maunss raksta:

⁵ – Precīzāk sakot, tūkstošgade beigsies tad, kad iesāksies pēdējā varenā kauja (Armagedonas 16:12–16; Goga un Magoga 20:7–10).

⁶ – Termins “amillenārisms” zināmā mērā ir neprecīzs, jo šī virziena piekritēji tic tūkstošgadei tā, kā tā tiek definēta Rakstos, taču ne tādai, kas burtiskā nozīmē ilgst tūkstoš gadus, ne arī tādai, kurā Kristus dibina savu redzamu valstību uz šīs grēkā kritušās zemes.

⁷ – Mesiāniskais sabats 3. Ezras 7:28–33 ilgst četrsimt gadus, nevis tradicionālos tūkstoš gadus.

⁸ – Irenejs raksta, ka Papijs bija Jāņa klausītājs. Eisebijs aplūko Papija rakstus, kuros viņš, šķiet, norāda, ka ir saņēmis apustulisko tradīciju, klausoties prezbiterī vārdā Jānis. Eisebijs uzskata, ka Papijs neapgalvVienīgā nepārprotamā atsauce uz millenārismu Konkordijas grāmatā ir atrodama ATA XVII, 5, kur luterāņi nosoda “arī citus, kas izplata jūdu uzskatus, ka pirms mirušo augšāmcelšanās dievbijīgie pārņemšot pasaules pārvaldīšanu, visur nomākdami bezdievjus..” (Luterisms māca, ka ir tikai viena miesas augšāmcelšanās, un tā ir visu mirušo augšāmcelšanās.) Konkordijas grāmatā nav nevienas atsauces uz Atkl.20:1–10. Taču liela daļa luteriskās teoloģijas ir veltīta centieniem izprast Jēzus Kristus iedibinātās Dieva valstības nozīmi, un luterisma uzskati par Dieva valstību noraida premillenārismu un postmillenārismu. Dieva valstība Kristū ir Viņa žēlastības neredzamā, garīgā valstība, kura Evaņģēlija spēkā dāvā grēku piedošanu un tātad ir pilnīgi atšķirīga no šīs pasaules valstībām, kas ir redzamas, materiālas un pauž savu varu ar likuma spēku (piem., Ap. XVI). Baznīcas kalpošanas uzdevums ir sludināt Evaņģēliju un izdalīt sakramentus. Kristus valstība nav no šīs pasaules (Jņ.18:36), un Kristus netika sūtīts, lai lietotu zobenu vai iegūtu pasaulīgu varu; tādējādi Romas baznīca kļūdījās, apgalvojot, ka “pēc Dieva likuma pāvestam esot tiesības valdīt pār pasaules valstīm” (“Traktāts par pāvesta varu un primātu”). Lutera skaidrojumā Tēvreizes otrajai lūgšanai – “Lai nāk Tava valstība” – tiek uzsvērts, ka Dieva valstība ir tur, kur Kristus valda “kā taisnības, dzīvības un pestīšanas ķēniņš” ar Svētā Gara spēku, kas sirdī darbojas caur Vārdu un ticību, un ka “mēs nelūdzam sīkumus vai laicīgu, iznīcīgu mantu, bet mūžīgu, lielu dārgumu un visu, kas pieder pašam Dievam”. Citos Lutera darbos ir tikai dažas atsauces uz millenārismu un hiliasmu, bet daudzi teksti ir saistīti ar Dieva valstības tēmu. Sprediķī par Ps.110:1, kritizējot pāvesta tiekšanos pēc “ārējas, laicīgas varas”, Luters piemin, ka “anabaptisti un līdzīgi maldu gari sapņo, ka pirms pēdējās dienas visi baznīcas ienaidnieki tiks fiziski iznīcināti un tiks izveidota baznīca no dievbijīgiem kristiešiem vien; tad tie valdīs mierā”. Taču Luters oponē, sakot, ka “šis teksts [Ps.110:1] skaidri un spēcīgi saka, ka ienaidnieki nemitēsies, kamēr vien Kristus valdīs uz zemes. Skaidrs ir arī tas, ka nāve netiks atcelta līdz pat pēdējai dienai, – kad visi Viņa ienaidnieki tiks iznīcināti ar vienu cirtienu”.o, ka prezbiteris Jānis ir tas pats apustulis Jānis. Citi vēsturnieki uzskata, ka Papijs apgalvojis, ka klausījies apustuli Jāni un no viņa saņēmis kristīgo mācību. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Eisebijs noliedza, ka Papijs klausījies apustuli Jāni un ka Atklāsmes grāmatu ir sarakstījis apustulis, bija tas, ka Eisebijs kategoriski iebilda pret Papija un viņa domubiedru hiliastisko (premillenāro) skatījumu un mēģinājumiem citēt Atkl.20:1–6 par apliecinājumu saviem uzskatiem.

⁹ – Nav skaidri zināms, kādi patiesībā bija Ireneja uzskati par tūkstošgadi. Darbā “Pret herēzēm“ viņš raksta par Jeruzālemes atjaunošanu saskaņā ar debesu Jeruzālemes modeli, kas aprakstīts Atklāsmes 21. nod. Tālāk viņš raksta par Jeruzālemi kā par Kristus līgavu, Dieva tabernākulu jaunajās debesīs un jaunajā zemē, taču viņš nepiemin ne tūkstošgadi, ne divas augšāmcelšanas, kā to dara Justīns. Ņemot vērā to, kā viņš apraksta jauno Jeruzālemi, iespējams, ka arī viņš, tāpat kā Papijs un Justīns, to skatīja tūkstošgades aspektā. Lai gan Hipolīts rakstīja par Atklāsmes grāmatu, tomēr nav saglabājušies nekādi tieši šo tekstu citāti. Taču saskaņā ar citiem mūsdienās pieejamiem viņa tekstu fragmentiem jāsecina, ka viņš pauda premillenārisma viedokli.

¹⁰ – Baznīctēvu (īpaši Ireneja) lietots termins, kas apzīmē kritušās cilvēces un visas radības kopības atjaunošanu ar Dievu Kristū.

¹¹ – Vienīgā nepārprotamā atsauce uz millenārismu Konkordijas grāmatā ir atrodama ATA XVII, 5, kur luterāņi nosoda “arī citus, kas izplata jūdu uzskatus, ka pirms mirušo augšāmcelšanās dievbijīgie pārņemšot pasaules pārvaldīšanu, visur nomākdami bezdievjus..” (Luterisms māca, ka ir tikai viena miesas augšāmcelšanās, un tā ir visu mirušo augšāmcelšanās.) Attiecībā uz “jūdu uzskatiem” sk. iepriekš sadaļu “Jūdu uzskati par tūkstošgadi”. Konkordijas grāmatā nav nevienas atsauces uz Atkl.20:1–10. Taču liela daļa luteriskās teoloģijas ir veltīta centieniem izprast Jēzus Kristus iedibinātās Dieva valstības nozīmi, un luterisma uzskati par Dieva valstību noraida premillenārismu un postmillenārismu. Dieva valstība Kristū ir Viņa žēlastības neredzamā, garīgā valstība, kura Evaņģēlija spēkā dāvā grēku piedošanu un tātad ir pilnīgi atšķirīga no šīs pasaules valstībām, kas ir redzamas, materiālas un pauž savu varu ar likuma spēku (piem., Ap. XVI). Baznīcas kalpošanas uzdevums ir sludināt Evaņģēliju un izdalīt sakramentus. Kristus valstība nav no šīs pasaules (Jņ.18:36), un Kristus netika sūtīts, lai lietotu zobenu vai iegūtu pasaulīgu varu; tādējādi Romas baznīca kļūdījās, apgalvojot, ka “pēc Dieva likuma pāvestam esot tiesības valdīt pār pasaules valstīm” (“Traktāts par pāvesta varu un primātu”). Lutera skaidrojumā Tēvreizes otrajai lūgšanai – “Lai nāk Tava valstība” – tiek uzsvērts, ka Dieva valstība ir tur, kur Kristus valda “kā taisnības, dzīvības un pestīšanas ķēniņš” ar Svētā Gara spēku, kas sirdī darbojas caur Vārdu un ticību, un ka “mēs nelūdzam sīkumus vai laicīgu, iznīcīgu mantu, bet mūžīgu, lielu dārgumu un visu, kas pieder pašam Dievam”. Citos Lutera darbos ir tikai dažas atsauces uz millenārismu un hiliasmu, bet daudzi teksti ir saistīti ar Dieva valstības tēmu. Sprediķī par Ps.110:1, kritizējot pāvesta tiekšanos pēc “ārējas, laicīgas varas”, Luters piemin, ka “anabaptisti un līdzīgi maldu gari sapņo, ka pirms pēdējās dienas visi baznīcas ienaidnieki tiks fiziski iznīcināti un tiks izveidota baznīca no dievbijīgiem kristiešiem vien; tad tie valdīs mierā”. Taču Luters oponē, sakot, ka “šis teksts [Ps.110:1] skaidri un spēcīgi saka, ka ienaidnieki nemitēsies, kamēr vien Kristus valdīs uz zemes. Skaidrs ir arī tas, ka nāve netiks atcelta līdz pat pēdējai dienai, – kad visi Viņa ienaidnieki tiks iznīcināti ar vienu cirtienu”.

¹² – Sadalītā premillenārisma vispārējā kategorijā ietilpst daudz komplicētu uzskatu. Tomēr vispārējā nostādne ir šāda: visā pasaules vēstures gaitā Dievs ir piedāvājis cilvēcei pestīšanu dažādos veidos caur dažādām dispensācijām (parasti tiek minētas septiņas). Piemēram, trīs dažādo dispensāciju – Ādama, Noas un Mozus – pestīšanu noteica turēšanās pie derībām (kuras izprotamas kā likumu kodeksi), kas tika dotas katrai no šīm trim personām. Tagadējais baznīcas laikmets, kurā nejūdiem pestīšana tika dāvāta žēlastībā un caur ticību Kristum, nebija pirmais Dieva plāns tagadnes laikam. Dievs bija iecerējis, ka jūdi pieņems Jēzus piedāvāto valstību zemes virsū, taču, tā kā viņi šo piedāvājumu noraidīja, Kristus mira pie krusta un Dievs, mainīdams plānus, iesāka baznīcas laikmetu. Dispensacionālisti paredz arī etnisko jūdu turpmāko masveida pievēršanos ticībai, šai konversijai notiekot šķirti no parastās Dieva darbības caur Vārdu un Sakramentiem, kurus pasludina un izdala Kristīgā baznīca. Tādējādi no luteriskā viedokļa sadalītais premillenārisms ir nepieņemams, jo tas neskata visus Rakstus un visu pestīšanas vēsturi kā vienotu veselumu, kura centrā ir Jēzus Kristus persona un pestīšanas darbs, un pieļauj viltus cerības uz citiem pestīšanas līdzekļiem.

¹³ – Daudzi jūdi pieļāva tādu pašu kļūdu, domājot, ka mesiāniskā valdīšana būs pasaules valstisks veidojums, līdzīgs atjaunotai Dāvida valstij. Tieši tāpēc viņi noraidīja Jēzu kā Mesiju (Jņ 18:36).

¹⁴ – Evaņģēliju un epistulu sniegtās eshatoloģiskās nostādnes norāda, ka baznīcas laikmets ilgst no Kristus pirmās atnākšanas līdz Viņa otrajai atnākšanai un ka šajā laika periodā Evaņģēlija izplatīšana notiek caur baznīcas kalpošanu. Baznīcas laikmets noslēgsies ar Kristus atgriešanos fiziskā veidā – šajā laikā mirušie tiks augšāmcelti un tiesāti. Tad Dieva svētie Kristū tiks ievesti jaunās debesīs un jaunā zemē.