Tumsā palicis kaktuss nenodziest
Šī ir e-refleksija par Ievu Rozi [1971-1991]. Ieva bija kā bērns. Ne tāpēc, ka pirmo reizi ieraugot, viņai bija ovālas plastmasas brillītes un pakausī sasieti mati [bizes], bet tāpēc, ka viņa varēja pateikt – ejam!
Paskaidrojumi nesekoja vai sekoja pēc tam, un arī tas nebija svarīgi. Kam tad rūp paskaidrojumi, kad tev nedaudz mazāk pāri desmit. Nav daudz atmiņu, kas klāj šo laiku Cīrulīšos pie “Ērgļiem”, tie ir laika izplūduši, pārklājušies ar vēlākiem nostāstiem, kuri bieži šķiet gan pārāk neticami, gan, vairāk, pārāk, personīgi.
Svēts ir tāles mazais laukumiņš,
Aizsmok balsis, kādreiz strīdīgās,
Kuras zin, ka viņa un ka viņš
Tālu prot iz visiem lidinās.
Nākamā tikšanās notika ne visai tradicionālos apstākļos jau pēc daudziem gadiem. Tā bija kāda dzejas lasīšanas stunda, kurā autors bija lasītājs, bet dzejniece klausītāja. Nezinu, kāda iemesla pēc viņa nepieteicās, taču klausītājos un vēlākā kafejnīcā bija, pienāca klāt, apsveicinājās. “Tu man šķiti tāds auksts, nepieejams un augstprātīgs!” – šos viņas vārdus pēc atkal daudzu gadu jauniepazīšanās esmu paturējis atmiņā. Varbūt kādas distancēšanas dēļ, varbūt elementāra uztraukuma dēļ, varbūt nepazīšanas dēļ, jo nezināju, ka viņa ir zālē un, taisnību sakot, nezināju arī , ka manā priekšā ir dzejniece vismaz Latvija mērogā – ja ne tūlīt, tad dažu gadu ietvaros – noteikti.
Savas klusumzvīņas
Es pametu negaisā,Lai vaikstās zibensceijeri
Mežugalu rokās!Tumsa nobijusies mazbijot
Jau arī gaisma –
Vai
Pret
…Sevi SKRIEN?…
Viņai piemita nepārspējums tiešums – pat pirmajā reizē spēja pateikt, ka “lūk, šīs rindas nekur neder”, bet tās – tās – “ir lieliskas”. Gluži tāpat nekaitēja ierasties jebkurā laikā ar tikko sagādātu vinila plašu kaudzi padusē un pateikt: “Klausies, klausies, te ir labais…”, lai pēc tam pa kluso ielavītos auksta ūdens vannā “lai mazliet atdzesētos.” Tas bija cilvēks, kurš autoru balstīja, turēja pie dzīvības un, galvenais, “dzesēja”, turot pie “pildspalvas līnijas dzīvības.”
Salikums no mazā un lielā, to savstarpējā mijiedarbības atspoguļojums bija IEVA ROZE. Vairāk mēs nezinām un nezināsim.
Un iesist viltus gaismai
Lai noplūk zeltījums
Un vilkam žokļus aizsiet
Lai droši teltī jums
Un kādu logu izsist
Lai sniegtu velti jums
tev suņuk jākļūst sirdij –
Taps mēnesim veltījums
Tas, ka Ieva Roze bija jauna, ir melots. Tas nozīmē viņu nepazīt. Mūsu gadu skaitu nenosaka vis ieraksts pasē, vai kāds abstrakts zīmogs, bet gan realizētās dzīves pieredze. Tas varbūt nesader ar viņas pašas teikto, taču jāņem vērā atšķirīgās bērna un pieaugušā definīcijas, kādas valda. Tomēr arī par pieaugušo šeit runāt nevar. Tas ir laiks, kad nav kategoriju. “Pieaugušais ir degradēts bērns”, kā saka viņa pati. “Bērns ir naivs, pieaugušais – nožēlojams, bērns – skaidrs, pieaugušais – caurredzams.” Ja to var pateikt piecpadsmit gadu vecumā…
Sirds,
es nedrīkstu mirt,
Neplēs man rīkstes,
Ja drīksti.
Pasaule ir kas neīsts, pat tad, ja tajā dzīvo dzīvas atmiņas. Pat tad, ja tajā norisinās reāli notikumu. Pat tad, kad tajā jūt un tas nepāriet.
Manī iekšā kaut kas steidzas,
Manī ciklons, manī prieks.
Mana serde melni lūdzas –
Mūžam man te jāpaliek?
Mēs Tevi atceramies.
rspct
Pirmais raksts šajā portālā, kuru ir vērts lasīt, kurš nav piebāzts ar domu, ka mēs – luterāņi esam tie pareizie.
Es gan Ievu nepazīstu, bet paldies tev Indrex.
draugs rcp,
Apgalvot, ka šis ir “Pirmais raksts” man rada aizdomas. Es esmu pamanījis vairākus.
Jāpiebilst, ka luterāņi, tāpat kā jebkurš cits, ir pareizi vienīgi tik tālu, cik tie turas pie Svēto Rakstu [kas ir pareizi] mācības. Nevajag taču dusmoties uz tie, kas aicina nopietni turēties pie Kristus.
Tās bija manas personīgās domas.
Ar cieņu,
gviclo
gviclo, bet mistiskā izpratne par lietu būtību personīgi man šķiet tuvāka. Vai tiešām Svētajos rakstos ir rakstīts viss? Es ticu vairāk nekā tic luterāņi, pats būdams luterānis es ticu svētbildēm, Dievmātei, Allāham
Hm, godājamais rcp, kādas pazīmes liek Tev domāt, ka esi luterānis?
Vai ir iespējams definēt precīzu luterāņa definīciju?
Es vēlos būt brīvs savā domāšanā meklējot pats savu ceļu, savu izpratni par pasaules uzbūvi un kārtību.
Personīgi es domāju, ka Dievs mūs neatpestīs tāpēc, ka mēs perfekti pieturamies pie Bībeles, vispareizāk saprotam, kas tur ir rakstīts.
Man vajag vairāk saprast, daudz vairāk
Manuprāt, luterānis ir cilvēks, kurš pieder kādai no luteriskajām draudzēm un piekrīt luteriskajai ticības mācībai. E-minences Tev zinās nosaukt dokumentus, kuros tā ir apkopota – viens kopums nosaukts lappusē http://www.lelb.lv/lv/?ct=kam_ticam, bet, nebūdams luterānis, varu arī nebūt lietas kursā. Man šķiet, ka Tu jau esi izteicis vairākus apgalvojumus, kas ir pretrunā ar ļoti svarīgām šīs mācības nostādnēm.
Es piederu pie luteriskās draudzes, piekrītu luteriskajai ticības mācībai.
Es attīstos tādā veidā, ka laiku pa laikam nojaucu kādu savas apziņas struktūras sastāvdaļu, jo ienāk jauna informācija un veidoju jaunu struktūru.
Ja es to varu, tad kāpēc man to nedarīt? Kāpēc man neattīstīties? Kāpēc man jāpaliek tikai luterānismā un viss pārējais jānoliedz?
Neviens Tev to neliedz darīt, tikai tādā gadījumā rodas jautājums, vai Tevi var saukt par luterāni. Protams, ir uzskati, kuru pieņemšana vai noliegšana nav nekādā pretrunā ar luterisko mācību, taču man grūti iztēloties, kā vienlaikus iespējams piekrist luteriskajai (un arī jebkurai citai) ticības mācībai un apgalvojumiem, kas ar to ir tiešā pretrunā.
Ja tev ir grūti to iztēloties, tas taču nenozīme, ka tas nav iespējams, vai ne?
Tu taču neesi visu lietu mērs.
Es gribu zināt vairāk nekā luterānismu.
Kāpēc mums visiem ir jābūt vienādiem? Ja esmu savādāks luterānis, vai tas ir slikti?
Šis ir mans ceļš un par savu dzīves ceļu es pats arī atbildēšu.
Ja, piemēram, Dievs tiesātu mani, vai Viņš teiktu, ka es tieku sodīts par to, ka negāju luterānisko ceļu, bet meklēju savu? Lai arī es kur kļūdītos, tomēr es eju un meklēju. Man neptietiek ar morāles teoloģiju.
Ja man ir dots meklēt un saprast vairāk nekā luterāņi, tad es tā daru. Un man nav problēmu saukties par luterāni.
rcp, tev patīk domāt
ka tu pats zini kāds ceļš tev ejams
un tu droši pats savu ceļu (kā tev patīk) arī staigā
– – –
pa šo ceļu jau daudzi ir nogājuši tajā vietā, kur
…no kurienes pēc nāves vairs atgriešanās nava
– – –
vai nezini, ka Kristus = ceļš, patiesība un dzīvība
– – –
jā,… un luterāņi… saki kas tie tādi (kā/pēc kā tos var atpazīt)?
Joks Tu esi, godājamais rcp, nevis luterānis. Pats raksti, ka “negāju luterānisko ceļu”, tomēr Tev “nav problēmu saukties par luterāni”. Bet kāpēc ne par katoli, musulmani vai jūdaistu?
Laikam gan nav pareizi kašķēties par šādu tēmu zem raksta, kas veltīts Ievas Rozes piemiņai, tāpēc atklanos. Rozi ir vērts lasīt ne tikai tiem, kam “dots meklēt un saprast vairāk”.
ir tapis teikts
uz augstas klints
ka galotnēs jau
spārni švīkst
un čīgā sienāzīšu simts
kā elpas vilciens bezgalīgs
es nedrīkstu neviena vainot
viss jāpanāk man
sevi mainot
jau rieta saule beidzot lēc
lai piepildās
kas novēlēts
vai satikšanās vispār mēdz būt īstas
vai tikai mūsu iedomas ka tā
varbūt visu
kas ir iesaiņots ar uzrakstītu: plīstošs
vajag izdzēst nevis saglabāt
vai paturēt lai pulsē nervu galos
un ik satikšanās reizē dalot
izbārstīt…
kā mazus mirkļus brīnumsveču dzirkstis
kā to kas pašiem nepieder bet ir
pats LUTERS bij kā rcp. tieši tādēļ arī viņš iespēja to ko iespēja, ka domāja tākā domāja. un tāpat arī IEVA ROZE UN VISI PĀRĒJIE, KAS ŠEIT MITUŠI.