Ugunsgrēks baznīcā

Jūs rakstāt:

“Ne jau mans, bet archibīskapa uzdevums ir izvērtēt mācītāju. Jāvērtē ir arī draudzei, tādēļ manā draudzē nesludinās pēdējie trīs.”

Spriest par kāda mācītāja mācību ir ne tikai arhibīskapa un draudzes, bet arī Jūsu uzdevums. No Jūsu sacītā izriet, ka ar mācītajiem Juri Rubeni, Modri Plāti un Sarmīti Fišeri Jūs neesat garīgā sadraudzībā. Vai Jums nešķiet, ka šie cilvēki varētu būt bīstami dažiem Jūsu draudzes locekļiem un daudziem vientiesīgiem kristiešiem, ar kuriem atrodaties vienā baznīcā! Vai esat par šo problēmu informējis savu prāvestu, arhibīskapu un vai gatavojaties informēt sinodi? Piekritīsiet taču, ka maldu mācības ir ļoti bīstama lieta.

Patiesību sakot Jūs jau atbildējāt uz šo jautājumu iepriekš: “katrs, kas man jautā, tam es atbildu, speciāli nevienam virsū nebāžos”. Jūs atbilde ir līdzīga kā mūsu policistiem un prokuratūrai – kādēļ neziņojāt? Tas, ko Jūs saucat par uzbāšanos ir katra kristieša un mācītāja pienākums. Es jau te agrāk uzskaitīju Jums veseli virkni Rakstu vietu, bet arī uz tām Jūs neuzskatījāt par vajadzīgu atbildēt.

Tālāk Jūs rakstat: “netaisos pamest mājas, kuras man pasludināja bauslību un evaņģēliju to dēļ, kas ir te pārpratuma pēc. Varbūt Jums, Ilār, ir paradums atstāt savu māju laupītājiem, bet es tā nedaru, jo mājas ir mājas, lai arī tēvs ar māti dzer un klapē bērnus”.

Manuprāt Jūs dramatizējat situāciju. Jūs taču pats iepriekš arī šo to pareizu pateicāt par baznīcu – tā ir ticīgo avju kopība, Kristus Līgava, patiesības balsts, bet ne viss vieta, kur piedzēries tēvs ar māti klapē bērnus. Ziniet, tādiem taču valsts atņem vecāku tiesības! Pat laicīgā vara šajos jautājumos ir gudrāka, jo saprot, ka lai kā arī bērniem gribas savus vecākus, šādam postam viņus pakļaut nedrīkst. Man ir gaužām skumji, ka Jūs piederat tādai baznīcas kopībai, kas līdzinās dzērējiem, kuri dauza savus bērnus. Tā nu diezin vai būs tā Kristus Līgava, par kuru Jūs tik romantiski runājāt iepriekš. Ziniet, es gan arī būtu ar mieru panest, ka mani “garīgie tēvi” mani sit un kausta, bet, ja viņi izplata arī maldu mācības, tad man jāiet prom, lai kā Jūs censtos mani pierunāt palikt, jo Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Cita starpā – vai Jums nav bail, ka kādu dienu arī varat pats kļūt līdzīgs saviem vecākiem? Pāvils taču saka, ka slikta sabiedrība samaitā labus tikumus. Es neuzskatu, ka uzreiz jāpamet māja, kad māte un tēvs dzer un klapē bērnus un turklāt vēl tai uzbrūk laupītāji. Es domāju, ka tad ir jāizsauc policija, un kā Jūs zināt es to arī darīju. Es nekur neesmu aizbēdzis. Tepat vien esmu, bet vairs nesvinu Sakaramentu kopā ar tiem, kas tic citādi nekā es. Tā nav mana personiskā izvēle. Mans prāts iesaka rīkoties tāpat kā darāt Jūs, bet Tas Kungs saka, ka tā nedrīkst. Tas ir Viņa Sakrements, es te esmu tikai kalps, man jākalusa Viņam.

Vēl Jūs rakstāt: “arī kristīga sieviete nepieciešamības gadījumā var iestādīt sakramentu un tas būs patiess.” No kurienes Jūs to esat ņēmis? Kas Jums ir teicis, ka tas tiešām tā ir? Kur ir Vārds, kas dos pārliecību? Kurš ir tas nepieciešamības gadījums, par kuru Jūs runājat? Vai tāds pašreiz ir LELB?

Vēl Jūs jautājat: “Savukārt Jūs man vēl neesat atbildējis, kādēļ ir vajadzīga “ortodoksija”, ja ir “apustuliska” mācība?”

Apustuliska mācība jau ir ne tikai tā pati, bet arī vienīgā pareizā, tātad ortodoksā mācība. Es Jums vēl pavisam nesen norādīju uz apustuļu vārdiem, kas Jūsu praksi nosauc par nepareizu. Jūs tas šķiet daudz neuztrauc. Tāpat arī Jūs atzīstat, ka Jūsu baznīcā daudzas mācības nebūt nav apustuliskas mācības svētītas. Tā jau ir tā problēma par ko es runāju. Var jau piesaukt Kristu par Kungu, bet Kristus saka velti jūs saucat mani par Kungu. Var jau formāli piesaukt apustuļus, runāt par apustulisko sukcesiju un citām lietām, bet ir taču patiešām arī jāturas pie apustuļu mācības. KF ir skaidri kopsavilkums apustuļu mācībai, ka baznīcas sadraudzībai vajadzīga pilnīga saskaņa visos ticības artikulos – vai Jūs un Jūsu baznīca šo mācību īsteno? Es nesaprotu kādēļ turēties kopā ar tiem, kurus Jūs pats atzīstat par heterodoksiem? Vai tad viņi ir patiesā baznīca?

Es domāju, ka LELB ir daudz labu kristiešu un nopietnu, godīgu mācītāju. Diemžēl LELB atrodas garīgā kopībā ar PLF, kur, teiksim tā, ir daudz nebūšanu. LELB nav vienotas Evaņģēlija mācības un izpratnes par Sakramenta pārvaldīšanu. Kamēr šīs lietas netiek mainītas, nevaram kopīgi svinēt Sakaramentu.

Vēl Jūs izteicāt šaubas par maniem motīviem. Ziniet, es arī esmu grēcinieks un mani motīvi bieži ir grēcīgi. Te es Jums neko nevarēšu līdzēt. Patiesību sakot, mana personīgā motivācija arvien ir bijusi palikt LELB. Šī bija viena no nedaudzajām reizēm, kad es paklausīju Tam Kungam. Tāpēc jau arī tik daudz uztraukumu. Ja es šajā lietā būtu īsts krāpnieks un blēdis, kurš par to uztrauktos! Saprastu gandrīz visi un lielākā daļa pat uzslavētu – redz’ kāds veikls zellis! Bet te – šķeltnieks, nodevējs, pametis savu māju! Vai tā kāds runā par blēžiem? Protams, ka nē! Blēžus apbrīno, godā un slavē.

Redziet, man šķiet, ka Dievs ir licis mums klausīties mutes liecību, bet izspriest citu cilvēku motīvus aizliedzis 8. bauslī. Vēl, es esmu kristīgs cilvēks un varu pavisma skaidri kopā ar apustuli Pāvilu apliecināt, ka manā dabiskajā cilvēkā nemīt nekas labs. Kādu reizi es izdaru arī ko labu, bet tas nenotiek pārāk bieži. Iesaku jums nepievērst pārāk lielu uzmanību tādam necilam cilvēkam, kāds esmu es. To es saku, bez ironijas. Kāda gan nozīme maniem motīviem? Ko tas maina?

Zēni jaāiet gulēt.

Jūs rakstat:

“Vai Jums nešķiet, ka šie cilvēki varētu būt bīstami dažiem Jūsu draudzes locekļiem un daudziem vientiesīgiem kristiešiem, ar kuriem atrodaties vienā baznīcā!”

Piedodiet, bet tas sāk līdzināties viena draudzes mācītāja patvaldībai (tirānijai). Man ir bail par manā pārziņā esošiem kristiešiem, bet es arī zinu to, ka viņi nav vis mani ticīgie, bet Kristus ļaudis. Kristus tauta dzird un atpazīst Labā Gana balsi (Jņ. 10) Tādēļ Jēzus balss dos pareizo liecību tiem, kas varbūt nošaubīsies, bet pastāvēs Dieva Vārda patiesībā. Tā ir Rakstu liecība.

Vēl vairāk man ir bail, ka līdzīgi kādai Rīgas LELB draudzei, kur draudze vairāk klausās virtuozus mācītāja sprediķus un iet prom no dievkalpojuma, kad šis mācītājs nesprediķo, cilvēki sāktu klausīties manā balsī, nevis meklētu Jēzus balsi.

Atšķirībā no Jums, es zinu, ka esmu grēcīgs un kļūdains cilvēks, tādēļ es “nedragāju” cilvēku prātus ar kaut kādām “pareizuma” definīcijām, bet allaž meklēju Kristus Vārdu un, ja kādam interesē mans viedoklis, to arī atklāti apliecinu.

“Vai esat par šo problēmu informējis savu prāvestu, arhibīskapu un vai gatavojaties informēt sinodi? Piekritīsiet taču, ka maldu mācības ir ļoti bīstama lieta.”

Domāju, ka savā līmenī jau to daru (esmu minējis arī arhibīskapam). Ja būs nepieciešams sacīšu to arī sinodē. Bet te nu es pats pieņemšu lēmumu, kad vajag, nevis vadīšos no kaut kādām mirkļa emocijām.

“Vēl Jūs rakstāt: “arī kristīga sieviete nepieciešamības gadījumā var iestādīt sakramentu un tas būs patiess.” No kurienes Jūs to esat ņēmis? Kas Jums ir teicis, ka tas tiešām tā ir? Kur ir Vārds, kas dos pārliecību? Kurš ir tas nepieciešamības gadījums, par kuru Jūs runājat? Vai tāds pašreiz ir LELB?”

Reiz jau Jums norādīju, ka Jums ir diezgan dīvaina izpratne par Vakarēdienu, šis, Jūsu sacītais, mani pārsteidz vēl vairāk.

Pirmā reize bija runājot par Jūsu draudzes priekšnieku, kad Jūsu atbildē bija jaušama sakramentu un eklezioloģijas mācības sajaukšana, nu redzu, ka Jūsu Sakramentu mācība tiešām ir diezgan dīvaina, piedodiet, ka saku tik atklāti.

Sakramentu veido Pavēle un iestādījums.

Par dzimtēm un dzimumiem te nekas nav sacīts. Jūsu attieksme pret sievieti, ka Dieva radību ir diezgan jau diskriminatīva. Protams, sievieti Dievs nav radījis kalpošanas amatam, bet situācijā, kad mācītājs nav pieejams, ikviens kristietis – kā vīrietis, tā sieviete – var iestādīt Vakarēdienu un tas būs patiess, ja vien ir atbilstoši Pavēlei un iestādījumam.

Paļāvība par to, ka Sakraments ir patiess ir Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus Vārdi, nevis kādas cilvēciskas kvalitātes (arī ne dzimumi). Mācība, kurā noraida sievietes patieso kristietību, vairāk līdzinās RKB mācībai par priesteriem, kas reprezentē Kristu ar savu vīrišķību, bet tas nav bibliski.

Man prieks, ka Jūs beidzot atzīstat, ka apustulitāte ir patiesā ortodoksija. Tiesi tādēļ jau no sākta gala norādu uz ortodoksiju kā mākslīgi izveidotu konceptu.

Par Jūsu norādēm uz apustulitātes atbilstību Jūsu situācijai, bet ne LELB gan nepiekrītu, jo jau iepriekš minēju Kristus gāja un sludināja ne tikai heterodoksā, bet gan pilnīgi bezdievīgā vidē. Viņš pat nosodījaīstos ortodoksus – farizejus, jo viņi bija burta, nevis Gara kalpi. Arī Pāvils visupirms gāja katrā sinagogā, bet tikai, kad viņu to tās izmeta (bieži – iekaustot vai pat nāves briesmām draudot), viņš gāja pie pagāniem. Tā kā apustuļi atkal un atkla gāja pie, Jūsu vārdiem, heterodoksiem vai neticīgiem, pat kad viņus stūma prom, nevis veidoja savas kopienas, kas redzami nošķīrās. Tas, ka viņi svinēja Vakarēdienu draudzē, kur visi apliecināja ticību, nekādā gadījumā nebūtu uzskatāms par nodomu škelties. Dievgalds ir draudzes padarīšana un te nu Jūs un KLB diezgan maz varat pārmest LELB mācītājiem, kas rūpējas par Sakramentu pārvaldes kārtību.

Ceru, ka mēs arvien paliekam viens otru cienoši diskusijas dalībnieki (vismaz no manas puses to varu apgalvot).

Kristū
+

Arī mani māc līdzīga rakstura šaubas:(

Kristū
+

Jūs rakstāt: “Protams, sievieti Dievs nav radījis kalpošanas amatam, bet situācijā, kad mācītājs nav pieejams, ikviens kristietis – kā vīrietis, tā sieviete – var iestādīt Vakarēdienu un tas būs patiess, ja vien ir atbilstoši Pavēlei un iestādījumam.”

To Jūs vareni pateicāt! Kurš apsutulis to ir mācījis? Tādas lietas pat apokrifajā Toma evaņģēlijā nevar atrast! Ziniet, man pietiek! Apustuļu mācība ir Svētie Raksti, bet tie Jūs maz interesē. Visa gudrība atrodas Jūsu paša galvā, bet mani savukārt maz interesē Jūsu uzskati. Domāju, ka pareizi darāt, palikdams anonīms, jo esat sarunājis daudz luterāņu mācītājam apkaunojošu lietu. Pastāstiet lūdzu par šiem saviem uzskatiem arī savam arhibīskapam un cita starpā izlasiet kaut vienu īsu loģikas mācību grāmatu.

Visu labu! Ilārs.

Es tomēr gribu apliecināt, ka varu parakstīties( nesarkstot) zem katra vārda LTA un tā ir mana pārliecība.( Un tomēr pieņemu, ka tu negribētu ar mani kopā ne ēst, ne lūgt Dievu .) jo tu taču uzskati mani par liekuli, kurš atļāvās LA nosaukt par luterisku Akadēmiju. Tajā, ko es šeit lasu ir zināmas nekonsekvences, jo sakot, ka aizgājāt no LELB luterisma dēļ, tomēr (nesarkstot) saucat konfesionālus luterāņus par liekuļiem tikai tāpēc, ka tie jūsu izvēli neatzīst par adekvātu situācijai. Prof. Slenczka, kurš ir, cik saprotu, viens no tiem kurus atzīsti iespējams tev teica par to, ka viena no baznīcas pazīmēm ir tā, ka tā cīnās ar maldiem tās iekšienē. Tāds ir piemēram arī mans arguments kāpēc es esmu joprojām LELB loceklis.

Bija ļoti aizraujoši lasīt par taviem piedzīvojumiem un studiju grūtībām.

Par to teroru LTA dēļ, tas jau ir par traku teikts un nav godīgi attiecībā pret lasītājiem, kuri varētu sākt ticēt taviem vārdiem. Protams, nezinu cik liels ir tavs baiļu slieksnis? Terors pārliecības dēļ, tā ir nopietna apsūdzība. Tas, ka esi bijis pie arhibīskapa “uz tepiķa”, lai aizstāvētos pret maldiem, to jau var uztvert arī kā goda lietu. Ja jau tu saki, ka izņemot prof. Slenczku un vēl kādu pārējie veselīgu mācību uzskata par fašistu murgiem, tad es gribētu tomēr sīkākus paskaidrojumus, lai izsargātos no tālākiem pārpratumiem.

es nezinu, kas tur jums Lutera akadēmijā notiek vai nenotiek, to jums ar Aigaru vajadzētu noskaidrot, bet mani ieinteresēja Jūsu izteikums, ka parakstāties zem katra Luterisko ticības apliecību vārda. Vai tas nozīmētu, ka atzīstat par autoritatīviem arī AC 7 un KF X?

Mani interesē arī profesora Dr.Slenczkas arguments. Piemēram, es diezgan droši varu sacīt, ka Septītās dienas adventisti, Jaunā Paaudze, Romas katoļu baznīca un vēl droši vien kādas 500 citas – cīnās ar maldiem savā iekšienē. Kādas īsti konsekvences no tā izriet?

Ar cieņu, Ilārs.

Varbūt, ka esam pazīstami arī citādi? Ja Tevi interesē tieši šīs lietas, tad atnāc (piezvani)un mēs divatā parunāsim par šiem faktiem! Pagaidām es pieturos pie tā, ka negribu publiskot savas atmiņas un vislabprātāk aizmirstu visus šos notikumus. Ar savu repliku es liku saprast tikai, ka nepieņemu liekulīgu to LU akademējias studentu vārdu izmantošanu (šos notikumos ir drusku vairāk iekšā, kā tikai plika teoloģizēšana), kuri tagad ir KLB mācītāji.