Un elles vārtiem to nebūs uzvarēt

Baznīcas kritika tāpat kā raizes par baznīcu var tā pārņemt baznīcas locekļus, ka tie pilnīgi aizmirst, kas ir baznīca un kas to veido un uztur. Tad aizsākas izmisīgais cīniņš par tās saglabāšanu un aizstāvību, un tomēr tas viss tad ir tikai zīme, ka reizē ar zināšanām par pamatiem zudušas arī atšķiršanas spējas. Tas nav saistīts ar kādiem noteiktiem virzieniem, bet gan attiecas uz baznīcu kopumā tādā veidā, kā tai uzbrūk un kā to apkaro apkārtējā pasaule, pat arī tā pasaule, kas izveidojas viņā pašā. Tāpat kā par ticību jāsaka, ka tās apstrīdēšana, uzbrukumi tai to neatceļ, bet gan apliecina un stiprina, tā arī par baznīcu ir sakāms, ka šī cīņa pret to un tajā – kas norisinās tās pastāvēšanas vēsturiskajā realitātē, kur tā pastāv kā “karojoša baznīca”, kas ir ceļā uz pilnību mūžībā – to apliecina un stiprina.

Žēlastības līdzekļi, kā baznīcas zīme un atšķirības pazīme ļauj ieraudzīt Svētā Gara klātesmi. Tie rāda, ka un kā trīsvienīgais Dievs savā draudzē nemainīgi darbojas cauri laikiem, saaicinādams savu tautu no pasaules tautām. Raugoties uz beigu laiku, šai baznīcai nav apsolīta aizvien lielāka pilnība, bet gan pastāvīgi, pat progresējoši kārdinājumi, pārbaudījumi (Mk.13). Tas būtu pret skaidro atziņu, ko sniedz Svēto Rakstu Dieva vārds, ja mēs vēlētos sagaidīt, meklēt vai izcīnīt kaut ko citu.

Mūsu Kunga vārdi, kurus tas runā pēc Pētera apliecinājuma (Mt.16:18), to īsi un skaidri rezumē. Jo apliecinājumam “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” atbilst Kunga apsolījums Viņa atzinēju draudzei: “..un elles vārtiem to nebūs uzvarēt”. Elle nav tikai kaut kādi gadījuma rakstura trūkumi, raizes vai zaudējumi, bet gan ļaunā varas un valstības iemiesojums, kopums, kas tāpat pakļauts Jēzus Kristus varai, kuru Viņš uzvarējis ar savu nāvi un augšāmcelšanos.

Bārmenas apliecinošajā sinodē 1934. gadā ir zinājuši un turpmākajā laikā aizvien no jauna varēja pieredzēt to, kā pareizā veidā, balstoties ticības pamatā, tiek atbildēts jautājums “Kas izveidosies no baznīcas?”. Uz sinodes ziņojuma iespiestā izdevuma apvākojuma lasāms Lutera vārdu atgādinājums draudzei:

“Mēs jau neesam tie, kas varētu baznīcu saglabāt, tie nav bijuši arī mūsu senči, tie nebūs arī mūsu pēcnācēji, bet gan Tas ir bijis, ir un būs tas, kas to paveicis, kurš saka: Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam, Jēzus Kristus.”