Un uz dzīvošanu nākamajā pasaulē

Kad pagājis ciešanu laiks, pienācis priecīgais un līksmais augšāmcelšanās dienas piemiņas rīts. Šajā brīdī gribas domāt par to, kas tad ir mūsu ticības pamats. Tādēļ atgādināšu apustuļa Pāvila vārdus 1. vēstule korintiešiem, no kuriem veidojusies mūsu ticības apliecība: “Brāļi, es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat, Kas jums arī dod pestīšanu, ja jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to esmu pasludinājis — citādi jūs būtu veltīgi kļuvuši ticīgi. Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem, pēc Rakstiem, un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies, pēc Rakstiem, un ka Viņš parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmitiem. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk nekā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vel dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam Viņš parādījes Jēkabam un visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam Viņš parādījies arī man kā kādam nelaikā dzimušajam.” [1.Kor.15:1-8]

Īpaši gribētu pievērst jūsu uzmanību 3. un 4. pantam: “Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem, pēc Rakstiem.” Kristus ciešanas, nāve, kaps un augšāmcelšanās trešajā dienā — tas ir evaņģēlijs, un apustulis Pāvils apgalvo — ja mēs tajā paliekam tīri un skaidri, mēs saņemam pestīšanu. Šis evaņģēlijs mums dod pestīšanu, ja vien mēs tajā paliekam.

Ja mēs uzlūkojam mūsu Apustuļu ticības apliecību, tad redzam, ka tā sevī neietver ne morāli, ne ētiku, ne arī kādas citas mācības aspektus, bet gan tikai vēsturiskus un reizē pārvēsturiskus faktus. Tā ir veidojusies pēc būtiskiem notikumiem, Kristus nāves un augšāmcelšanās, un ietver sevī arī pirms tam notikušo — Viņa ciešanas, dzimšanu no Tēva mūžībā, pasaules radīšanu. Šī ticības apliecība arī tiek papalašināta līdz pat pēdējām lietām (eshatoloģijai) un svētdarīšanai. Mēs varam secināt, ka kristietības saturs ir vēsturiski notikumi, kas tajā pašā laikā ir vienoti ar pārvēsturiskurnu. Apustulis Jānis savā pirmajā vēstulē raksta: “Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, Dzīvības Vārdu. Dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām, un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies, Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa dēlu Jēzu Kristu.” [1.Jņ.1:1-3] Apustulis Jānis pievēršas šo vēsturisko notikumu būtībai — tas, kas ir noticis, ir noticis ar Dzīvības Vārdu, caur ko visas lietas šajā pasaulē ir radītas un caur ko visa pasaule tiek uzturēta. Jānis stāsta par to, ko pats ir redzējis. To viņš pasludina arī citiem, lai āri tiem būtu sadraudzība ar Kristu. Un mēs redzam, ka Šis vienkāršais evaņģēlijs par Kristus nāvi un augšāmcelšanos, pasludināts ticībā un Svētā Gara spēkā, ir tas, kurā nākamie ticīgie ir guvuši pestīšanu. Bieži vien kristīgā ticība tikusi uzlūkota kā morāles mācība. Bet mēs jau konstatējām, ka ticības apliecībā tās veidotāji nav ietvēruši itin nekādus morāles elementus, tikai — vēsturiskus notikumus. Gluži pretēji — šo patieso vēsturisko notikumu spēkā var sākties patiesa tikumība, patiesa morāles normu izpildīšana, patiesa gudrība un vēl vairāk — pestīšana!

Kad mēs Lieldienās uzlūkojam un pieminam Šos vēsturiskos notikumus, tad domājam par to, ko tad tie īsti pauž un atklāj. Tie mums parāda Dieva pestīšanu. Kas ir šī pestīšana? Tā ir vēsts grēkos grimušajam cilvēkam, aicinot salīdzināties ar Dievu, ja vien viņi savus grēkus atzīst un izsūdz. Bet tā nav tikai vēsts, kas atvieglo cilvēka sirdsapziņu un palīdz dzīvot tikumiski. Tā ir cilvēka otrā radīšana. Pirmā radīšana cilvēka paša grēka dēļ ir tikusi pakļauta nāvei. Caur Kristus miršanu pie krusta šī nāve tika iznicināta, kā to māca Svētie Raksti. Caur Kristu un Viņā notika pirmā radīšana, tāpat arī caur Viņu un Viņā notiks otrā radīšana. Kristū cilvēks atdzīvojas no grēka un nāves važām.

Pirmā radīšana, kurai pateicoties dzīvo visa pasaule un katrs cilvēks, nepastāv ārpus vēstures un ārpus realitātes. Tajā mēs kustamies un dzīvojam. Otrās radīšanas — pestīšanas dēļ Kristus ir nācis miesā. Kristus ir dzimis miesā, cietis, miris un tajā pašā miesā augšāmcēlies. Šajā pašā miesā Kristus ir uzkāpis debesīs, un Šajā pašā miesa Viņš reiz atkal nāks zemes virsū. Tie ir vēsturiski fakti, kas ir kristietības būtība. Mūsu ticība tiem ir rokas, ar kurām mēs tos satveram. Turklāt ir nepieciešams apzināties, ka šie notikumi ir reāli, jo nepietiek, ka mēs tikai kaut kam ticam. Tam, kam mēs ticam, ir jābūt pavisam reālam. Un šie vēsturiskie fakti par Kristus ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos tik tiešām ir reāli. Tajos sakņojas mūsu ticība, līdz ar to ticība sakņojas patiesā Dieva darbā — gan pasaulē, gan mūsos.

Laika gaitā cilvēki mēģinājuši šo notikumu vēsturiskumu nobīdīt malā. Viņi ir uzskatījuši, ka pietiek ar to vien, ja mēs ticam šiem evaņģēlija vārdiem, neiedziļinoties, vai tā ir realitāte vai nē. Kristus augšāmcelšanās tika uzskatīta par skaistu garīgu simbolu, kas palīdz atjaunot cilvēka garu, dod tam jaunas spējas, palīdz cilvēkam kļūt tikumīgam, paceļ un iedvesmo viņu. Taču Šādai ticībai nav nekāda pamata. Ticībai ir pamats tikai tad, ja šis vienkāršais evaņģēlijs pat Kristus nāvi (kurā arī katrs grēcīgais cilvēks ir līdzi ietverts, kā saka apustulis Pāvils: “.. caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti..”), par Viņa augšāmcelšanos (kurā mūsu iekšējais cilvēks dzimst jaunai dzīvei un dzīvo vairs ne šīs pasaules iekārēm, bet Dievam) liek mums augšāmcelties jaunai dzīvei tāpat kā Kristum Dieva spēkā. Ja mēs piedzīvojam šādu ticību, tad arī visas pārējās lietas notiek saskaņā ar Dieva apsolījumu. Šis Dieva apsolījums ir cilvēka atjaunošana viņa sirdspratā, cilvēka iekšējā, garīgā dzīve bez pakļautības grēkam, bailēm, nāvei un šīs pasaules gūstam. Tā ir dzīve, kas pakļauta Dievam un sakņota Dievā. Jo Dzīvības Vārds, kas ir bijis visu lietu pirmsākums, ir pārtapis miesā — Kristus ir dzimis, miris un augšāmcēlies mūsu dēļ, un mēs piederam Viņam. Tāpēc, ka mēs esam reāli cilvēki ar miesu un asinīm, arī Viņš bija cilvēks ar miesu un asinīm. Un tad, kad cilvēks patiesi tic, viņš top atjaunots, un pie viņa notiek svētdarīšana. Svētais Gars nāk pie cilvēka no Kristus un caur Viņa Krustu. Tad cilvēks nožēlo savus grēkus un tic Kristus nopelnam; šīs pārmaiņas ietiecas visā viņa dzīvē un attiecībās ar citiem cilvēkiem, ietiecas viņa morālajā rīcībā un arī visā tajā, ko mēs saucam par kultūru, jo viss izriet no viena avota — vienkārša notikuma pie Golgātas krusta, kas izsakāms ikdienišķos vārdos, bet kurā ietverta visa Dieva žēlastības bagātība un tās noslēpums.

Tādējādi mēs esam nonākuši arī pie kristīgās morāles un kultūras. Tā nav ne audzināšana, ne skološana, lai Dieva Vārds cilvēkam tiktu kaut kādā veidā iemācīts. Protams, ir svarīgi, lai šis Dieva Vārds tiktu pasludināts, jo Vārdam piemīt milzīgs spēks, kas cilvēku var darīt ticīgu. Tomēr patiesi kristīga morāle un kultūra izriet no dziļas personiskas ticības, no palikšanas šajā ticībā. Šodien mēs redzam mēģinājumus patapināt morāli no kristietības, atraujot to no Baznīcas un padarot par vispārcilvēcisku morāli. Tāpat ir mēģinājumi padarīt kultūru par sfēru, kurai nav nekādas saistības ar kristietību. Taču visa Eiropas kultūra ir nākusi no baznīcām, no altāriem. Glezniecība un mūzika, piemēram, ir kalpojusi tam, lai slavētu Dievu, tā ir nākusi no dziļas un patiesas ticības. Un ir neiespējami no ārpuses, bez šīs dziļās iekšējās ticības atjaunot saikni ar kristīgo kultūru. Tikai tad, ja mākslinieks, mūziķis vai skolotājs pats būs patiesi atdzimis kristietis ar dziļu personisku ticību, viņa darbība piederēs patiesai kristīgai kultūrai.

Galvenais, par ko runā Bībele, ir pestīšana jeb otrā radīšana. Tās galamērķis, kā teikts Niķejas ticības apliecībā, ir: “Mēs ticam uz dzīvošanu nākamajā pasaulē.” Tā kā kristietis ir divu valstību — zemes un debesu — pilsonis, tad zemes dzīves laikā viņš gūst pamatu nākamajai dzīvei. Un ari šī nākamā — debesu valstība nav tikai ideja vai tāls apvārsnis, kam tuvoties, bet gan reāls Dieva apsolījums, kam sekos tikpat reāls nākotnes fakts. Kristus ciešanas, nāve un augšāmcelšanās — šis lielais ticības noslēpums — ir reāls, vēsturisks notikums, kas gatavo katru cilvēku otrajai radīšanai un dzīvošanai nākamajā pasaulē.

[Pārpublicēts no žurnāla Ad Lucem]