Uz redzamā robežas – sātaniskie kulti

Kas ir kults? Saskaņā ar skaidrojumu vārdnīcā, šo vārdu var lietot attiecībā uz jebkuru reliģisku grupu. Taču parasti vārdu “kults” lieto, lai apzīmētu grupējumu, kas ir atdalījies no galvenās reliģiskās grupas. Sātaniskie kulti ir grupas, kas nošķīrušās no iepriekšējā nodaļā apskatītajām galvenajām grupām. Grupas, ko nodibināja Kraulijs, la Vejs un citi, ir radījušas daudzus modernus sātaniskus kultus (daži ir drīzāk vietēja mēroga, nevis valstiskas nozīmes). Lai gan šīs grupas nav minētas telefonu grāmatā, tās darbojas atklāti un brīvi, jo to pamataktivitātes aizsargā ASV konstitūcija.

Šīs grupas pielūdz velnu un izpilda dažādus rituālus, kas kristiešiem šķiet tikai īpatnēji un atbaidoši. Tomēr pierādījumi liecina, ka sātanisko kultu ceremonijas ietver arī dzīvnieku upurēšanu, demolēšanu, ļaunprātīgu dedzināšanu un kapu apgānīšanu.

Kādā “ABC News” izlaidumā “20/20”, kas izgāja ēterā 1986.gada 16.maijā, tika uzskaitīti seši sātaniskas aktivitātes pierādījumi – saistība ar nāvi, īpašas sātaniskās atribūtikas izmantošana, nolaupīšana, seksuāla vardarbība, kanibālisms un kremācija. Tas arī izskaidro, kā gudri cilvēki, kalpojot ļoti gudram velnam, tik lieliski noslēpj savas pēdas!

Ziņu izlaidumi, kas norāda uz sātaniskām aktivitātēm, iekļauj aprakstus gan par sātanisma sagrautām dzīvēm, gan par niekošanos ar okultismu. Vai šie gadījumi ir atsevišķi un savstarpēji nesaistīti? Tā kā šīs kulta grupas nav īpaši publiskas, par tām ir maz kas zināms. To darbības bieži netiek izmeklētas līdz brīdim, kad tās kļūst nelikumīgas un bīstamas.

Sātanisko kultu noziedzīgās aktivitātes šķiet savstarpēji nesaistītas, taču var arī izrādīties savādāk. Tādēļ likumsargājošās iestādes dalās informācijā, lai atklātu iespējamu shēmu sātanisko noziegumu virknē, kas sekmētu nelikumīgu kultu darbību tiesāšanu. Tādas grupas kā “Kulta noziegumu izmeklēšanas tīkls” (“Cult Crime Impact Network”) Aidaho štatā, “Bothered about Dungeons and Dragons” Virdžīnijas štatā, un “Parents’ Music Resource Center”, arī Virdžīnijas štatā, vāc un izplata informāciju, kas domāta vecākiem un policijas darbiniekiem, kuriem rūp kultu darbības noziedzīgais raksturs.

Kādā 1988. gada žurnāla rakstā Dr. Rolands Samits (Roland Summit), psihiatrijas docents un ārsts Kauntiharboras Kalifornijas universitātes Medicīnas centrā Losandželosā, sacīja: “Iespējams, pat vēl šodien ikviens, kas sapulcē vienkopus grupu cilvēku, lai nopietni apspriestu rituālas [seksuālas] vardarbības varbūtību, riskē tikt uztverts par banālu.” Viņš apspriedās ar speciālu komisiju, kas izmeklēja saistību starp sātanismu un ļaunprātīgu bērnu izmantošanu. Šī komisija secināja, ka šīs tēmas nozīmīgums “tiek pastāvīgi apšaubīts, saucot to par pārspīlējumu, lai tikai nebūtu jānodarbojas ar briesmīgām, nomācošām lietām” (The Daily Breeze, Los Angeles, 1988.gada 1.marts).

Samits uzstājās kā liecinieks tiesā, kurā bērnudārza audzinātāji Beikersfīldā, Kalifornijas štatā, tika apsūdzēti noziedzīgā seksuālā vardarbībā pret bērniem. Lai gan daudzi lietas materiāli norādīja uz organizētām rituālām izdarībām, šī ideja tika atmesta. Neilgi pēc tam Dr. Samits sāka saņemt izmisīgus telefona zvanus no cilvēkiem visā valstī. Šie ziņojumi, ļoti līdzīgi viens otram, stāstīja par bērniem, kas bija seksuāli izmantoti rituālu ietvaros. Šie gadījumi bieži bija risinājušies bērnudārzos, un tajos piedalījās cilvēki, kuru apģērbs, simboli un rotaslietas norādīja uz piederību kādai reliģiskai kopienai. Diemžēl bērni bieži vien nevarēja nosaukt vārdus, datumus un vietu nosaukumus. Taču līdz ar pierādījumu skaita straujo palielināšanos varas pārstāvji vairs nespēja tos turēt slepenībā. Bija pārāk daudz līdzīgu nostāstu par ļaunprātīgu izmantošanu rituālos, lai tos atstātu bez ievērības. Diemžēl gadījumos, kad cilvēki liecina par noziedzīgiem sātaniskiem rituāliem, policijai bieži vien neizdodas atrast ne upuri, ne noziedznieku. Par sātaniskām aktivitātēm aizdomās turētie bieži atbild diezgan dīvaini. Arestējot kādu klaidoni, pie viņa tika atrasts ādas maciņā paslēpts cilvēka kauls. Pratināšanas laikā viņš izteica šokējošu paziņojumu: “Man ir problēma. Es esmu kanibāls.” Taču nebija iespējams neko pierādīt.

Dr. Edvards Dž. Mūdijs (Edward J. Moody) no 1965. līdz 1969. gadam pētīja sātaniskos kultus Kalifornijas štatā. Viņš dzirdēja baumas par kādu grupu, kas plāno svinēt Visu svēto dienas priekšvakaru kādā spoku apsēstā mājā Sanfrancisko. Viņa secinājumi ir vērā ņemami: “Tie, kas galu galā kļūst par sātanistiem, cenšas tikt galā ar ikdienas dzīves problēmām, ar šīszemes eksistences jautājumiem, nevis ar kādu pārpasaulīgu pēcnāves dzīvi” (“Urban Witches” grāmatā Conformity and Conflict: Readings in Cultural Anthropology, eds. James P. Spradley and David W. McCurdy [New York: Little, Brown and Company, 1971.], 288. lpp.; citēts Edward A. Tireyakian, ed., On the Margin of the Visible: Sociology, the Esoteric and the Occult [New York: John Wiley and Sons, 1974.]).

Dzīves sarežģījumiem pieaugot, cilvēki izvēlas dažādus veidus, kā tikt galā ar savām problēmām. Daudzi meklē atbildes pie pārdabiskajiem spēkiem. Interesanti, ka viņi izvairās no Dieva un vēršas pie sātana. Viņi saņem tūlītējas atbildes, kā arī zināmu miesīgo iegribu apmierināšanu. Salīdziniet to ar Sv. Pāvila teikto: “Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā siržu neprātā iegrimuši tumsā” (Rom.1:21). Dieva noliegšanas sekas nav patīkamas. Sv. Pāvils trīs reizes atgādina, ka Dievs viņus ir “nodevis” miesas iegribām (Rom.1:24, 26, 28). Būdami Dieva ienaidnieki, viņi tiks iemesti “uguns jūrā” (Atkl.20:15).

Vietēja mēroga sātaniskie kultie tiek saukti par “grotām”. To rituāli un ceremonijas nav nekas vairāk kā ņirgāšanās par Kristu. Turpmākais piemērs rāda, kāds, pēc Mūdija novērojumiem, varētu izskatīties tipisks rituāls: “Katru piektdienas vakaru īsi pirms pusnakts vīriešu un sieviešu grupa sapulcējas kādā mājā Sanfrancisko. Tur viņi augstā priestera vadībā, kas ir burvis vai mags, reizēm dēvēts par “sātanisma Melno Pāvestu”, studē un praktizē seno melnās maģijas mākslu. Tieši pusnaktī viņi veic sātaniskus rituālus, kas acīmredzot maz atšķiras no senās Eiropas sātanistu un raganu rituāliem, kuru sākums rodams VII gadsimtā. Melno sveču trīsuļojošajā gaismā stāvi garos tērpos ar kapucēm pie tradicionālā sātaniskā altāra izpilda rituālus ap tur guļošo kailo raganu, kas ir jauna un skaista. Viņi piesauc mistiskos tumsas spēkus, lai tie izpildītu viņu norādījumus. Zem ragainā dieva Bafometa attēla viņi nododas miesīgām un jutekliskām baudām, par kurām viņu priekšgājēji savā laikā izpelnījās mocības un nāvi no agrīno kristīgo censoņu rokām” (Conformity and Conflict, 280. lpp.).

Ne visi sātanisti ir raganas un burvji, taču vairums nodarbojas ar melno maģiju. Viņu darbošanās iekļauj gan mācīšanos, gan pielūgšanu. Rituāli rada pielūgsmes izjūtu. Altāris ar kailo sievieti simbolizē viņu primāro mērķi – apmierināt visas fiziskās iegribas.

Daudziem sātaniskiem kultiem ir mistiski nosaukumi, piemēram “Baltā tempļa brālība”, “Septiņu staru klosteris” un “Mirdzošā skola”. Sātaniskie kulti dod miglainus solījumus par personīgās bagātības un veiksmes vairošanos. Vairumam jaunpienācēju ir jāpiedalās kādā uzņemšanas ceremonijā, jāsamaksā biedranauda un jāpiedzīvo kāda nekaitīga maģiska darbība. Šis dūmu aizsegs apslēpj īsto ļaunumu līdz brīdim, kad jaunpienācēji ir uzķērušies uz āķa.