Uzmanību! LELB kardināls Jānis Vanags

Pēdējā laikā ir nācies dzirdēt, ka LELB ir kļuvis tik ortodoks un konfesionāls savā luteriskajā kristietībā gan mācībā, gan praksē, ka nekavējoties tam var pievienoties visi pasaules konfesionālie luterāņi, kuri ir norobežojušies no dažādām vietējām baznīcām to heterodoksijas dēļ, proti, ka maldi tika paciesti līdzas patiesībai.

Un tiešām, secina e-firziķis, pārmaiņas ir nenoliedzamas, neskatoties uz to, ka arhibīskaps nav mainīts gadu desmitiem. Tas gan ir cits stāsts, jo tagad ir neliela krīze ar rezerves daļām un zobratiņiem, sakarā ar Eijafjallajekulla radīto haosu. Tā ka, pagaidām nav cita. Bet tagad pie lietas.

Pirmkārt, ne reizi vien e-firziķis ir apsveicis arhibīskapu ar drosmīgo soli „šķīstot” Lutera akadēmiju beidzoties diezgan pārgudrā rektora Reinharda Slenczkas darba līgumam. Toreiz atlaisti tika diezgan apšaubāmi pasniedzēji-mācītāji J.U., A.B. un toreizējais r.p.i. R.E. Cienīgtēva cienīgausīs nonāca ziņas, ka nule minētie subjekti apzināti un mērķtiecīgi pārprogrammēja studentus un noskaņoja jaunos prātus pret baznīcas vadības reformām ar ļoti arhaisku ideoloģiju, kas formulēta pārdroši lietojot tādu, viegli pārprotamu, ideju krājumu kā “Vienprātības Grāmata,” un ambiciozo darbu “Kristīgā dogmatika.”

Ne reizi vien cienīgtēvs ir pārliecinājies, ka bez iepriekšējas sagatavošanas un instruktāžas šie darbi var atstāt neparedzams sekas interesenta psihē. Cik var spriest, personīgi viņš dažus pēc tam ir veiksmīgi deprogrammējis.

Lai gan mācītāju atalgošana ir sekundārs jautājums, tomēr arī šajā jomā vērojams progre[hao]ss. Katrs saņem pēc “nopelniem.” Turklāt vergs nedrīkst kļūt par algādzi, kaut gan ir savas algas cienīgs. Šeit ir jāņem vērā tikai un vienīgi avju maksātgriba.

Un vienmēr neatbildēts jautājums ir – par ko īsti maksā? Tautā saka: „Baro vilku cik gribi, viena alga uz mežu skatās.” Ko tad īsti vajag? Luteriskus teologus vai priesterīšus-vanadziņus? Un kā var kļūt par luterisku teologu? Un kas vispār kādu padara par luterāni. Un, labrīt, kas vispār ir luterānis? Un kāda jēga tam? Dievs taču ir viens. Jā gan, āmen. Viens un Trīsvienīgs.

Ieklausieties kāda ārsta amatiera secinājumos:

„Šī brīža stāvoklis pacientam ir stabils. To liecina profilaktiskās apskates. Analīžu rezultāti liecina, ka LELB Romas misāli, hierarhiju, pārvaldi, kalpotājus un maldus uzņem bez alerģijām. To jau paredzējām pēc sākotnējās izmeklēšanas. Komplikācijām nevajadzētu rasties. Vietām veidojas iekaisumi, kas var novest pie asins saindēšanās vai meningīta. Tādēļ brūces regulāri skalojam. Jāatzīst, ka imunitāte ir bijusi vāja jau agrāk, tādēļ lietojam daudz atbilstošas antibiotikas un vakcīnas. Karantīna nav nepieciešama, jo šajā situācija kaimiņbaznīcu inficēšana ir pat vēlama. Īpaši mazāko. Organismam ir nepieciešamas ne tikai fizisks, bet arī garīgs stiprinājums un iedrošinājums. Jo kā saka – visas slimības sākas galvā.”

Paldies feldšerim. Dosimies tālāk.

Cienīgtēvi. Jā, par cienīgtēviem jārunā daudzskaitlī, jo nu LELBam ir vairāki bīskapi. Nule kā bīskaps electus kļuvis par episcopus veris, bet arhibīskaps par archiepiscopus veris vai pat par kardinālu. Arī šis notikums mums ļauj vēl labāk pamanīt izmaiņas. Neskatoties uz to, LELBam bija trīs bīskapi, tomēr kardinālam trīs nebija. Viņam bija tikai divi. Tāpēc viņš jautāja: “Kur ņemsim trešo?”

Bet trešajam bija jābūt īstam bīskapam, proti, episcopus veris, jeb citiem vārdiem sakot, jāsastāv tā sauktajā fiziskajā apustuliskajā nepārtrauktajā pēctecībā, kas sniedzas vismaz līdz Romas krēslam.

Un lūk arī atbilde. Kur cilvēks var vislabāk kopt savu Romas katolicismu nepiederot pāvesta baznīcai? LELB? Nesteidzies, nepareizi. Anglikāņu baznīcā, kurai ar Romu ir tiešais sakars. Pavīdēja doma, ka varētu jau uzaicināt tik daudz bīskapu, ka nebūtu, kā saka, kur adatai nokrist, un, ka tiem rokas būtu par īsām, lai līdz svētāmam skartu.

Bet cienīgtēvs kardināls Jānis Vanags uz bīskapa Guntara Dimanta konsekrāciju ar roku uzlikšanu uzaicināja virkni bīskapu, un citu starpā arī Solsberijas diecēzes bīskapu Dāvidu Stanklifu, kurš ir īsts anglikānis. Tāda nu ir recepte. To zina pavārs, un pīrāgam gar to nav nekādas daļas. Un kas gan var izteikt cienīgtēva prieku! “Sanāca! Sanāca! Sanāca!” Viņš būtu priekā saucis. Bet liturģija ir liturģija, tādēļ viņš nekavējās ar sirsnīgu pateicības lūgšanu to izteikt pašam Dievam. Un līdz ar viņu par to pateica ne viens vien LELBietis.

“Tas liecina, ka mēs esam apustuliska baznīca, patiesa baznīca un vispārēja baznīca. Kas ir luterānis un neluterānis. Nost ar to. Mēs visi esam viens!”

e-firziķa prāt, LELBā tiešām komfortabli var justies jebkuras konfesijas, ideoloģijas, un pārliecības pārstāvis. Vēl nedaudz jāpasvīst tiem, kas cīnās par orientācijām un sieviešu apliecībām.

Neskatoties uz augstākrakstīto, e-firziķis patiecas Dievam, ka vēl ir kādas baznīcas, kas zina, kāda ir pareizā mācība. Un, ka šajās baznīcās, kuras kopumā ir kļuvušas vājas ticībā vai pat ir atkritušas no ticības, ir kristieši un it īpaši uzticami vārda kalpi, kas nav atkrituši, un kas katru dienu lūdz Dievu, lai tiktu pasargāti no šī kārdinājuma. Tāpēc jautājums ir tikai viens: “Kas ir Patiesība?”