Uzmostaities jūs ļaudis [669]
Uzmostaities jūs ļaudis, Palieciet modrigi!
Kas vēl līdz šim ir snaudis, Lai ceļās tikuši.
Tas Kungs nu drīz mūs modīs, Ta jauna diena aust;
Viņš bezdievīgos sodīs, – Cik ilgi gribat snaust?
Tās mantas, ko tu krājis, Tās izzudīs kā tvaiks,
Kad būs pie gala gājis Šī īsa mūža laiks.
Kas liels un bagats kļuīs, Kas bijis jauns un jauks,
Guļ pīšļos drīz sagruīs, Kad nāve viņu sauks.
Atstājiet vecs ar jaunu No savas lepnibas,
Ienīstiet visu ļaunu Un visas blēdibas;
Jums būs pēc mantas dzīties, Kas mūžam nezudīs,
Un savu Dievu bīties, Kas jūs cels debesīs.
Dievs savus vārdus devis, Kas var iepriecināt;
Tos būs saņemt pie sevis Un sirdī paglabāt.
Bet ja jūs šos apsmiesiet Un stumsiet nost no jums,
Tad tiešām postā iesiet, – Dievs jūs no sevis stums.
Ak kaut nebūtu dzimis, Kas Dievu nicina!
Tas pazušanā grimis Še staiga tumsibā,
Caur grēkiem iet uz kaunu Un tīši ellē skreij,
Kur mūžam redzēs ļaunu; Vai viņa dvēselei!
Tapēc, ak cilvēks, gāda Par īstu taisnību,
Ko Kristus tevi rāda. Uzņem ar mīlibu
To nabagu; ko darijs Tam visumazakam,
To pašu esi darijs Tu savam Ķēniņam.
Ieskaties