V svētdienā pirms Lieldienām (Reminiscere)

Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. [Mt.15:21-28]

Pagājušajā svētdienā mēs dzirdējām, kā Jēzus, Kristībā uzņēmies uz Sevi visu cilvēku grēkus. uzveica velnu, pastāvot kārdināšanā tuksnesī. Savukārt šodien mēs uzzinām, kurš tad iegūst labumu no Jēzus uzvaras, kam par liecību vēlāk kļūs tukšais kaps Lieldienu rītā. Mēs grēcīgie cilvēki – esam tie, kuru dēļ Tas Kungs ir uzvarējis velnu un kuriem no šis Jēzus uzvaras tiek visi labumi – grēku piedošana, mūžīgā dzīvība un svētlaime.

Evaņģēlists Marks stāsta, ka pēc kalpošanas Galilejā Jēzus bija vēlējies kādu laiku palikt nepamanīts, bet nevarēja palikt apslēpts (Mk.7:24). Viņš bija pietuvojies apgabalam, ko grieķi sauca par Feniķiju. bet romieši par Sīrijas provinci, kur dzīvoja pagāni jeb nejūdi. Taču pat tur ziņas par šo ievērojamo sludinātāju. kurš dziedināja daudzus cilvēkus, izplatījās vēja ātrumā. To uzzināja arī kāda senās kānaāniešu tautas pēctece un steidzās pie Jēzus lūgt palīdzību. kauns gars bija pārņēmis vigas meitu un to nežēlīgi mocīja. Jēzus bija kānaānietes vienīgā cerība, jo Viņš jau iepriekš bija izdzinis ļaunos garus no apsēstiem ļaudīm.

Ļauno garu pieminēšana mūsdienu rietumu cilvēkam liek vai nu pasmīnēt par runātāja māņticību, vai arī sašust par šādiem nezinātniskiem uzskatiem. Savukārt Jaunajā Derībā aprakstītos apsēstības gadījumus mūsdienu cilvēks izskaidro kā mītus un pasakas vai dažādu smagu slimību simptomus un izpausmes, ko tā laika neizglītotajiem cilvēkiem labpaticies piedēvēt neeksistējošiem mošķiem. Tas ir viens no veiksmīgākajiem paņēmieniem, kā velns patur cilvēkus savā varā, radīdams iespaidu un pārliecību, ka viņa nemaz nav. Bet vai tiešām?

Paskaidrojot lūgšanu “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien”, Dr. Luters saka, ka velns „domā un tīko atņemt vai kavēt visu, ko mums devis Dievs. [velnam] nepietiek ar to, ka viņš posta un grauj garīgo valdību, pavedinādams dvēseles un pakļaudams tās savai varai, bet viņš arī kavē un traucē to, ka uz zemes pastāv valdība un godīgas. mierīgas attiecības. Viņš izraisa daudz ķildu, slepkavību, nemieru un karu… viņam ir žēl, ka kādam no Dieva ir kaut maizes kumoss un viņš to mierā ēd; ja tas būtu viņa varā un mūsu lūgšana Dieva priekšā to nenovērstu. tad mums noteikti nebūtu ne salmiņa uz lauka, ne graša mājās un dzīvības pat ne stundu, sevišķi tiem, kam ir Dieva vārds un kas labprāt vēlas būt kristieši”. Šādu skaidrojumu pasaulē notiekošajam mūsdienu cilvēks nevēlas pieņemt. jo velns viņu ir padarījis aklu un tur savā varā. Viņš neredz to iracionālo un neizskaidrojamo ļaunumu un nejēdzību, kas valda visapkārt, taču viņš akli tic, ka ar izglītošanas, zinātnes un veselā saprāta palīdzību viņš spēs uzcelt paradīzi zemes virsū, jo cilvēks taču pēc būtības esot labs. Taču šo sapni cilvēkam nav lemts piepildīt. Un, kaut ari vienviet uz laiku izdodas panākt lielāku labklājību nekā citviet, Nāve joprojām valda pār visiem cilvēkiem un galu galā izgaisina un pieliek punktu visiem cilvēces sapņiem un iecerēm.

Turpretī tie, kas baušļu gaismā ir ieraudzījuši cilvēka grēka dziļumu un atzīst postu, ko pasaulē rada velns, ir aicināti sekot kānaānietes piemēram un meklēt palīdzību pie Jēzus. Šī pagānu sieva piederēja tautai, kuru jūdi savu grēku dēļ nebija pilnībā spējuši padzīt no apsolītās zemes. Tomēr vēsts par Jēzus žēlsirdību un palīdzēšanu visiem, kas to Viņam lūdza, bija nākusi kānaānietes ausīs un radījusi pārliecību, ka Jēzus tai noteikti palīdzēs. Tādēļ viņa sameklē Jēzu un skaļā balsī lūdzas: “Apžēlojies par mani, ak, Kungs, (Tu) Dāvida dēls! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Pagānu sieva, protams, apzinājās, ka ir nevēlama viešņa jūdu vidū, taču meitas nožēlojamais stāvoklis un cerība, ka viņa netiks atraidīta, lika tai neatlaidīgi lūgties [imperfekts] pēc Jēzus palīdzības.

Un kā ir ar mums? Kur mēs meklējam un no kā sagaidām palīdzību savās miesas un dvēseles vajadzībās? Vai mēs sekojam apustuļa Pētera padomam visu savu zūdīšanos uzticēt Dievam? (1.Pēt.5:7) Vai mēs nepārstājam lūgt, kamēr mums tiek atbildēts? Vai mēs vispār ņemam lūgšanu nopietni? Un ko mēs lūdzam no Dieva? Kas ir tas, ko mēs meklējam baznīcā? Vai palīdzību pret grēku, nemierīgu sirdsapziņu, dziļāku izpratni par Dievu un sevi pašiem? Vai arī mēs tikai vēlamies justies labāk, izbaudīt dzīvi, būdami apsēsti ar savu nebeidzamo vajadzību apmierināšanu? Jebkurā gadījumā mums ir, ko mācīties no šīs pagānu sievas, kuras lūgšanas galu galā tiek atbildētas, lai gan sākumā šķiet, ka Tas Kungs viņu vairākas reizes strupi atraida, nemaz nevēloties uzklausīt.

Jo Jēzus nepievērš kānaānietei nekādu uzmanību un neatbild neviena vārda uz viņas lūgumiem pēc palīdzības. Taču sieviete nepadodas, un tādā veidā sāk krist uz nerviem Jēzus mācekļiem, kurus ir pārsteigusi Jēzus šķietamā neiejūtība un nevēlēšanās palīdzēt nabaga sievai. Un, tā kā no iecerētās atpūtas un vientulības nekas nevar sanākt, ja tā viņus turpinātu apgrūtināt, tie lūdz Jēzum: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.”

Jēzus atbilde ir kā ledaina ūdens šalts un mācekļus uzreiz apklusina. Tas Kungs tiem saka: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Jēzus norāda, ka Viņta kā Kristus aicinājumā un kalpošanā neietilpst ne Evaņģēlija sludināšana, ne palīdzēšana miesas vajadzībās apkārtējām pagānu tautām. Tas vienkārši nav Viņa pienākums. Mācekļi neko pret šādiem, Vecās Derības praviešu vārdiem nespēj iebilst, tādēļ vairāk neko nesaka.

Taču kānaānieti šāds it kā strups noraidījums neatbaida. Viņa krīt pie Jēzus kājām un turpina lūgt: “Kungs, palīdzi man!” Jēzus atbilde uz to ir vēl skarbāka, bet patiesa: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest sunīšiem.” Neviens nebaro mājdzīvniekus, atņemot dienu saviem bērniem. Tieši tāpat arī Israēls ir Dieva bērnu stāvoklī, bet citas tautas tādas nav. Jūdiem ir doti apsolījumi par Kristu, Dieva vārds un Dieva klātbūtnes apsolījums. Savukārt pagānu tautām netika dots apsolījums, ka tajās dzims Pestītājs, kura kalpošanu pavadīs zīmes un brīnumi – arī ļauno garu izdzīšana.

Nu šķiet, ka Tas Kungs atsakās uzklausīt kānaānietes palīgā saucienus, pamatoti norādot uz viņas necienību. Tomēr pagānu sieva neatlaižas, jo ir saklausījusi apsolījumu Jēzus vārdos. Viņa pieķeras Jēzus teiktajam un negrasās Viņu atlaist, kamēr Viņš nepalīdzēs. Jā, viņa ir necienīga, tas tiesa; jā, Jēzus savā pazemības stāvokli ir sūtīts kalpot tikai jūdiem: jā, bērni ēd vispirms, bet sunīši tikai druskas, kas nokrīt no viņu kungu galda. Taču kānaānietei pietiek ar tām druskām. kuras Jēzus vēlas viņai dot. Viņa neuzstāj uz Ābrahāma pēcteču – jūdu kā Dieva īpašās tautas – godpilno statusu. Taču viņai pietiktu, ja Tas Kungs par viņu apžēlotos un izdzītu ļauno garu no vi9as meitas.

Jēzus atbilde mums atklāj Viņa iepriekšējās rīcības iemeslus. Viņš ir gribējis pārbaudīt un stiprināt kānaānietes ticību. Tāpat arī toreiz jūdiem un tagad mums ir jāmācās ticība no šīs nicinātās pagānu sievietes. Līdz šim Jēzus nekad nebija noraidījis nevienu, kas patiesā ticība sauca Viņu par Kungu un Dāvida dēlu un meklēja pie Viņa palīdzību. Jo Jēzus patiesi ir miesā nākušais Dieva Dēls. ķēniņa Dāvida pēctecis, visu ļaužu Pestītājs. Tādēļ klātesošajiem par pārsteigumu viņš pēkšņi atbild kāndutietei: sieva, tava ticība (ir) liela, lai tev notiek, kā tu gribi. Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas.” Sieviete uzticas Jēzus vārdiem. “Un, nogājusi savās mājās, viņa atrada meitiņu gultā guļam, un ļaunais gars bija izgājis.” raksta Marks (Mk.7:29-30). Un tā kānaāniete saņem vairāk nekā lūgusi – ne tikai to, ka ļaunais garas tiek izdzīts no viņas meitas, bet arī to, ka viņa tiek atzīta par patiesu ticības tēva Ābrahāma meitu, kuras ticību Jēzus tik ļoti slavē.

Ar ļaunā gara izdzīšanu Jēzus parāda, ka ir nācis pasaulē iznīcināt velna darbus, atņemt viņam varu pār cilvēkiem, izraut tos no velna valstības un iecelt Dieva valstībā. Jēzum ir dota visa vara debesīs un virs zemes jau kopš Viņa ieņemšanas brīža. Tādēļ Viņam ir spiesti paklausīt ļaunie gari un arī visa cita dzīvā vai nedzīvā radība.

Uzvara pār velnu gan Jēzum dārgi maksās – nāvi krusta stabā Golgātā un pamestību no Dieva jeb elles mokas mūsu grēku dēļ. Taču Viņa Augšāmcelšana būs Viņa uzvaras pār velnu, elli un nāvi priekpilnais pasludinājums visai pasaulei. šo Savu uzvaru Jēzus mums šodien dāvā Savos žēlastības līdzekļos, tostarp Altāra Sakramentā.

Tad nu jūs, kas jūtat savus trūkumus un nastas. kas esat grūtsirdīgi un apgrūtināti grēku, nāves baiļu, miesas un velna kārdinājumu dēļ, nāciet priecīgi pie Kristus, ļaujiet, lai Viņš jūs atvieglina un stiprina ar Savu miesu un asinīm. Āmen.