Vadi mani savās pēdās [562]
Kristus, mīļais Dievs, paklausi Manu bēdu-lūgšanu;
Es no grēkiem spiests it gauži Nāku meklēt palīgu.
Dažkārt es iedomājies, Kungs pie tevis atgriezties;
Bet man grēku prāts liek maldīt, – Dieviņ, palīdz to savaldīt!
Šodien man ir prāts atgriezties, Rītu tas jau pārgrozīts;
Labu nevaru atrasties, Ja tu Dievs, pats nepalīdz’.
Tapēc, Dieviņ, tevim vien Sirds ar nopūtām pieskrien.
Pasaul’ man uz grēkiem loka, Lai man izglābj tava roka.
Dari mīkstu manu sirdi, Kas kā akmins cieta ir,
Manas nopūšanas dzirdi, Atņem, kas no tev man šķir;
Ņem man sevim, dodies man, Tad es tavu vārdu gan
Savā sirdī paglabāšu, Tevi mūžam neatstāšu.
Krustu nest man būs par labu, Lai tev pakaļ staigaju,
Kā tu savu krusta-stabu Nesis ar paciešanu.
Dod man nest pēc tava prāt’, Kur nespēju, stāv man klāt;
Neviens cilveks pats no sevis Neka nevar spēt priekš tevis.
Tu pats, Kungs, man gribi stādīt Sirdī dzīvu ticibu;
Darbos man to būs parādīt, Mīlēt savu tuvaku
Manu sirdi remdenu Sildi, Kungs ar mīlibu,
Ka es tev un ar ikvienu Mīlēt varu katru dienu.
Iespied sirdī savu vārdu, Māci savu bauslibu,
Ka to turu itin gārdu, Taisni pēc tās dzīvoju.
Tā kā tev, Dievs, patīkās. Viltus sirds lai nerodās.
Mēli pasargi no meliem, Turi man uz taviem ceļiem.
Ak mans Dievs, lai es atsaku Savai miesas kāribai;
Grēkus sūdzēt pie tev nāku, Neklausidams pasaulei.
Kas tai pasaulei netīk, Ticigs būdams tev patīk;
Tavu valstību nedabu, Ko pasaule tur’ par labu.
Vadi mani savās pēdās, Stāv man klāt, mans Pestitajs;
Tu spēj līdzēt visās bēdās, Visa ļauna deldetajs.
Man ir prāts pie tevim nākt, Tev vien kalpot gribu sākt,
Atstāt gribu visas lietas, – Ved man debes-māju-vietās.
Ieskaties