Vai astroloģija ir reliģiskā tirgus daļa?

Astrologi apgalvo – mums jāzina tas kadrs, ar ko sākas cilvēka dzīve, tad mēs varētu visu viņa dzīvi parādīt kā filmā. Man ir jautājums kāds sakars šai pareģošanai un šai astromitoloģijai ir ar zvaigžņu stāvokli? Jo zvaigznāji, objektīvi ņemot, vispār ir ļoti nosacīta parādība, faktiski to vispār nav.

Mēs redzam kaut kādas noteiktas zvaigžņu kopas no zemes. Zvaigznāji ir nekas cits kā mūsu projekcijā veikta zvaigžņu uztveres klasifikācija. Es domāju, ka arī astrologi piekristu: debesu ķermeņu un to masas ietekme uz zemes fiziskajiem procesiem ir ļoti niecīga, drīzāk – hipotētiska. Vēl, jo mazāk šiem debesu ķermeņiem varētu būt ietekme uz personām – konkrētiem cilvēkiem.

Tātad aiz astroloģiskajām prognozēm stāv kam kādi citi personāli spēki. Tie ir mitoloģiskās domāšanas elementi, kurus es nenosodu un arī neapsveicu Tāds ir mans skats no malas. Es nezinu, vai astrologu vidū tāda domāšana ir aktuālā.

Var runāt par zināmu analoģiju starp cilvēku un kosmosu. Šādas idejas ir bijušas un vēl tagad ir populāras. Mēģinājums saistīt indivīdu ar Visumu allaž ir bijis, un tā ir bijusi visa pagānisma virzošā tendence.

Svarīgi, lai to varētu satvert un pēc tam kaut kā manipulēt. Būtībā tie ir mēģinājumi personificēt šo kosmosu. Pagānisms, ja tā varētu teikt, allaž ir gribējis iemest mikrokosmosa āķus makrokosmosā, lai no tā dabūtu šo atgriezenisko saikni. Tāds mehānisms ir visas maģijas pamatā. To ezoterisko sistēmu ir bezgala daudz. Šajā sakarā man ļoti patīk Labvēlīgā tipa dziesma: saskatījis sakarības krasta koka galotnēs, pēkšņi ļoti gudri ierunājos es. Tās arī līdz zināmām robežām pierādīsies, tās arī darbosies. Īpaši pie cilvēkiem, kas tajā ir iesaistīti.

Cilvēkā ir dievišķais, bet viņš nav Dieva daļa – lūk, kur ir tā atšķirība. Kristīgā ticība saka: eksistē tikai divas lietas – Dievs un viss, ka viņš ir radījis. ‘Tiklīdz Dieva vietā tiek likta radība – tas pats ir arī apgalvot, ka cilvēks ir Dieva daļa – tad saskaņā ar Bībeles mācību iestājas ļoti nopietnas konsekvences.

Kristīgā ticība nenošķir pilnībā radību no Radītāja, tomēr radība (cilvēks) nav Radītāja daļa, to kristīgu ticība saka skaidri. Vai tas būtu cilvēks, zvaigznes vai vienalga kas cits.

No Bībeles mācības viedokļa Radītāja un radības apmainīšana vietām ir ļoti nopietna nomaldīšanās no patiesības. Apgalvot, ka zvaigznēs vai vienalga kur – cilvēkā, žurkās, sakrustotos zaros vai dūmojošā svecē – ir dievišķais, tāpēc mēs pēc tām vadīsimies, ir aplamība. Apmainot vietām Dievu ar radību un sākot klausīt radības balsij, jo tur it kā daudz var saklausīt, rodas visu vērtību sajukums.

No kurienes mēs to varam zināt, ka Dievs ar astroloģiju pauž savu gribu?

Astroloģija kaut kādā līmeni ir izsekojama, tā darbojas, tā palīdz cilvēkiem, un to nevar noliegt. Tad, lūk, es gribētu te nošķirt to, ko mēs pārdzīvojam subjektīvi, un to, kas objektīvi patiešām pastāv kā visu lietu kārtība. Tas ir ļoti svarīgi. Ir daudz dažādu veidu, kā panākt lielāku efektu, bet ne vienmēr tas ir ieteicams.

Piemēram, ejot uz banku ar pistolei līdzīgu priekšmetu rokā, ir iespējams iegūt daudz, lielāku naudas summu, nekā man būtu pieejama bez tā. Bet, no kurienes es zinu, ka tā nedrīkst?

Kas neriskē, tas šampanieti nedzer. Risks faktiski ir jebkurā brīdī. Bet kāpēc šis risks ir lielāks? No kurienes es zinu. kas ir labs un kas ir ļauns? Te neder subjektīva atbilde, vajag kādu objektīvu pamatu, un tas ir likums.

Tā nav pieredze. Tā ir objektīva visu lietu kārtība, par kuru nekas daudz nav jāpaskaidro. Tas ir ierakstīts cilvēku sirdī. jo tas ir kaut kas tāds, ko visi zina. Pajautājiet mazam bērnam, vai drīkst zagt. Viņš teiks: nedrīkst. No kurienes tu to zini? Vienkārši – zinu?

Interesanti ir tas, ka netrūkst ļoti nopietnu teologu, kas savā dzīvē ir aizrāvušies arī ar astroloģiju. Piemēram, Rietumu baznīcas nozīmīgākais senais teologs Augustīns savā darbā Grēksūdze raksta, ka viņš nopietni pētījis šīs sakarības. Viņš atsaucas uz viena cilvēka pieredzi, kurš visu savu mūžu bija veltījis astroloģijai. Šis cilvēks bija atteicies no astroloģijas pēc kādai viena ļoti zīmīga gadījuma. Viņa kaimiņu namā vienā mirklī bērns piedzima kungu un vergu ģimenē. Ja tas tiešām tā ir, kā māca astroloģija, tad abu jaundzimušo dzīvēs būtu jābūt kauti kādai likteņa līdzībai, Taču viņu likteņi izveidojās tik radikāli atšķirīgi, cik vien tie varēja būt.

Arī Melanhtons, Lutera tuvs līdzgaitnieks, nodarbojās ar astroloģiju. Reformācijas laikā tā vēl bija spekulatīva zinātne. Astronomija ilgi bija mazattīstīta joma, jo nebija labas debesu novērošanas aparatūras. Priekšstati par to kāda ir pasaules uzbūve, toreiz bija pavisam primitīva. Cilvēkus fascinēja debesis, vai tas kaut ko ietekmē vai neietekmē.

Astroloģija pati sevi vērtē citādi. Tā neuzskata, ka darbojas tikai ar subjektīvo, bet arī ar objektīvi eksistējošo. Tas, ko apgalvo astrologi, faktiski ir kaut kas reāls, bet to nevar izmērīt ar zinātniskiem mērinstrumentiem. Tā ir garīga realitāte – spēki, kas patiesām spēj iedarboties uz cilvēkiem un notikumiem, kā to uzskata astrologi. Kā Bībele sauc mēģinājumus lietot tādus spēkus? Tā ir buršana.

Baznīca nekad nav cīnījusies ar māņticību, kura būtu tukša un bez ietekmes. Drīzāk ar tādu, kurai ir spēks un kura darbojas. Astroloģija, jāteic, ir tāds bērna pīkstiens autiņos pret visu to okulto sistēmu. kas bija Senajā Babilonijā, Ēģiptē un vēl agrāk. Kā to visu vērtēt, kur atrast objektīvus kritērijus? Bībele kā skaidrais Dieva vārds dod šādu novērtējumu: visu veidu okultisms kaitīgi ietekmē gan atsevišķā cilvēka, gan visas sabiedrības dzīvi.. Ņemot to visu vērā, Bībele dod skaidru norādi: burvi neatstāj dzīvu!… Protams, ir jāņem vērā apstākļi un vide, kurā tas tika teikts. Tas nenozīmē, ka tā būtu jārīkojas mums tagad. Bet Dieva attieksme pret nodarbošanos ar okultismu ir nepārprotami pausta.

Tāpēc, ka astroloģijas sākotne ir pilnīgi citā reliģijā, nevis patiesā un vienīgā Dieva pielūgšanā. Astroloģijas izcelsme ir šajos astrālajos kultos, kur šiem debesu spīdekļiem ir dievības personālas dabas statuss. Svētajos Rakstos ir teikts, ka šo kultu dalībnieki upurē, viņi upurē dēmoniem. Tas nozīmē, ka viņu pielūgsmes objekti ir dēmoni. Tātad tā ir garīga pasaule, ļoti atšķirīga no tās, uz kuru atgriezties aicina Bībeles Dievs,

Baznīca saviem cilvēkiem var pateikt tā: attiecībās ar okultajām parādībām jādara tāpat kā sēņošanā, Ja tu saskāries ar tādām lietām, par kuram tev nav skaidrības – vai tās ir Dieva nosodītas vai ne, vai tā ir buršana vai okultisms -, nebāz grozā un nenes mājās. Labāk atstāj, lai aug. Tā ir ļoti vienkārša metode. Uzticēties vajag vienīgi Kristum..

Kristietība ir reliģija, ko ir dibinājis Kristus, Dieva Dēls, kas ir atvedis cilvēku atpakaļ pie Dieva un devis viņam līdzdalu pie dievišķās dabas. Viņš ir tas, kas glābj grēcīgo, nomaldījušos cilvēku un dod tam mūžīgo dzīvību. Bet tiem, kas uzticas astrologiem, baznīca saka: ar cilvēku ir tā – viņš dzīvo, bet vienreiz tam lemts mirt. Vienreiz būs jāstājas Dieva priekšā. Un, ja tiešām tā ir, kā Bībele māca, tad briesmīgi būs krist dzīvā Dieva rokā.

[Pārpublicēts no žurnāla Republika Nr.37]