Vai bagāts vai nabags mirsi
Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeli viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. [Lk.16:22-23]
Nāve ir vieta, kur agri vai vēlu visi satiekas. Tur vairs nav starpības, vai esi bagāts vai nabags. Dzīves laikā abi vīri piederēja katrs savai pasaulei. Bagātais baudīja visus materiālos labumus, ko vien cilvēks var vēlēties, savukārt nabagam nebija nekā. Pēc nāves visas atšķirības viņu starpā izzuda.
Abi iemiga nāves miegā, un atklājās cita būtiska atšķirība. Pēc Lācara nāves eņģeļi viņu uznesa Ābrahāma klēpī – uz visu ticīgo un svēto mājvietu. Turpretī bagātais vīrs – pēc dārgām bērēm un skaistām runām pie kapa – pēc nāves acis atdarīja elles mokās.
Tas bija nopietni.
Virs zemes viņi bija dažādi cilvēki, taču šīs pasaules atšķirības pastāvēja tikai īsu laika sprīdi. Dzīve ir īsa, un pēc tam iestājas mūžība, kur atšķirības ir daudz lielākas un paliek mūžīgi.
Tas patiesi ir nopietni!
Nekad neaizmirsīsim, ka virs zemes mēs esam tikai viesi. Šīs pasaules dzīve ir īsa, tāpēc mēs nedrīkstam aizmirst svarīgāko jautājumu: “Kur es būšu mūžībā?”
Dzīves laikā bagātais vīrs par šo jautājumu neuztraucās, tāpēc, tālumā ieraugot Lācaru Ābrahāma klēpī, viņš piedzīvoja biedinošu pamošanos un atskārsmi. Arī bagātais tur varēja būt, taču, vadīdams savas līksmās dzīves dienas zemes virsū, viņš par šīm lietām nedomāja. Savukārt tagad viss bija nokavēts.
Mīļais Dievs, neļauj man aizmirst mūžības neizteicamo nopietnību un to, ka esmu atbildīgs par savu dzīvi. Vadi manas domas un sirdi, lai Tavu vārdu ik dienu turu savu acu priekšā un vienmēr paļaujos uz savu Glābēju Jēzu, manu vienīgo cerību!
Neliekuļošu. Labāk bagātam būt un dāvaniņas pasniegt – ar labdarību nodarboties, nekā būt nabagam un tās lūgt. Nabadzība neaapšaubāmi ir lielāks pārbaudījums.