Vai Dievam ir kāda saistība ar ļaunumu?

Jautājumi, kas saistīti ar Dieva darbību vispār, tas ir, cik lielā mērā Dievs pats ir atkarīgs no radīšanā uzsāktajām norisēm, ir mulsinājuši gan domātājus, gan zinātniekus.

Vēl smagāks šis jautājums kļūst attiecībā uz ļaunumu, proti, – kādēļ pastāv ļaunums, ja visvarenajam Dievam tas nepatīk? Lai gan pēc gadsimtiem ilgām diskusijām par tā saucamo ļaunuma problēmu, mūsdienu filozofi, ieskaitot lielāko daļu ateistu un agnostiķu, atzīst ka ļaunums kā loģiska problēma ir atrisināts, tomēr jautājumam ir arī emocionāls raksturs. Vērojot ļaunuma apmērus dabas pasaulē un cilvēku dzīvēs, dabiski rodas jautājums – kādēļ ļaunuma ir tik daudz? Acīmredzams ir arī tas, ka Dievs dažādos veidos ir it kā iesaistīts ļaunos darbos: Viņš uztur cilvēku un cilvēka dabiskās spējas tad, kad cilvēks dara ļaunu un pieļauj ļaunumu kā tādu.

Luteriskās ortodoksijas laika teologi šiem jautājumiem veltīja lielu uzmanību. Ir grūti pateikt kādi tieši bija iemesli, kas izraisīja tik lielu luterāņu teologu interesi par šo Dieva providences aspektu. Iespējams tā bija “arvien pieaugošā tendence sistematizēt un atbildēt uz jautājumiem” – metode, “kas vai nu garlaiko lasītāju vai novirza no galvenās tēmas.”

Tomēr tajā pašā laikā jāatzīst, ka jautājums par Dieva saistību ar ļaunumu bija pats grūtākais, problemātiskākais un kutelīgākais jautājums. Meklējot atbildes uz to bija jāuzmanās no divām galējībām – domas, ka Dievs pats būtu vēlējies grēku un uzskata, ka grēks ir neatkarīgs no Dieva un atrodas ārpus viņa kontroles.

Katrā ziņā luterāņu teologi uzskatīja, ka jautājums par Dieva līdzdalību cilvēka ļaunajos darbos ir pati grūtākā problēma, kas jārisina teoloģijai.

Iespējams, ka galīga atbilde uz šo jautājumu netika un joprojām nav atrasta, jo beigu beigās, kā tas ir redzams no Ījaba grāmatas, šis jautājums pārsniedz cilvēka prāta spējas un Rakstos netiek izsmeļoši atbildēts. Tādēļ mums atliek vienkārši ticēt, ka grēku pieļaujošais Dievs ir vienlaicīgi žēlsirdīgs un pilnīgi neatkarīgs visuvaldītājs.

Pastāv viedoklis, ka jautājums par Dieva līdzdalību ļaunumā ir drīzāk apoloģētisks nekā teoloģisks un saistībā ar to nav bijuši nekādi teoloģiski strīdi.

Tomēr Mārtiņš Hemnics norāda uz Žanu Kalvinu un viņa sekotājiem, kuri māca, ka arī neticīgie nedara neko citu, kā tikai to, ko Dievs viņos iedvesmojis, jo Dievs ne tikai uzturot neticīgo dabu, ļaujot tiem gribēt, izvēlēties un rīkoties, bet arī iedvesmojot un uzturot visu, ko cilvēks dara, pat vismuļķīgākos bezdievja darbus. Lai izskaidrotu savus uzskatus, Kalvins paradoksālā veidā apgalvojis, ka tas, kas izskatoties ļauns un netaisnīgs no cilvēka viedokļa, Dieva acīs esot labs un taisnīgs. Balstoties šajos uzskatos, tiek apgalvots, ka Dievs savā visvarenībā aizslauka visas cilvēka iekšējās vēlmes, gribu un noslieces, un tā kā neviens nevar Dieva visvarenajam spēkam pretoties, tad Dieva visvarenība spiež cilvēku darīt ļaunu. Hemnics norāda, ka šie uzskati ir bijuši ļoti plaši izplatīti.

Ir grūti spriest cik tieši izplatīti ir bijuši šie uzskati*, un cik lielā mērā tie ietekmējuši luterāņu mācītājus, tomēr jautājumu nepieciešams apskatīt un ne tikai apoloģētisku iemeslu dēļ. Patiesībā šis jautājums saistās ar mūžīgo Dieva lēmumu. Pēc reformēto uzskatiem Dievs ne tikai iepriekš paredzējis, bet arī nolēmis Ādama grēkākrišanu.

Pēc šī paša lēmuma Dievs daļu cilvēku izredzējis mūžīgai dzīvošanai, bet daļu mūžīgai pazudināšanai, un saskaņā ar Žana Kalvina uzskatiem, nemaz negrib, lai visi cilvēki tiktu izglābti.

Šāds spriedums par izredzētību vadās nevis no Evaņģēlija, bet prāta spriedumiem un bauslības, un ved cilvēkus vai nu

“pārgalvīgā, mežonīgā epikūriešu dzīvē vai arī bezcerībā un modina cilvēku sirdīs kaitīgas domas, kuras cilvēks arī īsti nevar atvairīt, kamēr viņš seko savai prāta balsij, kas saka: Ja Dievs mani izredzējis mūžīgai dzīvei un pestīšanai, es nevaru tikt sodīts, lai ko es darītu. Turpretī ja neesmu izredzēts mūžīgai dzīvei, tad nekas man nevar palīdzēt…”

Jautājumam par Dieva mūžīgo iepriekšzināšanu un izredzēšanu mēs pievērsīsimies nākošajā nodaļā, bet tagad apskatīsim jautājumu – vai Dievam ir kāda saistība ar ļaunumu? Lai izprastu šo jautājumu, ir uzmanīgi jāiedziļinās Dieva darbības aprakstos Bībelē un jāizšķir starp vispārīgām un īpašām Dieva darbībām. Šeit mēs sekosim Mārtiņa Hemnica izklāstam.**

---

* – Roberts Proiss uzskata, ka lai gan teorētiski šādi uzskati tika pieļauti, tomēr principā vismaz atsevišķi kalvinistu teologi neuzskatīja, ka Dievs ir grēka cēlonis. Savukārt Bengts Heglunds norāda, ka kalvinisti mācīja, “ka Dievs ir paredzējis un īstenojis ļaunumu saskaņā ar savu apslēpto gribu.”

** – Roberts Proiss gan uzskata, ka Johana Gerharda izklāsts ir vispamatīgākais un jēgpilnākais.