Vai Dievs mēdz smieties?

Dieva lietas, protams, ir ļoti nopietnas lietas, tāpēc reizēm nākas sastapties ar uzskatu, ka tādas it kā nenopietnas lietas kā humors un smiekli (ja nu vienīgi prieka smiekli un gaviles) nav Dievam tīkami un ir sveši Bībeles nopietnajai vēstij. Taču būtu jāatceras, ka joki ir visai nopietna lieta, ne velti kādā sakāmvārdā tiek sacīts: katrā jokā ir daļa … joka, viss pārējais – patiesība.

Svēto Rakstu teksti atspoguļo ļoti daudzveidīgu žanru un izteiksmes līdzekļu klāstu, tie ir plaši pētīti un daudz aprakstīti, taču humora tēmai Bībelē pētnieki ir pievērsušies samērā nesen. Tie vienprātīgi atzīst, ka humors Bībelē, arī Vecajā Derībā, ir ļoti interesants un nozīmīgs izteiksmes līdzeklis, kas nav paredzēts kādai dīkai izklaidei vai atslodzei, kā humors parasti tiek uztverts, bet ir ļoti spēcīgs un emocionāls valodas līdzeklis, ar kuru tiek pastiprināta izteiktā doma, kas var būt arī ļoti skaudra vai pat traģiska. Kā tad Bībelē tiek lietots šis izteiksmes līdzeklis?

Humors Rakstos sastopams visai dažādos veidos un nokrāsās. Uzreiz gan jāatzīst, ka tam Bībelē biežāk ir diezgan melna nokrāsa un nereti tas izpaužas kā ironija vai pat sarkasms, ar kura palīdzību tiek izsmieta cilvēku bezdievība un citi grēki. Bieži vien dažādie runā ietvertie humora paveidi ir savijušies kopā ar komiskām vai ironiskām situācijām, tā viens otru pastiprinot. Reizēm mēs humoru Bībelē sastopam labsirdīga smaida veidā, kur tas izsaka mīlestību un maigumu. Citviet ar draudzīga humora palīdzību Bībelē tiek “pavilkti uz zoba” kādi cilvēka netikumi vai vājības. Dažkārt kādā atjautīgā līdzībā ar smaidu tiek pateiktas ļoti nopietnas lietas. Bībelē izsmej, smejas un smaida gan Dievs pats, gan viņa pravieši, gan citi ļaudis. Taču visu pēc kārtas!

Tātad vispirms par Dievu To Kungu un Viņa smiekliem. Otrajā psalmā (1–5) mēs lasām: “Kāpēc trokšņo tautas un ļaudis tukšu melš? Zemes ķēniņi ceļas un valdnieki apvienojas pret To Kungu un Viņa svaidīto: “Sarausim viņu važas un metīsim prom viņu saistekļus!” Bet, kas debesīs valda, smejas, un Tas Kungs tos tur par nieku. Taču reiz Viņš runās uz tiem Savās dusmās un iztrūcinās tos Savā bardzībā.” Šī Rakstu vieta mums atklāj paša Dieva smieklus. Tas Kungs debesīs smejas par visu tukšo šīs pasaules vareno rosību, kad šie varenie sajūtas kā dievi un domā, ka paši veido pasaules vēsturi un likteņus. Dievs ļauj tiem darboties un pūlēties un smejas par viņu bezjēdzīgajām pūlēm un nodomiem.

Psalms mums atklāj šīs lietas no vēstures viņas puses – no tās puses, kur Dievs savā skaidrībā visu vada un redz un reizēm smejas par šo pasauli, taču jāatzīst, ka mums, kas dzīvojam vēstures šinī pusē, tādos brīžos smiekli nāk reti pat tad, ja viss apkārt notiekošais arī varētu šķist kaut kādā ziņā smieklīgs. Tas tādēļ, ka tādos vēstures brīžos, kad pasaules varenie klaji izrāda savu bezdievību un neatkarību no Dieva, līst asinis, vairojas netaisnība un ciešanas. Labi gan, ka mēs zinām arī to, ka tad, kad Dievs smejas par bezdievīgajiem šīs pasaules varenajiem, Viņš tomēr jūt līdzi un gādā par mazajiem un necilajiem.

Diezgan ironiskā veidā Dievs reizēm runā arī ar saviem ticīgajiem. Kad Dieva mīļais vīrs Ījabs ir izteicis visu, kas viņam ir uz sirds, – gan sāpes, gan neziņu, gan šaubas, gan savas pretenzijas pret Radītāju–, tad Dievs savu nesaprātīgo kalpu uzrunā šādi: “Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts! Kas ir noteicis tās samērus – tu laikam to zini?” (Īj.38:4–5) Šādos vārdos Dievs atklāj Ījabam, ka viņš nezina un nesaprot nedz to, no kā viss ir cēlies, nedz to, kā viss – arī Ījaba pārbaudījumi – noslēgsies.

Arī pašam Ījabam, lai arī viņa ciešanas tiešām ir lielas, nav palikusi sveša humora izjūta. Saviem “mīļajiem” draugiem un sirsnīgajiem oponentiem, kas nesaudzīgi un pārgudri spriež pār viņu tiesu, Ījabs ironiski saka: “Patiesi gan, jūs esat īstie ļaudis, un ar jums kopā izmirs visa gudrība!” (Īj.12:2) Šos vārdus derētu dzirdēt vienam otram pārgudriniekam, kas iedomājas zinām visu!

Savu izredzēto tautu, kad tā ir nospiesta pie zemes un tuvu iznīcībai, Dievs uzmundrina diezgan neparastā veidā: “Nebīsties, tu tārpiņ Jēkab, Israēla pulciņ! Es tev palīdzu, saka Tas Kungs, tavs pestītājs ir Israēla Svētais.” (Jes.41:14) Tauta savas nožēlojamās bezdievības dēļ ir pazaudējusi visu, tā savu ienaidnieku priekšā ir palikusi kā tārps, kuru atliek vienīgi samīt, bet Dievs savai tautai apsola atkal kļūt stiprai caur Viņa dāvāto žēlastību un ticību. Un, lietodams vārdu tārpiņ, Dievs itin kā labsirdīgi pasmaida par savas tautas nespēku un izrāda savu maigumu un sirsnību pret to.

Kāds visai neparasts notikums aprakstīts 1.Ķēniņu grāmatas 18.nodaļā, kurā vēstīts par laiku, kad Israēla tauta ir novērsusies no Tā Kunga un uzsākusi kalpot Baalam. Tad Dieva pravietis Elija visas tautas priekšā uzaicina Baala priesterus uz sacensību – ja viņu dievs patiesi ir Dievs, tad lai viņš atbild vai nu pieņemdams piedāvāto upuri vai kādā citādā veidā: “Tad viņi paņēma vērsi, kuru viņš viņiem bija devis, un tie to sagatavoja. Un viņi piesauca Baala vārdu no rīta līdz dienvidum, sacīdami: “Ak, Baal, atbildi mums!” Bet tur nebija nevienas balss, nedz arī kāda, kas atbild. Un tie kliboja apkārt altārim, kas bija uzcelts. Un ap dienas vidu Elija tos apsmēja un sacīja: “Sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; varbūt viņš iegrimis domās vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā, varbūt viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!”” – Te nu mēs redzam, ka pravieša runā nav ne vēsts no mūsdienās tik izslavētās tolerances jeb iecietības pret citu cilvēku reliģiskajām jūtām. Pravietis ir rūgtuma un dedzības pilns par savas tautas novēršanos no patiesā Dieva, un šis rūgtums un dedzība savu galējo izpaudumu rod Baala priesteru nokaušanā, kas aprakstīta šīs nodaļas turpinājumā. Redziet, kur noved novēršanās no patiesās dzīvības un kā piepildās Dieva smiekli un tiem sekojošā bardzība un dusmas, par ko mēs lasījām 2.psalmā.

Kā Dieva smiekli un bardzība izskan arī vārdi bagātajai un bezdievīgajai pagānu pilsētai Ninivei, kurus Dievs liek sludināt pravietim Nahumam: “Arī tev, Ninive, tagad jākļūst dzērumā noreibušai, apmulsušai, pat nepazīstamai! Un, kaut tu arī būtu spēcīga jaunava, tev tomēr būs jāpaslēpjas un jāmeklē glābiņš no sava ienaidnieka. Visi tavi cietokšņi ir kā vīģes koki ar pirmajiem augļiem, kas, ja kokus pakrata, krīt mutē tiem, kas tos grib ēst. Redzi, tavi kareivji ir kā sievas jūsu vidū. Tavas zemes vārtus viņi vērtin ver vaļā ienaidnieka priekšā, kad uguns ir aprijusi tavu vārtu dzelzs aizšaujamos. Apgādājies ar ūdeni aplenkuma laikam, nostiprini savus nocietinājumus! Roc mālu zemi, samīci mālus ar savām kājām un darini izturīgus ķieģeļus! Bet uguns tevi tomēr aprīs un zobens iznīcinās; tā aprīs tevi kā siseņu cirmeņus, kaut arī tevis jau būtu tik daudz kā šo cirmeņu, tik daudz kā šo siseņu. Tirgotāju tev vairāk kā zvaigžņu pie debesīm, bet viņiem kā jauniem siseņiem būs jāizslīd no savu priekškāju apvalka un jāaizlido! Tavu augstāko pārvaldnieku tev arī ir tik daudz kā siseņu, rakstvežu ir kā lidojošu kukaiņu bari, kas aukstās dienās sametas uz žogiem, bet, kad atspīd saule, tie paceļas gaisā, un neviens nezina, kur tie paliek.” (Nah.3:11–17)

Ninive tiek salīdzināta ar sievieti, kas savu kārību dēļ nodzeras, degradējas un pazaudē visu, kas tai ir bijis. Tās labi bruņotie karavīri viņu nepasargās, tās daudzie tirgoņi aizspietos citur, tās neskaitāmie izglītotie un lepnie ierēdņi pazudīs kā vaboļu bari nezināmā virzienā. Jāatceras, ka vēl nekas īpaši neliecina par to, ka tas drīzumā notiks, viss vēl plaukst un zeļ, taču caur pravieti jau atskan Tā Kunga smiekli no debesīm par veltajām bezdievīgo pūlēm, kā arī nākamās bardzības un dusmu apsolījums. Vai mēs to neesam daudzreiz vēsturē piedzīvojuši, arī mūsu tautā? Vai to neredzam arī šodien? Vai mēs šodien saklausām Dieva smieklus?

Soģu grāmatas 9.nodaļā mēs varam izlasīt par kādu traģisku notikumu. Pēc izcilā Israēla tautas vadoņa Gideona nāves viens no viņa 70 dēliem, vārdā Abimelehs, vienojas ar saviem novadniekiem, Sihemas iedzīvotājiem, lai tie viņam palīdz nogalināt viņa daudzos brāļus un viņu pašu ieceļ par Sihemas ķēniņu. Asiņainajā slaktiņā izdzīvo tikai pats jaunākais no brāļiem – Jotāms. Kad Sihemas iedzīvotāji ieceļ brāļu slepkavu Abimelehu par ķēniņu, Jotāms nāk uz Garicima kalnu un saka Sihemas vecajiem: “Uzklausiet mani, jūs Sihemas varasvīri, tad Dievs arī jūs klausīs! Sanākt reiz sanāca koki, lai sev svaidītu ķēniņu, un tie sacīja eļļas kokam: valdi jel tu pār mums kā ķēniņš! Bet eļļas koks tiem atbildēja: vai man likt iet zudumā savam taukumam, par ko Dievs un cilvēki mani slavē, un es tad lai noietu un līgotos pāri koku galotnēm? Tad koki teica vīģes kokam: nāc tu, esi mūsu ķēniņš! Bet vīģes koks tiem sacīja: vai lai es atstāju savu saldumu sulā un savus labos augļus, kas ir tik jauki, un lai noietu un līgotos pāri citiem kokiem? Tad koki sacīja vīna kokam: nāc tu un topi mums par ķēniņu! Bet vīna koks tiem atbildēja: vai lai es atstāju savu vīna svaigo sulu, kas ielīksmo kā dievus, tā cilvēkus, un lai noietu un līgotos pāri citiem kokiem? Tad visi koki uzrunāja dzēlīgo ērkšķu krūmu: nāc tu un esi ķēniņš pār mums! Tad ērkšķu krūms atbildēja pārējiem kokiem: kad jūs patiešām mani gribat svaidīt sev par ķēniņu, tad nāciet un uzticieties manai paēnai. Bet, ja jūs to nedarīsit, tad lai no ērkšķu krūma izšaujas uguns, un lai tā aprij Libanona ciedrus!” (Soģu 9:7–15)

Brāļu slepkava Abimelehs tiek šajā līdzībā attēlots kā uzpūtīgs ērkšķu krūms, kas aicina viņa pavēnī tverties Libanona varenos ciedrus. Turklāt paši Libanona ciedri ir aicinājuši sev par ķēniņu šo nožēlojamo un nekam nederīgo ērkšķu krūmu. Varena satīra par tirānu uzurpatoru un neprātīgo tautu, kas to izvēlējusies sev par ķēniņu.

Taču ne jau vienmēr Bībelē sastopamais humors ir tik skarbs. Daudz asprātīgu un humora pilnu izteikumu ir atrodami Salamana pamācību grāmatā, kur gudrais ķēniņš un viņa skolnieki izsmej cilvēku netikumus un grēku. Sliņķim Salamans dod šādu padomu: “Paguli, paguli vēl drusciņ, pasnaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāk dusētu! Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs.” (Sal.pam.6:10–11) Labs padoms, un, šķiet, varētu būt visai iedarbīgs! Lielais sieviešu pazinējs Salamans mēģina vest pie saprāta gaismas un mācīt arī sieviešu dzimumu: “Skaista sieva bez savaldības un goda ir kā zelta gredzens cūkas purnā.” (Sal.pam.11:22; sk. arī 21:9; 25:24) Jāatceras, ka jūdiem cūka bija nešķīsts dzīvnieks, bet zelts – tīrības un šķīstuma simbols. Aina ļoti izteiksmīga – kurš gan nesmietos un nerādītu ar pirkstu, redzēdams zelta rotas cūkas šņukurā? Tādu pat izsmieklu būtu pelnījusi arī skaista sieviete bez savaldības un goda.

Lūk, tāds, īsumā, ir Vecās Derības humors – reizēm skarbs un izsmējīgs, reizēm laipns un draudzīgs, taču savā dziļākajā būtībā nopietns, jo nopietna ir tā vēsts, kurai tas kalpo, – Dieva bardzības un žēlastības vēsts

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.1 (8)]