Vai domā, ka Dievs Tevi ir pametis?

Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? [Mt.6:26[

Šīs pamācības nav vajadzīgas ne šīs pasaules laimes lutekļiem, kas nav pieredzējuši nekādas bēdas, ne arī sirsnīgi ticīgiem kristiešiem, kas Dieva vārdu tur dārgu savā sirdī. Tomēr, kad kristietis nonāk dziļā tumsā un pārbaudījumos un sāk apšaubīt Dieva vārdu, tad Tas Kungs tam rāda uz radības darbiem, kuri ir acīm saskatāmi un kuriem nav nepieciešama ticība.

Piemēram, par pasaulīgām raizēm Tas Kungs saka: “Skatieties uz putniem gaisā: jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz labāki nekā viņi?” Ja Dievs rūpējas par maziem, nenozīmīgiem putniem, vai Viņš tiešām aizmirsīs par cilvēku – Viņa dārgāko un brīnišķīgāko radījumu, kas ir Dieva tēls, Viņa bērns un mantinieks, kungs pār putniem un dzīvniekiem? Vai Dievs aizmirsīs cilvēku?

Aplūkojiet puķes laukā! Salamans visā savā godībā nebija tā apģērbies kā viena no tām. Ja Dievs tā ietērpj zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, vai tad daudz vairāk neģērbs jūs? Jūs, mazticīgos, kas esat Viņa “cilts” [Ap.d.17:28]? Runādams par cilvēku bailēm, Tas Kungs saka: “Vai nepārdod divus zvirbuļus par vienu artavu? Un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva. Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti. Tāpēc nebīstieties, jūs esat labāki nekā daudzi zvirbuļi” [Mt.10:29–31].

Tu domā, ka esi Dieva pamests, un kāda lieta tevi dara pavisam bezpalīdzīgu, ka tu nespēj tikt galā. Neviens visā pasaulē tev nevar palīdzēt, un tu esi piesaucis Dievu, un tomēr esi pievīlies, piekusis, un tagad tev viss šķiet velti. Dievs “šķiet kā varonis, kas kritis izmisumā, un kā milzis, kas nespēj palīdzēt”.

Iespējams, ka tieši tā tu jūties un tā tev šķiet. Bet vai tu nesaproti, ka šādā veidā Sevi apslēpis brīnumainais, bet tomēr uzticamais Dievs? Jo ir neiespējami, ka Dievs tev nedos visu to labāko un derīgāko, ja vien tu meklē palīdzību pareizā veidā un nepretojies Tam Kungam un Viņa noliktai kārtībai, piemēram, – lūgdams Viņam svētdarīšanas spēku, pirms esi kļuvis ticīgs un glābts žēlastībā; vai arī, lūgdams pēc laicīgas palīdzības, bet negribēdams strādāt utt.

Vai Tā Kunga roka ir kļuvusi par īsu, ka tā vairs nevar palīdzēt? [Jes.59:1]. Vai Dievs, kas pats radījis acis, neredz tavas bēdas? Vai Viņš, kas radījis ausis, nedzird? Vai Viņš, kas rūpējas pat par putniņiem, neparūpēsies arī par tevi? Apdomā labi Kristus jautājumu: “Vai jūs neesat daudz labāki nekā viņi?” Glābējs saka: “Jūs esat daudz vairāk vērti nekā daudzi zvirbuļi!” To apdomā, jo tie ir paša Kunga vārdi. Jā, tāds uz mums ir Kristus prāts, uz mums, ko Viņš tik dārgi atpircis: “Jūs esat daudz vairāk vērti nekā daudzi zvirbuļi.”

Vai tiešām Tas Kungs, kas rūpējas par zvirbuļiem, varētu aizmirst tevi? Tu saki: “Es esmu grēkojis un ciešu pelnīti. Tāpēc Dievs mani pametis.” Cilvēk, attopies – vai tiešām Dievs izturas pret mums pēc mūsu grēkiem? [Ps.103:10]

Viņš taču ir izredzējis mūs Kristū, pirms pasaules pamati tika likti [Ef.1:4], un salīdzinājis pasauli ar Sevi Jēzū Kristū [2.Kor.5:18], kad mēs vēl bijām Viņa ienaidnieki [Rom.5:10], mums nebija izpirkuma un neviens Viņu nepiesauca, – vai Viņš darīs mums pēc mūsu grēkiem?

Vai mums būtu jāstājas Dieva priekšā ar savu taisnību? Tad neviens cilvēks netiktu izglābts un neviens no mums nevarētu saņemt pat ūdens lāsi. Turpretī tagad mūs arvien no visām pusēm ieskauj neskaitāmās Dieva svētības. Tādējādi mums no redzamajām lietām jāmācās ticēt neredzamajām.

Tādā pat veidā, raugoties uz lielajiem radīšanas darbiem, mums jāsavalda sava prāta pārdrošība, kas grib ķildoties ar Dievu, iztiesāt Viņa vārdus un darbus un apšaubīt visu, ko prāts nespēj saprast. Kad sendienās dievbijīgs vīrs, kuram nebija līdzīga visā zemē, reiz krita šajā kārdinājumā, Tas Kungs viņam jautāja:

“Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts! Kas ir noteicis tās samērus – tu laikam to zini? Vai kas pāri tai ir izstiepis mērauklu? ..kad visas rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja? Un kas noslēdza jūru ar stipriem vārtiem, kad tā, dzīvi burbuļodama, izplūda ārā no savas mātes klēpja..? .. Vai tavā priekšā ir kādreiz vērušies vaļā nāves vārti, un vai tu esi redzējis ieeju ēnu valstī? .. Kur ir ceļš, kas ved uz gaismas mājokļiem, un kur ir tumsas mītne..? .. Vai tu sēji kopā gaišām saitēm Sietiņa zvaigznes, un vai tu raisīji vaļā Oriona zvaigžņu jostu? .. Vai tu zini debesu likumus, un vai tu nosaki debess valdīšanu pār zemi?” [Īj.38:4–5, 7–8, 17, 19, 31, 33]

Cilvēkam, kas savā neizpratnē vēlas kritiski spriest par Dieva vārdu, ir jāmēģina atbildēt uz šādiem jautājumiem. Tad cilvēks labprāt atteiksies no šīs kritiskās attieksmes un sacīs: “Runā, Kungs, tavs kalps klausās.” Tāds cilvēks patiesi būs guvis svētību no radības brīnumu aplūkošanas.