Vai Holande atkal kļūst reliģiska?

Kā ziņo laikraksts “Latvijas Luterānis”, līdz šim bija pierasts uzskatīt, ka Holande – viena no sekulārākajām Eiropas valstīm – turpina kļūt aizvien sekulārāka. Runājot K.S.Luisa vārdiem, tā dodas uz mūžīgo neticību, no kuras vairs nav atgriešanās.

Taču pēdējie novērojumi un statistika liecina ko citu, proti – Holande no jauna sāk pievērsties reliģijai, un holandieši vēlas atgūt savu kristīgo identitāti.

Par to liecina lūgšanu ieviešana darba vietās. Kopš 2006.gada šādas lūgšanas strauji kļūst par plaši pieņemtu parādību. Vairāk nekā 100 kompāniju, tai skaitā tik pazīstamas kā Philips un KLM, ir ļāvušas saviem darbiniekiem rīkot regulārus lūgšanu brīžus darba vietā.

Tāpat nesen publicētās grāmatas par šo tematu apgalvo, ka arī citas pazīmes liecina, ka Holande piedzīvo pārmaiņu laikmetu, kas nodēvēts par “postsekularizācijas laiku”.

Žurnālists Minne Buvalds pareģo: “Visā Rietumeiropā, it īpaši Holandē, liberālais protestantisms atrodas nāves agonijā. Tā vietā nāks jauna ortodoksija.” Ievērojami ir arī kristīgo autoru sarakstīto grāmatu literārie un komerciālie panākumi.

Piemēram, Holandes visprestižākās literārās balvas 2005.gadā ieguva grāmatas, kas ticības un glābšanas jautājumus aplūkoja kristietībai labvēlīgā gaismā. Kalvinista Sībelinka romāns šai gadā tika pārdots 350000 eksemplāros. Šis romāns bija visvairāk pieprasītā grāmata blakus no jauna izdotajam Bībeles tulkojumam, kuru pārdeva pusmiljons eksemplāros. Arī statistiskā informācija apstiprina šo hipotēzi. Lai arī liberālo protestantu un katoļu baznīcas locekļu skaits ir sarucis, tomēr apmēram 52 procenti Holandes iedzīvotāju apliecina savu piederību kristietībai. Tikai puse no viņiem teicās piederam kādai t.s. tradicionālajai katoļu un protestantu konfesijai. Kā izskaidrot pārējo cilvēku kristīgo piederību?

Viens izskaidrojums ir kristīgas izcelsmes imigrantu pieplūdums, kas starp citu ir ievērojami lielāks par musulmaņu iebraucējiem. Šie imigranti parasti veido savas kristīgās draudzes un kopības. Atsevišķas no tām ir mērāmas pat tūkstošos un viņu dievkalpošanas stils nereti ir ļoti netradicionāls un harizmātisks. Otrs izskaidrojums ir jauniešu draudzes, kas iedalās pēc dažādām subkultūrām. Te savā strapā apvienojušies gan “Skeibordisti Kristum”, gan hiphopa, gan roka cienītāji u.c.

Vēl viens plaši izplatīts fenomens ir t.s. mājas draudzes, kas lielāko uzsvaru liek uz sociālo un sabiedrisko kopību, pēc kuras mūsdienu izolētie cilvēki ir tik izslāpuši. Tādējādi ar sociāliem pasākumiem un interešu grupām, kas notiek kristietības vārdā, Holandē ir atjaunojusies zināma reliģiska interese un kristietībai piederīgo skaits. Pazīstot vēstures tecējumu, mēs gan zinām, ka šādi reliģiski uzplūdi un atplūdi sabiedrībā ir bijuši pagātnē daudzkārt. Bet tas, ka cilvēkiem palielinājusies interese par reliģiju, vēl nenozīmē, ka tā ir dziļa un paliekama kristietības atjaunotne. Jautājums paliek – cik daudz aiz visiem šiem sociālas dabas pasākumiem ir īstas kristīgas vēsts, kas vienīgā spēj padarīt cilvēkus par kristiešiem un radīt viņu dzīvēs paliekamus kristīgus augļus? Uz šo jautājumu atbildēs tikai laiks.