Vai interkomūnija ir iespējama?

Ja reiz communicatio in sacris un excommunicatio haereticorum ir nesaraujami saistītas kā divi vienas un tās pašas lietas aspekti – skatīt herēžu nosodījumu, kurš seko jeb ir nepārprotami ietverts jebkurā ticības apliecībā -, tad altāra sadraudzības nodibināšana vai noraidīšana kļūst par tik nopietnu jautājumu, ka šādu lēmumu var pienemt, vienīgi ņemot vērā pastaro tiesu, jo ikvienai ticības apliecībai un ikvienai darbībai, kura balstās šajā apliecībā, ir sekas, kuras iesniedzas mūžībā un saistās ar mūžīgo pestīšanu, un mūžīgo sodu (Mt.10:32 un turpmāk).

Tieši šis ir dziļākais iemesls, kādēļ baznīca nekad nav uzticējusi šāda lēmuma pieņemšanu individuāliem kristiešiem.

Jau Jaunajā Derībā communicatio in sacris ir baznīcu communio. Āzijas draudzes atrodas sadraudzībā ar Korintas un Romas draudzēm. Sadraudzība, kura pastāv starp individuāliem kristiešiem dažādās draudzēs, sastāv un ir atvasināta no sadraudzības starp ecclesiae. Tas ir acīmredzams no Rom.16, kur Pāvils “sveicina” daudzus individuālus kristiešus un kristiešu grupas (iespējams, daudzajās lielās pilsētas mājas baznīcās) “Kungā”, kas nozīmē – Kristus miesā pastāvošajā baznīcas sadraudzībā. Un šie sveicieni noslēdzas ar aicinājumu sveicināt vienam otru ar liturģisko skūpstu, kurš izsaka un apstiprina pilnīgu baznīcas vienotību un mieru.

No bibliskajiem faktiem būtu jāsaprot, ka baznīca visos laikos līdz pat 17. gadsimtam ir allaž uzskatījusi sadraudzību starp kristiešiem kā sadraudzību starp baznīcām, pie kurām pieder šie kristieši. Kaut kas tāds kā privāta interkomūnijas praktizēšana vai “selektīvā sadraudzība”, kas ir ieviesta mūsdienu Amerikā, nekad agrāk nav pastāvējis.

Ēlerts savā pēdējā grāmatā sniedz tam pārliecinošu pierādījumu no senbaznīcas dzīves. Ir pastāvējušas arī zināmas starpstadijas, piemēram, kad pamazām norisinājās ariānisma un ortodoksijas sašķelšanās. Taču, tiklīdz kā šī sašķelšanās noslēdzās, tika pielikts punkts arī interkomūnijai. Visigotu sūtnis franku galmā Poitjērā pirms 583. gada apmeklēja svētclienas dievkalpojumus katoļu baznīcā. Taču viņš nekad nepiedalījās Svētajā Vakarēdienā.

Jautājumu par to, vai interkomūnija ir iespējama vai nē, izlēma nevis konkrēta mācītāja vai laja personīgā pārliecība, bet gan vienīgi piederība konkrētai baznīcai. Shizma starp Austrumiem un Rietumiem veidojās ilga procesa laikā. Kādu laiku Romas baznīca atradās sadraudzībā ar Kijevas baznīcu, taču vairs ne ar Konstantinopoles baznīcu. Taču pat šādā pārejas posmā interkomūniju noteica piederība baznīcai, nevis indīviduālu cilvēku uzskati.

Nekad nevajadzētu aizmirst, ka tikai 17. gadsimta baznīcas korporatīvā ideja tika pamazām aizstāta ar reliģisko individuālismu. Cvinglijs nekad nebūtu dibinājis sadraudzību ar anabaptistiem. Viņš vēlējās panākt sadraudzību ar luterāņiem, jo neuzskatīja, ka viedokļu atšķirība jautājumā par Svēto Vakarēdienu ir pietiekošs iemesls baznīcu sašķeltībai.

Starp Tetrapolitēna un Augsburgas ticības apliecības baznīcām nepastāvēja interkomūnija līdz pat 1536. gadam, kad Bucers un citi Dienvidvācijas pilsētu delegāti pieņēma Vitenbergas vienošanos un Augsburgas ticības apliecību, to darīdami ne tikai savā, bet arī savu baznīcu vārdā. Nākošajā svētdienā pēc šī notikuma Bucers sprediķoja un saņēma Svēto Vakarēdienu Vitenbergas baznīcā. Starp baznīcām bija nodibināta altāra un kanceles sadraudzība, kura deva iespēju to praktizēt individuāliem šo baznīcu locekļiem. Kad fakts, ka Strasbūra ir pienēmusi Augsburgas ticības apliecību, kļuva zināms Cīrihē, turienes baznīca nekavējoties ieteica studentiem, kuri apmeklēja Strasbūru, nepiedalīties Svētajā Vakarēdienā Strasbūras baznīcā.

Šis princips reformātu baznīcās tika atcelts vienīgi 17. gadsimtā, kad Šarentonas sinodē (1631. gadā) tās paziņoja, ka pielaidīs luterāņus pie Svētā Vakarēdiena. “Sinkrētisms” (reformācijas laikā syncretismus bija tehnisks termins, lai apzīmētu to, ko vēlāk nosauca par “vienību” vai “interkomūniju”) luteriskajā Vācijā, latitudinariānisms Anglijā bruģēja ceļu veco principu iznīcināšnai, kas notika, kad piētisms un racionālisms iznīcināja izpratni par baznīcu un sakramentiem. Konfesionālās atdzimšanas kustība, ko kristīgā pasaule piedzīvo kopš 1830. gada, ir vairāk vai mazāk palīdzējusi atjaunot domu, ka altāra sadraudzība ir baznīcu sadraudzība un tā var tikt praktizēta vienīgi tad, ja tiek sasniegta doktrināla vienprātība.

Eiropas, it īpaši Vācijas, nacionālajās un teritoriālajās baznīcās vecās mācības un prakses atjaunošana bija tikai daļēji iespējama pēc tam, kad pasaules lielākā luteriskā baznīca Prūsijas luteriskā baznīca, bija piekritusi iestāties savienībā. Pat tur, kur tika atzīts teorētiskais princips, piemēram, Bavārijā Erlangenes skolas un V. Loes laikā, pēc kāda laika izrādījās, ka nav iespējams praktizēt to, kas pastāv de jure. Ja Eiropā luterismam, ja neskaita atsevišķas brīvbaznīcas, nācās samierināties ar tādu juridisku statusu, kurš vairs nevar tikt atbilstoši praktizēts, tad luteriskajām baznīcām Amerikā un Austrālijā bija visas iespējas atjaunot veco praksi tik lielā mērā, cik tās pašas to vēlējās.

Tā 19. gadsimtā Amerikas luterisms kļuva par vecā konfesionālā principa cietoksni, kaut gan arī tur pastāvēja dažādi uzskati attiecībā uz to, kā būtu jāpielieto vispāratzītais princips, ka altāra un baznīcas sadraudzība ir baznīcu sadraudzība. Tomēr šķiet, ka mūsdienās mūsu Amerikas brāļi strauji zaudē to, ko viņu tēvi ir šajā ziņā mācījušies no Loes, Valtera un Krauta. Mēs to nesakām nekristīgas kritikas garā, bet gan konstatējam kā vēsturisku faktu, kurš palīdz izprast luterisma stāvokli pasaulē un pārdomāt, kādas ir mūsu rīcībā esošās iespējas to mainīt.