Vai ir evaņģēliski iet pie bikts?

Mūsu apliecības raksti skaidri un atkārtotās kopsakarībās nosaka, ka “privātā grēku piedošana jeb absolūcija draudzēs ir paturama” un ka būtu nepareizi, ja baznīca atteiktos no privātās absolūcijas. Ja jau atrodas tādi, kas noraida privāto absolūciju, tad ir skaidrs, ka viņi nesaprot, ko nozīmē grēku piedošana un atslēgu vara.

Luters pats cītigi sūdzēja grēkus biktstēvam. Viņš absolūciju uzlūkoja par tikpat nepieciešamu, cik piemīlīgu mierinājuma līdzekli visa grēka posta un pārbaudījumos. Viņš nakts vidū varēja aicināt dvēseļu kopēju, lai grēku piedošanas apsolījumu. Kādā sprediķi viņš ir sacījis:

Bikts ir cēla Es negribētu bikti atdot par visiem pasaules labumiem, kaut arī visas lapas un smilšu graudi būtu no zelta, jo Dieva vārda mierinājums ir vairāk vērts nekā jebkurš dārgums.

Reformācijas tēvi atmeta Romas piespiedu bikti. Grēksūdzei jānotiek brīvprātīgi. Viņi atmeta arī dvēseles mieram liktenīgo mācību, ka pie bikts jāuzskaita visi grēki un ka nevar saņemt piedošanu par rupjākiem grēkiem, ja tie nav izsūdzēti mācītājam. Bet viņi nekad nedomāja, ka cilvēki, ja tos vairs nepiespiedis, vairs nepieņems Dieva palīdzību, to noniecinās un pārtrauks iet pie grēksūdzes. Bet, kad pierādījās, ka daudzi šo brīvību izmanto nepareizi un pilnīgi pārtrauc iet pie bikts, Luters pie tādiem vērsās asiem vārdiem, tos brīdinot. Viņš sacīja:

Ja jau tu esi kristietis, tad tev nav vajadzīgi nedz mani spaidi, nedz pāvesta pavēle, bet gan tu piespiedīsi pats sevi. Bet, ja tu to gribi noniecināt un lepni staigāt bez grēksūdzes, tad tu neesi kristietis un tev nav arī jābauda sakraments. Jo tad tu noniecini to, ko kristietis nedrīkst noniecināt, un panāc to, ka nevari saņemt grēku piedošanu. Un tā ir droša zīme, ka tu ari Evaņģēliju noniecini.

Šie vārdi daudziem no mums vēl šodien ir aktuāli. Pilnīgi pamatoti Dānijas baznīcas primāts bīskaps Fuglsangs-Damgards pirms vairākiem gadiem ir sacījis šādi:

Mūsu evaņģēliski luteriskā baznīca ir noziegusies ar savu nevērību pret bikti. Ja Luters varētu uzrunāt mūsu pa- audzi, tad viņš mūs apsūdzētu, ka mēs kaitējam Dieva godam, parādot vienaldzību pret Viņa dāvanām.

Nevar būt nekādu šaubu par to, ka labs kristietis ne vien drīkst sūdzēt grēkus pie bikts, – viņam tas jādara.

Pašā Lutera zemē tikai apgaismība un racionālisms ir iztīrījuši baznīcas no biktskrēsliem. Jādomā, ka tas laiks jau sen pagājis, kad XVIII gadsimta bālasinīgā apšaubīšanas kaite un tā apgaismotā nespēja saprast atpestīšanu Jēzu Kristu tika vērtēta augstāk nekā reformatoru dziļā iejušanās baznīcas dzīvē un Evaņģēlija vēsti.

Arī vārdu “bikts”, kam daudzu ausis šodien ir aizdomīga Romas baznīcas pieskaņa, mēs bez svārstīšanās varam sākt lietot no jauna. Tas apzīmē labu un pareizu lietu, un tas lietots gan apliecību rakstos, gan reformatoru publikācijās.

Tas, ka absolūcija (atbrīvošana) patiešām ir sakraments, izlasāms mūsu evaņģēliskajos apliecības rakstos. “Augsburgas ticības apliecības” nodaļā “Par sakramentu skaitu un to lietošanu” dots sakramenta jēdziena definējums: par sakramentiem mēs saucam “rituālus, kuri ir Dieva pavēlēti un kuriem ir pievienots žēlastības apsolījums”. Tālāk sacīts:

Tātad patiesie sakramenti ir – Svētā Kristība, Tā Kunga Mielasts un absolūcija, kas ir grēku nožēlas sakraments.

Cik pašsaprotami tas ir bijis – pieskaitīt absolūciju sakramentiem, tas, starp citu, redzams pēc “Augsburgas apliecības” iedalījuma artikulos. Tur pēc artikula par Kristību un Kunga Vakarēdienu seko artikuli “Par grēksūdzi jeb bikti” un “Par grēku nožēlu”, pēc tam seko apkopojošs artikuls “Par sakramentu lietošanu”. Tikpat skaidra ir jēga tam, ka sākotnējā “Mazajā katehisma” ir sešas pamatdaļas un ka starp tagadējo 4. un 5. daļu, tātad starp sakramentiem, likta maza nodaļa “Kā vienkāršiem cilvēkiem jāmāca sūdzēt grēkus”. Tie ir norādījumi par bikti un atbrīvošanu (absolūciju), kas sākas ar lielisku ievadu:

Bikts ietver divas lietas: pirmkārt, ka izsūdzam grēkus un, otrkārt, ka no biktstēva saņemam absolūciju jeb grēku piedošanu kā no paša Dieva, turklāt nešaubāmies, bet stipri ticam, ka tādējādi mūsu grēki ir piedoti Dieva priekša.

Bikts pēc šiem kārtības nosacījumiem beidzas ar vārdiem:

Lai tev notiek pēc tavas ticības. Pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus pavēles es tev piedodu tavus grēkus Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, āmen. Ej ar mieru.