Vai Jēzus ir Dāvida Dēls?

Pirmais, par ko Matejs grib pārliecināt savus lasītājus, attiecas uz Jēzus ģenealoģiju. Viņš pat sāk evaņģēliju ar vārdiem: “Jēzus Kristus, Dāvida dēla, Ābrahāma dēla, cilts grāmata.”

Pēc tam viņš iezīmē ģenealoģiju, sākot ar Ābrahāmu un beidzot ar Jāzepu, Marijas vīru, “no kuras ir piedzimis Jēzus, kas tiek saukts Kristus”. Tas pats par sevi ir apbrīnojami, ka nekur evaņģēlijos nav pieminēta neviena diskusija par to, vai Jēzus bija no Dāvida nama. Ja Viņa oponentiem par to būtu bijušas kādas šaubas, viņi bez vilcināšanās to izmantotu pret Viņu, un vienā mirklī tiktu noraidīts Viņa paziņojums par mesiānismu. Talmudā mēs lasām, ka “Jēzus bija tuvu Dieva valstībai”. Tāpat arī evaņģēliji neko nesaka par personīgu necieņu pret Jēzus raksturu. Reizēm cilvēki atsaucas uz Viņu kā Dāvida Dēlu. [Mt.9:27, 15:22, 20:30,31]

Tas, ka Mesijam bija jānāk no Dāvida nama, bija vispārzināms. Eisebijs mums stāsta, ka tūlīt pēc Jeruzālemes sagrāves Vespasiāns sūtīja meklēt visus Dāvida pēcnācējus. Kad Domiciāns kļuva par imperatoru (81.-96.gadā), Kunga brāļa Jūdas mazdēli tika nodoti kā Dāvida pēcnācēji un apcietinājumā viņiem lika pateikt, cik vērtīgs ir viņu liktenis. Viņi iebilda, ka ir tikai fiziska darba strādnieki un ka Kristus valstība ir debesu un ne šīs pasaules. Kad viņi parādīja Domiciānam savas rokas, viņš, bez nolūka sodīt, vienīgi nicināja tos kā neievērojamus cilvēkus un atlaida brīvībā. No vēsturiskā viedokļa ir droši, ka Kristus bija Dāvida pēcnācējs.

Pētot Jēkaba svētību, mēs redzējām, ka Midrash Rabbah runā par Jeruzālemē atrasto ģenealoģiju, kas parādīja, ka rabīns Hillels “ir cēlies no Dāvida”. Jēzus ģimenes koku varēja izpētīt arī Tempļa arhīvos. Šajos pārskatos ne vienmēr tika pieminēts katrs atsevišķais izcelšanās ķēdes posms. Pat Vecajā Derībā, salīdzinot, piemēram, Ezras 7:1-5 un 1. Laiku 6 dotos pārskatus, mēs varam redzēt, ka Ezra izlaiž sešus vārdus no Amarjas līdz Asarjam. Šeit mums drīzāk parādās lielāka interese par likumīgo (t.i., ar zemes īpašumu saistīto) un garīgo radniecības aspektu, nekā tīri bioloģisko. Labi zināmā formula no traktāta Pirqe Avoth sniedz citāda ģenealoģiskā vispārinājuma piemēru, kas palīdzēs tālāk ilustrēt mūsu viedokli:

“No Ādama līdz Noam bija desmit paaudzes, kas parāda, cik pacietīgs bija Dievs ar viņiem, jo tie visi kurnēja pret Viņu, un desmit paaudzes bija no Noas līdz Ābrahāmam, kas parāda, cik pacietīgs bija Dievs ar viņiem, jo tie visi kurnēja pret Viņu.”

Mateja ģenealoģija aptver trīskārtēju 14 vārdu virkni, kura, ja skatās pēc gematrijas, nosauc “trīs reizes Dāvidu”, jo vārda “Dāvids” skaitliskā vērtība ir 4 + 6 + 4 = 14. Bieži gematrija tika izmantota kā mnemonisks mehānisms, bet tai vienmēr bija tieša nozīme attiecībā uz īsto tēmu, kā tas ir atzīmēts Mateja 1:17:

“Tātad no Ābrahāma līdz Dāvidam ir pavisam četrpadsmit augumu un no Dāvida līdz Bābeles trimdai četrpadsmit augumu, un no Bābeles trimdas līdz Kristum četrpadsmit augumu.”

Ja nu tad Matejs izmantoja tolaik plaši izplatītās noslēpumainās gematrijas metodes, mēs viegli varam saprast to, ka viņš it kā piespiedu kārtā Jāzepa ģenealoģiju ir sadalījis trijās četrpadsmitu virknēs. Šādi ierobežojot ģenealoģiju ar Ābrahāmu, viņam bija jāizvieto tikai 42 paaudzes, kamēr Lūkam, turpinot atpakaļ līdz pat Ādamam, – 56. Mesijam bija jāpiedzimst Dāvida pilsētā Bētlemē. [1.Sam.16:4, Mih.5:1] Mishna mēs lasām, ka Dāvida nama locekļi bija malkas nesēji Templī. Daudziem no viņiem būtu gluži dabiski kļūt par galdniekiem, jo viņi varēja paņemt kokmateriālus saviem nolūkiem no ziemas vētru laikā nokritušajiem kokiem. Tas zināmā mērā varētu palīdzēt izskaidrot Jāzepa amatu.

Mateja ģenealoģijas problēmu pirmkārt rada tas apstāklis, ka viņš paziņo, ka Jēzus piedzima no Svētā Gara, un tāds paziņojums Jāzepa ģenealoģiju liktos padarām bezjēdzīgu. Turklāt Talmuds, cik vien spēdams, cenšas izskaidrot, ka “tikai tēva ģimene tiek saukta par ģimeni; mātes ģimeni nesauc par ģimeni”. Varbūt šā iemesla dēļ Matejs iezīmē “likumīgā” tēva ģenealoģiju. Varētu būt, ka Lūka to apzinās, attēlodams Marijas ģenealoģiju, kaut arī, sekojot likumīgajai līnijai, noved to līdz Jāzepam. Viņš sāk ģimenes koku ar Jāzepa sievastēvu Ēli un noslēdz ar Ādamu un Dievu. Talmudā ir divas rakstu vietas, kurās tiek runāts par “Mariju, Ēļa meitu,” kas, pēc jūdu zinātnieku domām, varēja būt norāde uz Jēzus māti. Tilta pārmešanai Lūka 3:23 izmanto frāzi hos enomidzeto – “kā mēdza domāt”. Grieķu valodā mēs lasām, ka Jēzus bija “Jāzepa dēls, tā mēdza domāt, tas Ēļa dēls.” Grieķu frāze atbilst ebreju izteicienam ke-hozqâ jeb kemô huhzaq, kas nozīmē, ka šī lieta bija likumīgi “apstiprināta”. Tādējādi likuma priekšā bija pareizi Jēzu caur Jāzepu sasaistīt ar viņa sievastēvu Ēli.

Jūdu lasītājam tas bija pietiekams pierādījums, ka Jēzus gan no mātes, gan “audžutēva” puses bija likumīgi “atzīts” par Dāvida pēcnācēju.* Daudzreiz Rietumu domāšana no ģenealoģijas prasa vairāk nekā eksperti; pašiem jūdiem bieži vien bija paradums rakstīt, ka Mateja un Lūkas ģenealoģijas ir sīki izpētītas, meklējot neatbilstības, un rezultāti bija šādi. Ir vērts atzīmēt, ka arī Lūka atzīst Marijas izcelsmi no Dāvida pēc citiem rēķiniem nekā ģenealoģiskie. [Lk.1:32, Ap.d.2:30] Uz to norāda arī Pāvils [Rom.1:3], un baznīcas tēvs Ignācijs ap 100.-110.gadu saka:

“Mūsu Kungs Jēzus Kristus bija dzimis no Marijas pēc Dieva ieceres, no Dāvida sēklas un caur Svēto Garu.”

Līdz ar to Jēzus patiesībā bija “Dāvida Dēls”, kā evaņģēlijos Viņu atkal un atkal dēvē.

Kā jau “pravietojuma piepildījuma evaņģēlijā” Matejs ģenealoģiju raksta kā “Jēzus Kristus, Dāvida Dēla, Ābrahāma Dēla” ciltskoku, līdz ar to Ābrahāmam ierādot izcilu vietu Dieva atbrīvošanas darbā. Pat Midrash, runājot par “Ābrahāma sēklu”, saka: “Mesijas laikmetā tā būs kā jūras smiltis”.** Vecā Derība Ābrahāmu sauc par “Dieva draugu” [2.Lku.20:7, Jes.41:8]. Arī arābi uz viņu attiecina vārdu El-Khalil ar-Rahman – “žēlsirdīgā draugs”. Nehemijas 9:8 par Ābrahāmu saka:”Tu atradi viņa sirdi uzticīgu pret Tevi, un Tu slēdzi ar viņu derību.”

Pāvils Galatiešiem 3:16 norāda uz Ābrahāma “sēklu”, par kuru runā “vienskaitlī”. Novērojot vienu no Midrash izskaidrojuma likumiem al tiqrâ – “nelasi tā, bet tā” – proti, ka kādu grūtību oriģināltekstā var izskaidrot, lasot vārdu citādā veidā, Pāvils uzsver: “Nav rakstīts “un dzimumiem”, tas ir par daudziem, bet par vienu: “un tavam dzimumam”, proti, Kristum.”

Plaši argumentējot to, viņš piebilst, ka derība, kas balstās uz šā “Visžēlīgā drauga” ticību, tika izveidota 430 gadus pirms Mozus bauslības un tātad atspoguļo Dieva sākotnējo pestīšanas ieceri. Matejs savā ģenealoģijā noslēpumaini norāda uz apsolījumu, kas tika dots jau Ābrahāmam.

Kā Dāvida Dēls Jēzus automātiski kandidēja uz Viņa laikā gaidītā Mesijas ķēniņa lomu; kā Ābrahāma Dēlu Viņu apveltīja ar apzīmējumu “visu ļaužu Mesija”. Viņš, protams, Savu mesiānismu nepamatoja uz šādām lietām, bet jūdu auditorija tamlīdzīgu pierādījumu neuzskatītu par nenozīmīgu.

* – Baba Bathra 134a saka, ka tikai bērna mutiska atzīšana tika uzskatīta par pietiekamu.

** – Bamidbar Rabbah par. 2, runājot par apsolījumu 1. Moz. 22:18. Līdzīgā kārtā vārdu, kas apzīmē “sēklu”, ebreju valodā no 1. Moz. 19:32 Bereshith Rabbah par. 41 interpretē ar nozīmi “Mesija Ķēniņš”.