Vai kalpošana ir Kristības rezultāts?

Gan no vēsturiskās, gan no konfesionālās perspektīvas parasti nav bijis iemesla aplūkot kalpošanu kopā ar Kristību. Bet pēdējā laikā arvien biežāk tiek uzsvērts, ka Kristība ir kalpošanas amata pamatā.¹

Šīs pretenzijas ir tikušas izmantotas kā mācītāju sieviešu ordinācijas pamatojums. Argumenti, kas kalpošanu atvasina no Kristības vai no ticības, būtībā ir vienādi. Kalpošana tiek uzskatīta vienīgi par Gara svētdarīšanas darbu, kas ar Kristības palīdzību tiek veikts ticīgā cilvēka dzīvē un uz ko var pretendēt vai vismaz tiekties visi.² Karls Bārts pat apgalvo, ka Kristība ir ordinācija. Lai gan daudzi protestanti, ieskaitot dažus luterāņus, nesaskata, ka kalpošanas amats ir šķirts no kristieša statusa, būtu grūti atrast daudz cilvēku, kas būtu tik pavirši, lai Kristību pielīdzinātu ordinācijai. Tā kā Bārtam tikai Jēzus Kristus ir uzskatāms par sakramentu, atšķirība starp baznīcas rituāliem, ieskaitot Kristību un ordināciju, ir nenozīmīga.³ Var šķist dīvaini, ka kalpošanas uzskatīšana par Kristības iedarbību vai dāvanu norāda ne tikai uz nepareiziem uzskatiem par kalpošanu vai ordināciju. Vēl ļaunāk, tas lielais darbs, ko šis sakraments tiešām paveic, piemēram, grēku piedošana un miršana ar Kristu, vairs netiek atzīts par pietiekamu dāvanu ticīgajam un tiek uzskatīts par nenozīmīgu. Lai gan ordinācija un kalpošana ir svarīgas, tās nevar aplūkot tādā pašā garīgajā statusā kā Kristību. Jau viduslaikos attiecībā uz garīgo dāvanu iedarbību ordinācija tika uzskatīta par daudz nozīmīgāku nekā Kristība. Tādējādi modernie mēģinājumi saskatīt attīstību no Kristības uz kalpošanu un izveidot saikni starp abām nav nekas jauns. Luters raksta, ka Kristības sniegtās svētības ir neizsakāmi bagātīgas, bet tās nepadara Kristības saņēmējus par mācītājiem! Mācītāja kalpošana ir par svētību citiem un nevis pašiem mācītājiem:

Lai mēs šo ticību iegūtu, ir iedibināts garīgais amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu izdalīšanai.⁴

Tomēr sieviešu ordinācijas aizstāvji šādas prakses atbalstam ir minējuši argumentus, kas dīvainā kārtā ir līdzīgi Bārta argumentiem. Īsi sakot, Kristība tiek uzskatīta par šādas kalpošanas pamatu, un tādējādi tā visiem kristītajiem, gan vīriešiem, gan sievietēm, ļauj kalpot par mācītājiem. Kalpošana tagad tiek uzskatīta par kristīgās ticības, kas ir pamatota Kristībā, realizāciju. Mūsu ticības apliecības atsevišķi aplūko doktrīnas par kalpošanu un Kristību un nesaredz starp tām nekādu nepieciešamu saikni. Izņēmums, protams, ir priekšstats, ka kalpošanas amats ir atbildīgs par sakramentu, tai skaitā Kristības, pasniegšanu. Tie, kas ir kristīti, ar Kristības palīdzību nekļūst par mācītājiem.

Tomēr Bārts Kristību uztver kā ordināciju kalpošanai [ministry]. Tādējādi tā padara visus kristiešus par kalpotājiem [jeb “mācītājiem”]. Šāda domāšana ir īpaši populāra dažu luterāņu vidū, it īpaši to vidū, kas meklē teoloģiskus pamatojumus sieviešu ordinācijai. Tomēr šai argumentācijai nav izstrādāts pietiekami spēcīgs dogmatisks un ekseģētisks pamatojums, jo netiek pieminēts Bārts, kam šāds uzskats bija būtisks. Deivids Bartlets, kura grāmatu ir publicējusi luterāņu izdevniecība, saskata ordināciju kā Kristības paplašināšanu:

Mācītāja kristīšana nodrošina viņam šo identitāti, ko ordinācija tikai izvērš.

Šis apgalvojums izvirza jautājumu par to, kā ordinācija atšķiras no konfirmācijas, kas ir pamatota Kristībā. Minētais viedoklis, kas atgādina Bārta uzskatus, ne tikai pieļauj jebkurai kristītai personai kļūt par mācītāju, bet arī atceļ patiesās atšķirības starp lajiem un garīdzniekiem. Sievietes, kas saņem ordināciju, tikai izmanto tās privilēģijas, kuras viņas jau ir ieguvušas Kristībā. Tādējādi patiesībā viņas no ordinācijas nav ieguvušas neko, kas viņām jau nepiemistu, pateicoties Kristībai. Ordinācija īstenībā tiek saprasta kā Kristības apliecināšana vai kā tās dāvanu pastiprināšana. Nav brīnums, ka dažas sievietes, kas kalpo par mācītājām, uzskata šādu viedokli par neatbilstošu un nepievilcīgu. Savā cīņā par ordināciju viņas diez vai ir ieguvušas kaut ko vairāk par publisku atzinību attiecībā uz to, kas viņām bija jau no Kristības. Ja visi kristieši savā Kristībā kļūst par mācītājiem, ordinācija pārvēršas par lieku un nevajadzīgu rituālu. Bartleta argumentācija ved tieši šādā virzienā.

Tā kā sievietes kalpo par ordinētām mācītājām gandrīz visās galvenajās protestantu baznīcās, ieskaitot ar tradīcijām saistītās baznīcas, kas pieder Pasaules Luterāņu Federācijai un Anglikāņu apvienībai, šādas prakses pamatojuma atrašana ir strīdus jautājums. Audzēkņu uzņemšanas rādītāji semināros liecina, ka vienas vai divu paaudžu laikā sievietes mācītājas var kļūt par vairākumu dažās baznīcās, ieskaitot luterāņu baznīcas, un mācītāja kā vīrieša tēls varēs attiekties uz dīvaino vēsturisko pagātni. Pieaugot mācītāju sieviešu skaitam, var mazināties interese par kalpošanu kā atvasinātu no Kristības. Tomēr baznīcas, kas tagad neordinē sievietes, var piedzīvot, ka šo strīdu par attiecībām starp Kristību un kalpošanas amatu turpinās sieviešu ordinācijas atbalstītāji.

Nevajadzētu palaist garām apstākli, ka sieviešu ordinācija luterāņiem, tāpat kā anglikāņiem (episkopāļiem), ir tikai nesens jauninājums. Ne luterāņu vai anglikāņu baznīcās, kuru eklesiālais mantojums ir nācis no Romas, ne arī Austrumu pareizticīgajā baznīcā, kur pat nepieļautu diskusiju par šo jautājumu, nepastāv ilga vēsturiska teoloģiskā tradīcija, kas atbalstītu šo paražu. Gandrīz divdesmit gadsimtus katoliskās tradīcijas baznīcas neordinēja sievietes par priesterienēm vai mācītājām.

Lai gan 1938. gadā Norvēģijas valdība bija pirmā, kas deva oficiālas pilnvaras sieviešu ordinēšanai, tomēr pirmā sieviešu ordinācija šajā valstī notika 23 gadus vēlāk, 1961. gadā. Citas skandināvu un vācu baznīcas sekoja šim paraugam, un 1970. gadā Ziemeļamerikā tika ordinēta pirmā sieviete. Sākotnējā pretestība sieviešu ordinācijai ir zudusi, un tajās baznīcās, kas atbalsta šo praksi, spēcīga opozīcija tai vairs netiek pieļauta. Mācītāji, kas nevēlas ordinēt sievietes, vienkārši nevar kļūt par bīskapiem vai profesoriem vai ieņemt kādu citu nozīmīgu amatu. Pievēršoties jautājumam par sieviešu ordināciju, ir jāatceras, ka šī prakse sākotnēji tika aizsākta ar valdības dekrētu un ka teoloģiskie argumenti, ieskaitot Kristību kā ordinācijas pamatu, sekoja tikai vēlāk. Ziemeļamerikā valdība neiejaucās šajā jautājumā, bet dažu Bībeles citātu skaidrojums tika veidots tā, lai tas būtu piemērots feminisma filozofijai. Baznīcās, kas tagad veido Evaņģēliski luterisko baznīcu Amerikā, lēmums ordinēt sievietes tika pieņemts stingri teoloģisku iemeslu dēļ, kur tika izmantoti arī ar Kristības doktrīnu saistīti argumenti. Balsojot par sieviešu ordināciju Amerikas luterāņu baznīcā, daudzus šie argumenti nepārliecināja, un šis lēmums tika pieņemts ar nelielu balsu vairākumu. Lai gan minētais jautājums vairs nav debatējams Pasaules Luterāņu Federācijai piederošo baznīcu vidū, tas joprojām ir nevienprātības cēlonis starp dažām baznīcām, kas saistītas ar Misūri sinodes luterāņu baznīcu Internacionālajā luterāņu konferencē. Neskatoties uz oficiāliem paziņojumiem, aicinājumi ieviest sieviešu ordināciju nav rimušies. Līdzīga situācija pastāv Romas katoļu baznīcā. Neskatoties uz Jāņa Pāvila II enciklikām pret šo praksi, vairākums amerikāņu bīskapu, priesteru un laju nesaskata nekādas grūtības, lai ordinētu sievietes par priesterienēm.

Kristībā pamatotie argumenti par sieviešu ordināciju labākā gadījumā ir ekseģētiski izgudrojumi, un daži šīs prakses aizstāvji tos atzīst par nepietiekamiem.⁵ Tādēļ gan šie argumenti nav zaudējuši pievilcību, īpaši to vidū, kas saredz kalpošanas amatu kā sava veida atvasinājumu no visu ticīgo vispārējās priesterības. Ideja par vispārējo priesterību nesniedz kalpošanas amata pamatojumu, bet tas bija nozīmīgs arguments, pūloties iegūt atbalstu sieviešu ordinācijai. Tādējādi, ja jau kalpošanas amats ir atvasināms no vispārējās priesterības, kāda tā parādās kristīgā draudzē, tad nav pamatota iemesla liegt citādi pilnvērtīgiem kristiešiem, ieskaitot sievietes, kļūt par mācītājiem. Šis arguments iegūst papildu spēku, jo atsauces uz ķēnišķīgo priesterību (1.Pēt.2:9) tiek ņemtas no vēstules, ko daudzi pētnieki uzskata par Kristības sprediķi. Protams, šāds arguments pieņem, ka priesterība, kas tiek iegūta Kristībā, ir identiska ar kalpošanas amatu. Šādu domāšanu diez vai var pamatot ar 1.Pētera vēstuli, kur baznīca ir atšķirta no garīdzniecības (1.Pēt.5:1–3).[9] Pēteris ir līdzprezbiteris 1.Pēt.5:1 [“arī būdams vecākais”; “līdzvecajais”] līdzās citiem prezbiteriem [“vecākie”; “vecajie”]. Runājot mūsdienu valodā, viņš ir mācītājs līdzās citiem mācītājiem. Prezbiteris Jaunajā Derībā ir tas pats, ko mēs šodien saucam par mācītāju. Līdz ar citiem kristiešiem Pēteris ir pestīšanas līdzmantinieks, bet visi kristītie nekādā ziņā nav līdzmācītāji kopā ar viņu. Turklāt ne šeit, ne kādā citā Jaunās Derības vietā nav norādīts, ka agrīnie kristieši uzskatīja Kristību par līdzvērtīgu ordinācijas ceremonijai kalpošanas amatam, lai gan Bartlets izvirza šādas pārspīlētas pretenzijas bez pierādījumiem vai argumentiem. Nešķiet, ka viņam būtu zināmi Bārta uzskati, kas vismaz būtu pievienojuši viņa argumentiem īpašu nozīmi vai prestižu.

Debatēs pret sieviešu ordināciju luterāņi tradicionāli ir lietojuši argumentus, kas balstīti radīšanas kārtībā, ar kuras palīdzību  Dievs ir piešķīris vīrietim un sievietei dažādas funkcijas. Pēc šīs kārtības, konkrēti kvalificēti vīrieši – nevis sievietes – var kļūt par mācītājiem. Sekojot argumentācijai, kurā kalpošanas amats tiek atvasināts no Kristības, ar Kristus atnākšanu kristītajiem ir atcelta radīšanas kārtība, un tādējādi ir atcelti radīšanas kārtības veidotie šķēršļi, kas liedza sievietēm ordinēties.⁶ Šāda argumentācija atgādina seno gnosticismu, kas uzskatīja grēku izpirkšanu par samaitātās radīšanas problēmas atrisinājumu. Tās baznīcas, kas tagad pieder pie Evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā, aizstāvēja uzskatu, ka kristītie kristieši ir vienlīdzīgi jebkurā ziņā, ieskaitot tiesības kļūt par mācītājiem. Nav skaidrs, vai šis arguments pieņem, ka Kristība padara visus par mācītājiem, kā uzskatīja Bārts, vai vienkārši piešķir katram tiesības par tādu kļūt, bet šādas argumentācijas iznākums ir vienāds: sievietes var tikt ordinētas. Tā kā luterāņiem trūkst vienprātīga viedokļa par kalpošanas amatu, šajā diskusijā ir radies papildus apjukums, kas ir nācis par labu sieviešu ordinācijas aizstāvjiem.⁷ Šīs nostājas aizstāvji arvien stipri, pat diezgan pārliecinoši paļaujas uz Gal.3:27–28: “Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, ne sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzu.”⁸ Kā atzīst pat daži sieviešu ordinācijas aizstāvji, ir aplami meklēt kalpošanas (vīriešu vai sieviešu) pamatojumu Vēstules galatiešiem tekstā. Sv. Pāvils šeit nerunā par kalpošanu, bet par grēcinieka attaisnošanu Dieva priekšā, kas ir šīs vēstules galvenā tēma. Kāds austrāliešu luterāņu teologs [Victor Pfitzner] precīzi raksturo šo situāciju:

Vienlīdzība, par ko runā Luters, ir atpirkto vienlīdzība Dieva priekšā (Gal. 3:27 un turpmāk). Bet tas uzreiz nenozīmē tādu vienlīdzību, kas visiem piešķirtu vienādas funkcijas baznīcā. Ikvienam baznīcas loceklim ir tiesības, bet ne pienākums piedalīties aicinājumā kalpot [Dieva] vārdam, kas tiek sludināts Kristus vārdā. Bet nedrīkst sajaukt amatus un funkcijas.

..Lai gan pagājušā gadsimta mācība par iecelšanu amatā diez vai tiks atkārtota tādā pašā veidā, mēs tomēr varam piedzīvot atkārtotas pretenzijas uz to, ka kalpošanas amatam var deleģēt ikvienu. Un, tā kā sieviešu ordinācijas aizstāvēšana pastiprinās, mēs varam piedzīvot atkārtotu atsaukšanos uz šo ideju.

Šis paredzējums, iespējams, tika uzrakstīts neilgi pirms tam, kad Ziemeļamerikā sāka ordinēt sievietes, un tika publicēts neilgi pēc tam, kad tas notika. Jebkuras argumentācijas, ka ikviens kristietis ir tiesīgs kļūt par mācītāju, galvenā kļūda ir doktrīnu par attaisnošanu, svētdarīšanu un kalpošanu sajaukums. Kur kalpošana tiek saskatīta tikai kā ticības izpausme, tur vairs nav nekādu šķēršļu sieviešu ordinācijai. Nekādā ziņā nemazinot Kristības, kas ir “pirmais un visnozīmīgākais sakraments, bez kura visi pārējie nav nekas”, būtisko nozīmi, tā nevar aizvietot jebkuru citu sakramentu vai rituālu, ieskaitot ordināciju. Argumenti, kas aizstāv sieviešu ordināciju par mācītājām un ir balstīti Kristības universalitātē, labākajā gadījumā ir izdomāti. Pie šāda secinājuma dažas no viņām varētu nonākt. Vismaz četrpadsmit mācītājas sievietes neuzskata, ka Evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā un tās teologi būtu snieguši viņām “garīgi pārliecinošu, konfesionāli uzticamu teoloģisku pamatojumu sieviešu ordinācijas aizstāvībai”. Šķiet, ka viņām argumenti, kuri balstās Vēstulē galatiešiem un pēc kuriem Kristība kļūst par kalpošanas pamatojumu, nešķiet pārliecinoši. Bet viņas pašas nav spējušas izvirzīt citus argumentus.

2 –  Džons Kolins ir uzrakstījis monumentālu darbu, diskutējot par to, ka kalpošana ir kopīga visiem kristiešiem. Tajā viņš izvirza šādas pretenzijas:

Šādu uzskatu atbalsta arī daudzi modernie komentāri, to skaitā Karla Bārta dēla Markusa Bārta komentāri. Tas ir raksturīgs arī baptistu teoloģijai.

3 –

4 – Katoļu Baznīcas Katehismā ir teikts, ka konfirmācija jeb iestiprināšana īpaši piepilda Kristību, iespiež neizdzēšamu zīmi un pilnveido Svētā Gara dāvanu. Grēku nožēla jeb gandarīšana [penance] ir domāta tiem, kas ir “zaudējuši Kristības žēlastību, kā arī kaitējuši baznīcas vienotībai”. “Ar iestiprināšanas sakramenta palīdzību kristītie tiek daudz pilnīgāk saistīti ar baznīcu un tiek apveltīti ar īpašu Svētā Gara spēku”.

5 – Pārliecinātā un aizrautīgā sieviešu ordinācijas aizstāve [Dafne Hampsone] apgalvo, ka tai vīrieša un sievietes vienlīdzībai, ko var atrast Gal. 3:27–28, pats Pāvils runā pretī 1. vēstulē korintiešiem, jo šeit viņš izsakās par vīrieti kā sievas galvu un sievietes klusēšanu. 

6 –  Hampsone noraida domu, ka Sv. Pāvilam būtu kāda nojausma par vienlīdzību, kas atceļ radīšanas kārtību. Jaunās Derības teksti, kas runā par sievietes pakļautību vīrietim, ir balstīti radīšanas stāstā, kurš viņai pēcdarvinisma laikmetā vairs neder.

7 – Tie, kas meklē sieviešu ordinācijas pamatojumu luteriskajās ticības apliecībās, neņem vērā artikulus par Kristību, bet atsaucas uz Augsburgas ticības apliecības V artikulu, no kura viņi secina, ka visi kristieši ir mācītāji. Šis skaidrojums ir saistīts ar viņu uzskatiem par Gal.3:27–28, kur ir pieminēta Kristība.

8 – Oficiālo dokumentu, kas izklāsta argumentus par labu sieviešu ordinācijai, ieskaitot tos, kuri pamatoti šajā Galatiešu vēstules vietā, ir uzrakstījis Fred Meuser. Šo argumentu izmanto arī Bartlets, kas mums atgādina, ka agrākās barjeras vairs nepastāv. Viņa ļoti īsā atsauce uz šo Rakstu vietu var norādīt, ka viņa nostājai ir vājš ekseģētiskais pamatojums.