Vai kristieši un musulmaņi pielūdz to pašu Dievu?

Bet pestīšanas plānā ir ietverti arī tie, kas atzīst Radītāju, pirmām kārtām jau musulmaņi. Viņi apliecina, ka tiem ir Ābrahāma ticība un ka viņi pielūdz ar mums kopā vienīgo un žēlsirdīgo Dievu, kas pastarā dienā tiesās cilvēkus.

Šis citāts ir ņemts no Romas katoļu baznīcas katehisma, kuru ir atzinis par labu Romas pāvests. Šī e-publikācija noskaidro, ko Svētie Raksti par to saka. Vai kristieši un musulmaņi pielūdz vienu un to pašu Dievu?

Novērojot īstenu musulmani, nav grūti pamanīt viņa ticības dzīvi piecas reizes dienā piecpadsmit līdz divdesmit minūtes viņš lūdz Dievu. Tas varētu būt kā musulmaņu izaicinājums kristiešiem. Ja mēs nekļūsim disciplinētāki savā ticībā un uzticīgāki savās lūgšanās, tad var pienākt laiks, kad islams ņems virsroku un nomāks kristietību.

Musulmanis šajos piecos lūgšanu brīžos līdz pat 34 reizēm noliecas pie zemes, lai ar savu pielūgšanu parādītu savu pilnīgo nodošanos pasaules radītājam, valdniekam un tiesnesim. “Islams” arābu valodā nozīmē nodošanos, ziedošanos un pakļaušanos. Musulmanis vairs nav kā brīvs cilvēks. Viņš ir veltījis sevi Allaham un ir saistīts pie viņa kā vergs. Šeit ir vēl kāds izaicinājums kristiešiem: vai tie dzīvo apzinātā pakļautībā Kristum vai arī tie atrodas “ārpus Viņa” un citur smeļ sev spēku?

Islams darbu taisnība

Mums nevajadzētu idializēt musulmaņu lūgšanas, jo tās nav brīvas sirds, labprātīgas lūgšanas, bet gan pienākums, ko no tiem prasa viņu likums. Tam, kurš lūdz, ir Allaha pasargājums un sekmes. Tam, kurš nelūdz, ir briesmas nomaldīties. Islamā ikviena lūgšana ir labs darbs, kas izdeldē ļaunu darbu (Sūra 11:114). Pie Islama pravieša Muhameda nāca kāds vīrs un sacīja: “Es esmu grēkojis! Kas man ir jādara?” Muhameds viņam atbildēja: “Lūdz trīs reizes!” Šis vīrs sacīja: “Es esmu pārkāpis laulību!” Bet pravietis sacīja: “Lūdz trīs reizes!” Izmisušais vīrs atkal sacīja: “Bet es patiešām esmu pārkāpis laulību!” Uz to Muhameds atbildēja: “Lūdz trīs reizes, pat ja tevi sauc Abu Dhal (pazudušais)!”

Tātad tas, kurš lūdz trīs reizes, var norakstīt laulības pārkāpšanu vai arī iegūt kādus labumus debesīs. Islams pēc savas būtības ir labo darbu taisnības reliģija. Muhameds Korānā par to raksta: “Patiesi, ikviens, kas recitē Allaha grāmatu (Korānu), kas saka lūgšanas un kas atklāti vai slepeni nodod citiem to, ko mēs tam esam devuši, var rēķināties ar labu darījumu, ko tas nekad nenožēlos, jo Allahs tam samaksās viņa algu pilnībā un vēl pieliks klāt no savas pārpilnības” (Sūra 35:29-30).

Allahs pilnīgi Citādais

Allahs, kuru ikdienas pielūdz 1,2 miljardi musulmaņu visā pasaulē, Korānā ir redzams kā likumdevējs un tirgonis. Jautājot musulmanim: “Kas tad ir Allahs?”, var saņemt atbildi: “Allahs ir lielākais (allahu akbar)”! Tā ir saīsināta forma no musulmaņu ticības apliecības. Allahs ir ne tikai liels, bet viņš ir pats Lielākais, salīdzinājumā ar visu citu. Un tomēr viņš ir pilnīgi Citāds, tālu prom esošā un nesasniedzamā dievība. Viņš ir lielāks, stiprāks, skaistāks, bagātāks un gudrāks par visu, ko mēs pazīstam. Ikviena doma par Allahu ir nepilnīga un galu galā aplama. Viņš nav ar prātu aptverams, sasniedzams vai definējams. Drīzāk viņš ir tas, kura domas cilvēku aptver, kas ir visiem visapkārt un nosaka visu cilvēku esamību. Viņš vada tos, kurus viņš vēlas, un grūž nelaimē tos, kurus vēlas (Sūra 6:39; 13:27; 14:4; 16:93; 35:8; 71:31). Viņš nav persona. Viņš stāv pāri visām sajūtām un nojausmām. Tautas islams nav pastāvējis ar kādu abstraktu Allaha tēlu, bet gan ar Korānā pieminētajām Allaha 500 īpašībām un 99 vārdiem. AlGhazali, kas ir viens no nozīmīgākajiem islama teologiem, ir skaidrojis šos 99 Allaha vārdus un tos salīdzinājis. Viņš konstatēja, ka vairums šo būtiskāko jēdzienu pārklājas un iztukšo viens otra saturu, un izdarīja secinājumu, ka: “Allahs ir viss un nekas! Mēs nespējam viņu aptvert ar savu prātu, bet spējam viņu vienīgi lūgt!”

Kristieši no musulmaņiem var mācīties bijību un dziļo respektu pret visuvareno. Viņi uzskata, ka viņi ar savu bijību pielūdz patieso Dievu, Viņu, kas uzklausīja viņu ciltstēva Ismaēla lūgšanu (1.Moz.21:17-21).

Allahs nav Trīsvienība

Studējot Korānu, drīz vien kļūst skaidrs, ka šī grāmata ļoti spēcīgi oponē mācībai par Dieva Trīsvienību. Tas lielā mērā ir saistīts ar to, ka Muhameda laikā Tuvajos austrumos pastāvēja kāda kristiešu sekta, kas ticēja, ka trīsvienība sastāv no tēva, mātes un dēla (Allahs, Marija un Jēzus; Sūra 5:116)! Visas pareizi ticošas kristīgas baznīcas noraida šādus maldus. Taču daudzi musulmaņi domā, ka kristieši tic tam, ka Allahs ir gulējis ar Mariju un kopā ar viņu laidis pasaulē Jēzu. Šīs aplamās ķecerības dēļ Islams noraidīja Trīsvienības mācību (sūra 4:171 un 5:73).

Allahs nav Tēvs

Daudzi musulmaņi uztver kā zaimošanu to, ka kristieši Dievu sauc par Tēvu. Tādējādi viņi ļoti apzināti nošķir sevi no būtiskas Kristus atklāsmes, kad Viņš ir mācījis mūs lūgt: “Mūsu Tēvs Debesīs, svētīts lai top Tavs vārds.” Visos četros evaņģēlijos 178 reizes Jēzus ir runājis par Tēvu un tikai 99 reizes saucis Viņu par Dievu. Jēzus ir atklājis mums tuvu un personisku Dievu. Kristiešiem ir kas tāds, kas musulmaņiem nepiemīt. Viņiem ir personisks kontakts ar Dievu viņu Tēvu, kas savukārt viņus pazīst, rūpējas par viņiem un mīl viņus, lai kur tie būtu. Musulmaņiem Allahs nav tieši pieejams. Viņi allaž paliek tikai kā visuvaldītāja vergi un nekad nevar justies kā viņa bērni.

Allahs nav Dēls

17 reizes Korāns noliedz Jēzus Kristus dievišķību. Kaut arī viņi to noliedz, tomēr visi musulmaņi tic Marijas dēlam, Allaha pravietim un sūtnim. Tie pieņem Viņa piedzimšanu no jaunavas Marijas, kas ir Dieva vārda radīts brīnums un kas ir noticis bez vīra līdzdalības. Patiesībā tas ir mantojums no IV gadsimta kristoloģiskajiem strīdiem starp Āriju un Atanāsiju. Islama reliģijā Kristus tiek uzskatīts par Dieva radību un nekad par dzimušu no Dieva. Ar šo te pārliecību musulmaņi nostāda sevi pret visu baznīcu pieņemto Nīkajas ticības apliecību. Muhameda sekotāji noraida Jēzus dievišķību jebkādā formā, tomēr viņi tic Viņa dziedināšanas brīnumiem, tam, ka Viņš ar savu vārdu ir augšāmcēlies no nāves vismaz trīs mirušos un ka Viņš ir veicis paēdināšanas brīnumu. Viņi arī tic Jēzus debesbraukšanai un Viņa esamībai pie Allaha. Un tomēr viņi noliedz to, ka Viņš ir Dieva Dēls, un noliedz vēsturiskos faktus, kas saistīti ar Viņa krustā sišanu.

Tādējādi musulmaņi nostāda sevi ārpus pilnīgās un pabeigtās pestīšanas (kas ir izcīnīta arī viņiem) un ārpus grēku piedošanas, kas arī viņiem ir sagādāta un kas ir glābiņš pastarā tiesas dienā. Viņi cer paši sev sagādāt taisnību un atraida Kristus taisnību. Vārds “pestīšana” nav atrodams Korānā un īstenībā nemaz neiederas Muhameda mācībā.

Allahs nav Svētais Gars

Islams noliedz arī Svētā Gara dievišķību un parasti raksturo Viņu kā eņģeli Gabrielu. Patiesībā Islamā nav Svētā Gara, kāds Viņš ir Jaunās Derības izpratnē.

Tādēļ Islamā arī nevar būt nekādas izpratnes par Tēvu un Dēlu, jo tas ir tieši Svētais Gars, kas rada mūsos šo izpratni. Islamā nevar būt nekādu Gara augļu, bet tikai un vienīgi miesas augļi.

Tādēļ arī musulmaņiem nav drošas cerības uz mūžīgo dzīvību. Uz jautājumu par mūžīgo dzīvību musulmanis atbildēs ar “varbūt” vai “ja Allahs tā vēlēs”.

Cilvēks, kurš nopietni un godīgi iedziļinās Islamā, drīz vien atklāj, ka Allahs no Korāna nav tas pats, kas Svēto Rakstu Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars, un arī nevar būt. Allahs nav Svētā Trīsvienība. Allahs ir pilnīgi citāds gars nekā mūsu Dievs.
Mums ir jāatbrīvojas no apgaismības un humānisma domāšanas ietekmes šajā jautājumā un jāpārvar iedoma par trim abrahamiskām reliģijām, kas it kā tic vienam Dievam.

Allahs nav saskaņā ar Bībeli un kristietību

Islama Allahs ļoti konsekventi noliedz Dieva Dēlu un Viņa krustā sišanu. Apustulis Jānis savā 1.vēstulē 2:22-23 un 4:13 māca mums, kā izšķirt garus:

“Kas ir melis, ja ne tas, kas noliedz, ka Jēzus ir Kristus? Tas ir antikrists, kas noliedz Tēvu un Dēlu. Katram, kas noliedz Dēlu, nav Tēva, tam, kas apliecina Dēlu, ir arī Tēvs.”

“Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. No tā atzīstiet Dieva Garu: ikviens gars, kas apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, ir no Dieva. Un ikviens gars, kas neapliecina Jēzu, tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka viņš nāks, tas jau tagad ir pasaulē.”

Mums ir ļoti rūpīgi jāpārdomā šis mīlestības apustuļa Jāņa rakstītais teksts, kas atklāj mums patiesību par Islamu. Jēzus Kristus Tēvs nav sūtījis patieso, uzticamo eņģeli Gabriēlu pie Muhameda uz Mekku, lai 17 reizes viņam pateiktu un nodiktētu, ka Dievam nav nekāda Dēla. Turpretī Viņš patiešām sūtīja Gabriēlu pie Marijas uz Nācareti, lai pavēstītu viņai, ka bērns, kuru Svētais Gars ieņems viņas miesās, tiks saukts par Visaugstākā Dēlu un būs Dieva Dēls. Muhamedam dotā atklāsme Korānā nav nākusi no Dieva, bet drīzāk no ļaunā spēka. Tāpēc, ka “Dievs bija Kristū un salīdzināja jeb samierināja pasauli ar sevi”. Kā gan Muhameds var sacīt, ka eņģelis Gabriels viņam pavēstījis, ka Jēzus nekad nav ticis krustā sists! Turklāt vēl Korānā ir rakstīts: “Kristieši saka, ka Kristus esot Dieva Dēls … Allahs nolemj viņus nāvei.!” (Sūra 9:28-29). Ņemot vērā šāda panta esamību Korānā, ikviens kristiešu dialogs ar musulmaņiem kā līdztiesīgas abrahamiskās reliģijas pārstāvjiem ir tīrais farss!

Pretestība Kristus Garam

Islams ir pretniecisks kristietībai, jo jau no paša sākuma tas ir apspiedis, vajājis un izrādījis pretestību kristīgajai baznīcai. Mums, eiropiešiem, ir pat grūti iedomāties, cik lielā mērā kristieši ir pakļauti nicinājumam, izsmieklam un vajāšanām valstīs, kurās vairākums ir musulmaņu.

Kopš 1973.gada mēs esam pieredzējuši Islama renesansi, jo aptuveni 20 procenti no visiem naftas ienākumiem Islama zemēs tiek nodoti reliģisku mērķu īstenošanai. Kristīgās misijas darbs musulmaņu zemēs kļūst arvien grūtāks. Tie, kas ir nākuši pie Kristus ticības, dzīvo pastāvīgās dzīvības briesmās, un daudzkārt vietējās draudzes ir tādā kā pagrīdes stāvoklī. Kaut arī daudzās musulmaņu zemēs kristīgā misija ir stingri aizliegta, tomēr paši musulmaņi veic savu savu misiju visā pasaulē, visos kontinentos. Daudzās tradicionāli kristīgās zemēs mošejas vairojās kā sēnes pēc lietus.

Tie, kuri saka, ka Allahs ir tas pats Ābrahāma Dievs jeb Jēzus Kristus Tēvs, patiesībā ir sapņotāji un neredz, cik īstenībā draudīgs ir Islama ideoloģiskais uzbrukums. Nekad agrāk kristīgās zemēs nav dzīvojuši tik daudz musulmaņu, kā tas ir tagad. Ik pēc 27 gadiem musulmaņu skaits dabiskā pieauguma ceļā dubultojas, turpretī, kā liecina statistika, kristiešu skaits dubultojas ik pēc 54 gadiem. Tādēļ kristiešiem ir jāmācās, kā atbildēt Islamam ar kristīgo vēsti Evaņģēliju, un jāveic aktīvāks misijas darbs musulmaņu vidū. Citādi Eiropu varētu piemeklēt tāds liktenis kā reiz Tuvos austrumus.