Vai luterāņi ar godbijību celebrē misi?
Nepatiesi tiek apsūdzētas mūsu draudzes, ka viņas pavisam atmetot misi. Katrā ziņā mise pie mums top paturēta un celebrēta ar visu godbijību. .. Ļaudis pie mums ir pieraduši, ka sakramentu kopīgi bauda tikai tādi, kuri uz to ir sagatavojušies, un tas tikai pavairo godbijību un reliģisko ceremoniju svētu turēšanu. Neviens netop pielaists, ja iepriekš nav pārbaudīts un uzklausīts. Ļaudis tiek arī mācīti par sakramenta cienīgu lietošanu, un cik daudz iepriecinājuma tas atnes baiļu pilnām sirdīm, lai tad mācās ticēt Dievam un visu labu no Dieva sagaidīt un izlūgties. Tāds dievkalpojums Dievam patīkams, tāda sakramenta saņemšana vairo godbijību pret Dievu. Tātad nav tā, ka pie mūsu pretiniekiem mise notiktu ar lielāku reliģiozitāti kā pie mums [Augsburgas ticības apliecības 24.artikuls].
Mums, luterāņiem, šodien ir labi atcerēties to, ko mūsu tēvi reiz ir teikuši Augsburgas ticības apliecībā (24.art.). Tas liek mums saredzēt to milzīgo atšķirību, kāda pastāv starp mūsu dievkalpojumu un reformācijas laika dievkalpojumiem, kā arī to, cik atšķirīga salīdzinājumā ar to laiku ir mūsdienu izpratne par Svēto Vakarēdienu.
Vai kāds no mums šodien uzdrīkstēsies teikt, ka mēs neesam atmetuši misi, dievkalpojumu, kas ietver vārda pasludināšanu un Svēto Vakarēdienu? Neviens no reformācijas laika kristiešiem, nemaz jau nerunājot par reformācijas sekotājiem Cīrihē un Ženēvā, nespēja iedomāties dievkalpojumu bez Svētā Vakarēdiena, tieši tāpat kā Jaunās Derības laika baznīcā neviena Tā Kunga diena nepagāja bez Svētā Vakarēdiena. Un, iespējams, neviens šodien arī neuzdrošinātos apgalvot, ka dievkalpojums tiek celebrēts ar lielāku reliģiozitāti un dedzīgumu, nekā to dara katoļi.
Ja gribam atklāt mūsdienu katoļu baznīcas dzīvotspējas noslēpumu, tad jāatzīst, ka iekšējo spēku un pārsvaru tai dod nevis tās hierarhiskā organizācija, ne arī tās rituāli un relikvijas, pat ne, kā daudzi uzskata, tās jau tradicionālais politiskais vērīgums, bet tas, ka tā nemitīgi celebrē pasaulē Altāra sakrametu. Tas nosaka visu šīs baznīcas dzīvi, pat visu tās teoloģiju.
Protams, šis Svētais Vakarēdiens ir izkropļots, jo lajiem netiek sniegts biķeris. Protams, līdz ar agrīno kristiešu priekšstatiem par upuri, kas Jaunajai Derībai tomēr bija sveši, ir ieviestas maldīgas idejas par cilvēka līdzdarbību pestīšanā. Patiešām būtu pārsteidzoši, ja tas, ko mēs sauktu par lielajām katolicisma kļūdām, nebūtu atstājis ietekmi arī uz vissvētāko no svētākajām baznīcas lietām – Svēto Vakarēdienu. Konsekrētās dievmaizes godināšana ārpus sakramenta celebrēšanas, kas senbaznīcai nebija pazīstama un joprojām tāda nav Austrumu baznīcā, bet kas aizsākās vēlīnajos viduslaikos, ir viena no šīm kļūdām, un tā izraisīja reformātu reakciju pirmām kārtām kā nepatiesa mācība. Pat katoļu teologi, kas stingri stāv uz savas baznīcas dogmatiskajiem pamatiem, labprāt atzīst, ka kristiešu dievkalpojuma vieta vispirms vai būtībā nav Dieva nams tāpēc vien, ka tajā ir klātesošs Eiharistijas Kristus tabernākulā.
Tradicionālais protestantisms pārāk viegli izsaka kritiku, priekšplānā izvirzot tos jautājumus, kurus katoļi, vismaz noteikti katoļu priesteri un laji, kas apmācīti modernajā liturģiskajā kustībā, neuzskata par būtiskākajiem, tieši tāpat kā bīstams aizspriedums no evaņģēliskās puses ir pieņemt, ka katoļu dievkalpojuma ārējais greznums, krāšņums un skaistums veido tā būtību, it kā katoļu dievkalpojumu tikpat labi nevarētu noturēt puritāniskā vienkāršībā un nabadzībā. Tas, kas piemita luteriskajai reformācijai un ko ir pazaudējis modernais protestantisms, tas, ko katolicisms pirms reformācijas lielā mērā bija aizmirsis un ko modernais katolicisms lielā mērā ir mācījies saprast no jauna, ir vienkāršā patiesība par ticību mūsu Kunga Jēzus Kristus patiesās miesas un asiņu patiesajai klātbūtnei Svētās Komūnijas maizē un vīnā.
Šī patiesība tika mācīta luterāņu reformācijas draudzēm, gan pieaugušajiem, gan bērniem. Katehisma sestā nozīmīgā daļa tika uzrakstīta tieši bērnu apmācībai. Ja atkal un atkal šodien dzirdam, ka bērni to nevar saprast vai vēl nespēj saprast, ja mūdienu protestantu katehētiskā apmācība ir kļuvusi gandrīz par mākslu, iztvaicējot ārā no šiem skaidrajiem vārdiem, kas uzrakstīti ģimenes galvām un viņu bērniem, mācību, kura svārstās kaut kur starp Cvingliju un Kalvinu un kura tiek pasniegta kā luterisms vienkārši tāpēc, ka tas nav acīmredzams cvingliānisms, tad, protams, vairs nav ko brīnīties, ja apmācība, par kuru runā Augsburgas ticības apliecības 24.artikuls, vairs gandrīz nemaz nenotiek. Tādēļ vēl jo mazāk pārsteidz tas, ka “apmācība pret citām viltus mācībām attiecībā uz Sakramentu” vairs nenotiek un ka tas nav nekas cits kā takta trūkums vai kristīgās mīlestības neievērošana.
Tomēr mums tad arī nevajadzētu brīnīties, ja cilvēki vairs nezina, “kāpēc Sakraments tika iestādīts,” ka tas vairs nenomierina nemierīgas sirdsapziņas un ka teologi velti meklē līdzekļus, “ar kuru palīdzību vest cilvēkus pie Komūnijas un mises.” Lai cik arī pievilcīgas būtu mūsdienu liturģisko kustību pūles, piem., Berneuhēnera un viņam līdzīgo, atjaunot Svēto Komūniju un evaņģēlisko dievkalpojumu, visas šīs kustības paliek liturģisks amats, jo estētiski reliģiskā elite, kas patvērumu no mūsu laika patiesajām vajadzībām atrod reliģiskās pasaules vīraka mākonī, kurā tiek sapņots par upuri un transformāciju, par Golgātas upura ienešanu tagadnē, kur nav baiļu ne no kā, izņemot Lutera vienkāršo apliecinājumu par Kristus patiesās miesas un asiņu patiesu klātbūtni ar, līdz, zem maizes un vīna elementiem. Taču tas pierāda, ka upuris, pārstāvēšana un transformācija ir tikai vārdi, kam nav gandrīz nekādas saistības ar katolisko doktrīnu, nav bīstami tai, bet vislabākajā gadījumā vada cilvēkus, kuri ir noguruši no šīs retorikas, uz Romu.
Šī mācība, kas turpina pastāvēt, nav ne luteriska, ne katoliska; tā pat nav reformātu, kaut arī ir vistuvākā tieši reformātiem. Kāds nemāca nemaz; kāds tikai diskutē un meditē (bet ne tā, kā to darīja pagātnes diženie kristieši) un notur nesaistošas sarunas, kuru rezultātam tomēr ir jābūt saistošam visām baznīcām. Bet cilvēku izsalkums pēc dzīvības maizes paliek neapmierināts. Ilgošanās pēc Kristus, kas saskaņā ar savu patieso dievišķumu un cilvēciskumu ir klātesošs savā baznīcā un savos žēlastības līdzekļos uz visiem laikiem līdz pasaules galam, paliek neremdētas. Jo mūsu teologi nezina, vai tas tā ir, un, ja arī zina, tad runā tā, it kā viņi nebūtu par to īsti pārliecināti. Kristīgās draudzes un cilvēki, kas šodien ar ilgām raugās uz baznīcu, vēlas zināt. Viņi vēlas zināt, vai katehisms nerunā “pārāk tieši,” “pārāk nevērīgi” vai “nepietiekami dialektiski” un vai tas saka patiesību.
Kādreizējās luteriskās baznīcas locekļi devās pie Svētā Vakarēdiena tāpēc, ka viņi zināja, ko tajā saņem. Mūsdienās katoļi aizvien lielākā skaitā dodas pie Komūnijas tāpēc, ka viņi zina, ka pie altāra viņi saņem Kristus miesu. Protestanti, pat tie, kas sevi dēvē par luterāņiem, vairs īsti nezina, kas tiek sniegts Altāra sakramentā, tāpēc aizvien mazāk protestantu dodas pie Tā Kunga galda, un visas pūles likt draudzēm no jauna novērtēt luterāņu reformācijas vācu mesu ir cietušas neveiksmi, un tā cēlonis nav tikai tehniskas grūtības. Vienīgais izņēmums, kad to protestantu, kas piedalās Svētajā Vakarēdienā, skaits pieaug, ir tradīcija noslēgt baznīcas sanāksmes ar kopīgu Svētā Vakarēdiena svinēšanu. Cik lielā mērā tas patiesībā norāda uz Altāra sakramenta lietošanas progresu, mēs apskatīsim vēlāk.
Vispārējā Vācijas baznīcas statistika mūs informē, ka no visiem dievgaldiem vairāk nekā 99 procenti ir katoļu noturēti dievgaldi un mazāk nekā 1 procents ir protestantu dievgaldi. Šādu statistiku, iespējams, varētu izskaidrot teoloģiski. Ir skaidrs, ka evaņģēliskās kristīgās pasaules dzīvē Altāra sakraments pakāpeniski zaudē savu lomu, turpretim tas ir kļuvis par katolicisma un tā dievkalpojuma vairāk vai mazāk raksturīgu iezīmi. Vienīgais izskaidrojums tam varētu būt tāds, ka modernais protestantisms, arī modernā teoloģija un pat mūsdienu luterāņu mācītāji vairs nav droši par savu pārliecību attiecībā uz Svēto Vakarēdienu un tādējādi arī par savu mācību par Sakramentu, un tādēļ viņi nav spējīgi “mācīt” draudzi “bieži un ar lielu uzcītību par Svēto Vakarēdienu”, ko mūsu ticības apliecība uzskata par pašu par sevi saprotamu.
Kāds tam ir iemesls? Kāpēc 16.gadsimta mācītāji to spēja un kāpēc mēs, neskatoties uz panākumiem Jaunās Derības un Sakramenta vēstures pētniecībā gan no liturģijas, gan no dogmatikas viedokļa, to vairs nespējam? Kļūdai vajadzētu būt mūsu teoloģijā, uz kuru attiecas Gētes dziļie vārdi: “Mēs esam pētījuši sevi, balstoties uz dzīvi.”
Jebkurai patiesai teoloģijai būtu jābalstās uz principu, ka ir jārunā par to, par ko runā Dieva vārds, un jāklusē par to, par ko Dieva vārds klusē. Šī iemesla dēļ Luters mums ir visdiženākais baznīcas skolotājs, jo viņš nesatricināmi turējās pie šī principa pat tad, kad nāca lielais kārdinājums, kam dažkārt ir padevušies pat lielākie teologi, proti, pielikt Dieva vārdam kaut ko klāt. Vislielākais kārdinājums viņam, pamatā konservatīvam teologam, bija tradicionālisms. Luters stingrā uzticībā bija turpinājis ievērot tradicionālo mises liturģiju (vispirms pat latīņu valodā). Viņš bija saglabājis senās liturģiskās formas, un tādējādi tās tika paturētas luteriskajā baznīcā. Bet, izjūtot sevi kā teologu, kas balstās uz Svētajiem Rakstiem, Luters bija saskatījis to, ka jau 1.gadsimtā, pirms tika pabeigts kanons, baznīcā bija ielauzies kaut kas svešs no jūdaisma un pagānisma, kaut kas, ko neviens apustulis nebija iedomājies: upuris, kuru cilvēks pienes Svētajā Vakarēdienā. Visi mūsdienu tradicionālisma teologi, pat tie, kas sevi uzskata par labiem luterāņiem, mēģina kaut kādā veidā atdzīvināt mises upuri. Šajā jautājumā Luters bija nelokāms. Ar teoloģisku izpratni, kas bija raksturīga tikai viņam, viņš saskatīja, ka jebkāda piekāpšanās šajā jautājumā varētu nozīmēt atteikšanos gan no sola scriptura, gan no sola gratia, kuras savā starpā bija nesaraujami saistītas.
Luteriskā baznīca un reformators zināja, ka vārds “upuris” Rakstos tiek lietots arī pārnestā nozīmē. Ja visas slavēšanas un pateicības lūgšanas varētu dēvēt par upuri, kāpēc tad arī tā nevarētu saukt Eucharistia, lielo lūgšanu, kas tiek teikta Svētajā Vakarēdienā, un līdz ar to arī pašu Svēto Vakarēdienu? Hemnics un citi teologi mēģināja ļoti godīgi atbildēt uz šo jautājumu. Viņu dotā atbilde bija tāda, ka šeit vairs nav runa par adiaforu, jo Romas katoļu baznīca šajā gadījumā vārdu “upuris” ļoti precīzi saprot kā izpirkšanas upuri, un tādēļ no šī nepareizā priekšstata ir jāatsakās. Tikpat nopietni luteriskajai baznīcai šodien ir jānostājas opozīcijā modernajām teorijām, kas uzskata, ka tas ir jāattiecina tikai uz baznīcu, kura balstās uz unikālā ciešanu upura Tēva priekšā. Romas baznīcas mises upuris saskaņā ar Tridentas koncila mācību (22.sesija) ir kas vairāk, t.i., patiess izpirkšanas upuris, kaut arī varētu skaidri iezīmēt tā saistību ar krusta upuri (instanratio representatio).
Pretstatā Kalvinam, kas transsubstanciācijas mācībā saredzēja īsto iemeslu tam, ka bibliskais Svētais Vakarēdiens ir zaudējis savu nozīmi un ka tajā ir meklējamas visas samaitātības saknes (vēsturiski tas ir nepārliecinoši, jo transsubstanciācijas mācība ir vairāk nekā tūkstoš gadu jaunāka par mācību par mises upuri), Luters šo mācību vērtēja samērā maigi. Viņa izpratnē tā bija filozofiska novirzīšanās no teoloģijas, “viltīga sofistika,” kas nesaskan ar Svēto Rakstu apgalvojumiem, kuros konsekrētā maize joprojām tiek saukta par maizi (SA III VI; skat. 1.Kor.10:16; 11:28). Viņš līdztekus notikšanas mācību vērtēja pat vēl maigāk: “Mums nevajadzētu no jauna atbalstīt kādu īpašu sofistu mācību un Konstances koncilu attiecībā uz to, ka tas, kas ir iekļauts vienā formā, ir arī otrā. Pat ja tā būtu patiesība, ka tas, kas ir iekļauts vienā formā, ir arī otrā, tomēr administrēšana vienā formā nav pilnīga iestādīšana, kā to Kristus bija izveidojis un pavēlējis.”
Luters arī saredzēja briesmas, kuras apdraud visus teologus, proti, ka viņš Rakstus varētu uzlūkot ne tikai kā norma normans, bet arī kā kādu flozofiju, vienalga vai tā būtu aristoteliski-tomiska, kas mēģina izskaidrot Svētā Vakarēdiena brīnumu ar transsubstanciācijas filozofiskā brīnuma palīdzību, vai arī platoniski-neoplatoniska tēla un zīmes teorija, kura kopš Augustīna laikiem lielā mērā apdraudēja baznīcu un kuru katrs savā veidā atdzīvināja Cvinglijs un Kalvins. Tāpat viņš saskārās ar kārdinājumu, kurā iekrita Cvinglijs, iestādīšanas vārdus skaidrot simboliski, est saprotot kā significat. Viņš zināja, ka nav stiprāka ieroča cīņā pret Romas baznīcu kā tas, ja varētu pierādīt, ka iestādīšanas vārdi jāsaprot šādā nozīmē. Tomēr viņš nepadevās šim filozofiskajam kārdinājumam, kam bija saistība arī ar baznīcas politiku: “Teksts ir pārāk iedarbīgi klātesošs” [WA 15:394; Amerikas izd. 40:68]. Viņš tāpat nepadevās pēdējam un visgrūtāk pārvaramajam kārdinājumam upurēt Svētā Vakarēdiena brīnuma absolūto iracionalitāti Cvinglija humānistiski racionālistiskā iebilduma dēļ: Deus non proponit nobis incomprehensibilia (Dievs nesniedz mums neaptveramo). Luters domāja tieši pretēji – ka visas lielās kristīgās ticības patiesības ir incomprehensibilia! Un viņš pareizi norādīja, ka Svētā Vakarēdiena mācības racionalizēšana sev līdzi nes visas baznīcas dogmas kopumā racionalizēšanu.
Tomēr Luteru pie viņa izveidotās mācības par Svēto Vakarēdienu nenoveda kādi praktiski vai teorētiski apsvērumi, bet tā pilnībā balstījās tikai uz Svēto Rakstu vārdu. No vienas puses, viņš redzēja pretrunas, kas pastāvēja starp visiem viņa oponentiem un viņu nespēju piedāvāt ticamu, iekšēji saskanīgu iestādīšanas vārdu skaidrojumu. No otras puses, viņš redzēja vārdus, kurus nespēj satricināt neviena ekseģēze: “Šī ir mana miesa.”
Tātad jūs drosmīgi varat uzrunāt Kristu gan nāves stundā, gan pēdējās tiesas dienā: “Mans mīļais Kungs Jēzu Kristu, par Taviem vārdiem Svētajā Vakarēdienā ir radies strīds. Ir tādi, kas tos grib izskaidrot citādi, nekā to saka šo vārdu dabiskā jēga. Bet, tā kā viņi nemāca man neko pārliecinošu, bet tikai rada manī apjukumu un nedrošību.. Es palieku pie šiem vārdiem tā, kā tos lasu. Ja tajos ir kas neskaidrs, tad tikai tāpēc, ka Tu esi vēlējies tos atstāt neskaidrus, jo tu neesi devis tiem citu izskaidrojumu, ne arī kādu pavēli..
Ja šajos vārdos kaut kam ir jābūt neskaidram, Tu nepagursti panest mani, ja es pilnībā nesaprotu tos, tāpat kā Tu biji pacietīgs ar apustuļiem, kad viņi Tevi nesaprata daudzās lietās – piemēram, kad Tu pasludināji par savu nāvi un augšāmcelšanos. Un tomēr viņi turējās pie Taviem vārdiem, kā tie tika teikti, un nepārveidoja tos. Arī Tava mīļotā māte Tevi nesaprata, kad Tu viņai teici: “..man jādarbojas mana Tēva lietās,” Lk. 2:49, tomēr viņa vientiesībā turējās pie šiem vārdiem savā sirdī un neizmainīja tos. Tāpat arī es esmu turējies pie šiem Taviem vārdiem.. Lūk, neviens fanātiķis neuzdrīkstēsies tā runāt ar Kristu, kā es to labi zinu, jo viņi nav pārliecināti un savam tekstam pieliek ko klāt. (WA 26:446 [Amerikas izd. 37:305-306])
Patiesa teoloģija runā tad, kad runā Dieva vārds, un klusē tad, kad klusē Dieva vārds.
Ieskaties