Vai “luteriska” baznīcas izaugsme?

Izbrīnu rada Kenta Hantera teiktais: “Baznīcas izaugsmes kalpošanas filozofija ir balstīta uz žēlastības līdzekļiem (Dieva vārdu un sakramentiem) un lūgšanu.”

Hantera kā luterāņa pienākums nepārprotami ir ierādīt žēlastības līdzekļiem galveno un noteicošo vietu. Tomēr viņam nav tiesību mēģināt kādam iestāstīt, ka Baznīcas izaugsmes kustība “ir balstīta” uz žēlastības līdzekļiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka tā ne uz ko tamlīdzīgu nebalstās. Tam vajadzētu būt skaidram jau no tā, ko pats Hanters ir sacījis iepriekš: “Baznīcas izaugsmes principi lielākajās protestantu denominācijās sāk attīstīties jo straujāk, jo vairāk uzmanības tās pievērš savai veselībai un izaugsmei.”

Ko gan “lielākajās protestantu denominācijās” zina par žēlastības līdzekļiem? Hanters arī apgalvo, ka “baznīcas izaugsmes mācība dara baznīcu dzīvu”. Kas tad īsti to dara dzīvu – baznīcas izaugsmes mācība vai žēlastības līdzekļi? Tas nebūt nav viens un tas pats.

Hanters vārdos it kā parāda godu žēlastības līdzekļiem, bet tā ir tikai tukša skaņa. Žurnālā Vispārēja baznīcas izaugsme Hanters, kurš ir šī “galvenā Baznīcas izaugsmes kustības izdevuma” 26 redaktors, ir publicējis interviju ar mācītāju Kimu no Joido Pilnā Evaņģēlija (pentakostāļu) baznīcas Seulā, Korejā. Lūk, kas tajā sacīts par to, kāpēc jāapmeklē baznīca un kas mums no tā tiek:

Kad esam nožēlojuši grēkus, mēs svētdienas rītā varam steigties uz baznīcu, jo mūsu sirds un sirdsapziņa ir tīra. Lūgšana liek cilvēkam nožēlot savus grēkus, un tas viņam liek steigties uz baznīcu. Katru svētdienu mēs redzam daudzus kristiešus steidzamies uz Joido Pilnā Evaņģēlija baznīcu. Mēs uzsveram, ka cilvēkiem katru dienu jālūdzas kādu stundu. Mēs mudinām viņus piektdienas vakarā nākt uz baznīcu. Tātad viņi lūdz, un viņi nožēlo savus grēkus, un viņu sirdis tiek šķīstītas. Tāpēc viņi var nākt pie Kunga un uz baznīcu katru svētdienas rītu.

Tālāk seko vēstījums par to, kā Svētais Gars doktoram Čo lūgšanas laikā deva norādījumu pārcelt savu baznīcu uz Joido salu. Īsumā:

Kad lūdzam, Svētais Gars uzrunā mūsu sirdis. Mēs paklausām Svētā Gara vārdiem. Tāpēc lūgšana ir ļoti svarīga. Lūgšanā mēs varam nožēlot savus grēkus, un lūgšanā mēs varam sadzirdēt mūsu Kunga kluso, rāmo balsi. Lūgšanā cilvēku sirdis tiek šķīstītas, un viņi steigšus dodas uz savu baznīcu, būdami brīvi no jebkādas vainas.

Hanters nesniedz nekādus skaidrojumus vai labojumus attiecībā uz žēlastības līdzekļiem, bet gan, godādams mācītāju Kimu par “lielu ekspertu jautājumā par lūgšanas un baznīcas izaugsmes savstarpējo saistību”, pateicas viņam par interviju un noslēdz ar sirsnīgu: “Lai Dievs svētī jūsu darbu!”

Visā šajā “pasaules lielākās baznīcas” slavināšanā šķiet, ka vispār nav pamanīts tas milzīgais bezdibenis, kāds šķir uz žēlastības līdzekļiem balstītu un tai gluži pretēju nostāju. Saskaņā ar Bībeli “dievkalpojums” vispirms nozīmē piedošanas, dzīvības un pestīšanas saņemšanu no Dieva. Dievs kalpo mums, vēl pirms mēs varētu kalpot Viņam (Jņ.13:6-9). Saņemt Dieva piedošanu Viņa Dēlā ir augstākā Kristus godināšana. Mēs steidzamies uz baznīcu nevis svinēt savas sirdsapziņas tīrību vai brīvību no vainas, ko jau esam ieguvuši kaut kā citādi un neatkarīgi no Kristus, bet gan tieši tāpēc, lai iegūtu un atjaunotu šīs dāvanas. “Ne tāpēc es nāku, ka mana dvēsele būtu brīva no grēka, pilnīga, šķīsta un Tavas žēlastības cienīga.” Absolūcija ir tā, kur mēs, nabaga nožēlojamie grēcinieki, saņemam piedošanu. Evaņģēlija sludināšanā mūsu iztvīkušās dvēseles tiek atveldzētas. Un, svinot mielastu ar mūsu Kunga dzīvu darošo miesu un asinīm, mēs tiekam atjaunoti un saņemam spēku pastāvēt cīņā pret velnu, pasauli un mūsu pašu miesu. Te ir mūsu “apskaidrošanas kalns”, kurā mēs atkal tiekam stiprināti vienas nedēļas smagajam gājumam caur nāves ēnas ieleju, līdz būs jaunas debesis un jauna zeme, kur Dievs nožāvēs visas asaras un mēs baudīsim no dzīvības koka mūžīgi (Atkl.22:2). Cik drūms un bezcerīgs skats paveras, ja mums tas viss jāsasniedz pašiem savās mājās ar savām lūgšanām un bez Dieva brīnišķīgajiem pestīšanas līdzekļiem! Šie pilnīgi pretējie ieskati par to, kāpēc mēs ejam uz baznīcu un kas tajā notiek, nav savienojami.

Savās labākajās kalvinisma izpausmēs Baznīcas izaugsmes kustība paļaujas uz piētisku reformātu sludināto tiešu sastapšanos ar Svēto Garu lūgšanā. Sliktākajās – arminiāniskajās (sinergistiskajās) – izpausmēs tā veido manipulatīvas reliģiskas tehnikas, kurās viss atkarīgs no īstajām metodēm un paņēmieniem, ko izstrādājusi un par “efektīviem” atzinusi “zinātne”. Pat sekulārajiem masu medijiem kaut kas te ir licies aizdomīgi: “Baznīcas izaugsmes kustības speciālisti kalpotāja atbildības izjūtu vērtē nevis pēc tā, vai viņš ir uzticīgs Evaņģēlijam, bet gan, kā izteicies Skellers, pēc tā, vai cilvēki nāk un ziedo”.1993. gada 5. aprīļa Time numurā citēts metodista D. Stīvena Longa no Djūka universitātes Teoloģijas semināra brīdinājums “neveidot baznīcas pēc megasupermārketa parauga”. Lai arī Longs neiebilst, ja “baznīcas pārņem dažus mārketinga paņēmienus”, viņš ir satraukts par to, ka šobrīd “mārketinga paņēmieni sāk pārņemt baznīcas”. 1993. gada 9. augusta Newsweek, atzīmējot to, ka lielākās denominācijas, iespējams, mirst, jo tās zaudējušas savu teoloģisko integritāti, piebilst: “Droši vien vēl ļaunāka varētu būt vienīgi kāda jauna protestantiska veidojuma rašanās, kuram būtu panākumi tāpēc, ka tam šādas [teoloģiskas integritātes] nekad nav bijis!”