Vai Mārtiņš Luters bija atdzimis kristietis?

Luters strādāja pie lekcijām par Pāvila Vēstuli romiešiem. Lasot un pārlasot šo vēstuli klostera tornī – un, kā parasts, cīnoties ar savām garīgajām mokām – un pūloties saprast noteiktu pantu, tas pēkšņi viņam kļuva skaidrs.

Vai Luters būdams pieaudzis ir piedzīvojis “atdzimšanu”?

Es patiesi esmu ar neparastu degsmi savaldzināts ar Pāvila izpratni Vēstulē romiešiem. Taču līdz tam tas nebija vēsums, kas apņēmis sirdi, bet viens vienīgs vārds šīs vēstules 1.nodaļā [17.pantā], “…tajā [evaņģēlijā] atklājas Dieva taisnība””, kas bija stājies man ceļā. Jo es nevarēju ciest šos vārdus “Dieva taisnība”, kurus, saskaņā ar visu skolotāju lietojumu un paražām, es biju mācījies saprast filozofiski, attiecinot tos uz formālo vai, kā viņi to sauca, aktīvo taisnību, ar kuru Dievs ir taisnīgs un soda netaisnos grēciniekus. Lai gan es dzīvoju nevainojamu mūka dzīvi, es Dieva priekšā biju grēcinieks ar ārkārtīgi satrauktu sirdsapziņu. Es nespēju noticēt, ka Viņam būtu pieņemami mani gandarīšanas darbi. Es nemīlēju, jā – es ienīdu taisno Dievu, kas soda grēciniekus, un klusībā – ja arī ne zaimodams, tad noteikti stipri kurnēdams – es biju dusmīgs uz Dievu un teicu: “It kā nepietiktu ar to, ka nožēlojamie, iedzimtā grēka mūžīgi pazudinātie grēcinieki ir desmit baušļu nolādēti ar visu veidu likstām, tad Dievs vēl ar Evaņģēliju piemet sāpes pie sāpēm, biedēdams mūs ar savu taisnību un dusmām!” Tā es dumpojos ar niknumu un grūtu sirdi. Tomēr es plijos virsū Pāvilam šīs vietas dēļ, dedzīgi gribēdams saprast, ko Sv. Pāvils šeit ir gribējis teikt. Beidzot ar Dieva palīgu, meditēdams dienas un naktis, es pievērsu uzmanību šo vārdu kopsakaram, proti, “jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” Tur es sāku saprast, ka Dieva taisnība ir tas, ar ko taisnais dzīvo – Dieva dāvana, proti, ticība. Un tāda ir tā jēga: Dieva taisnība tiek atklāta Evaņģēlijā, proti, pasīvā taisnība, ar kuru žēlīgais Dievs taisno ticībā, kā ir rakstīts: “No ticības taisnais dzīvos.” Tad es jutos, kā no jauna piedzimis un iegājis pa atvērtiem vārtiem pašā paradīzē.[1]

Vai Luters, balstoties savā pieredzē, noraidīja bērnu kristīšanu?

…bērnu kristīšana ir Kristum tīkama.[2]

…bērnu Kristība ir Dievam tīkama,[3]]

Par bērnu kristīšanu mūsu domas ir tādas, ka bērni ir jākristī; jo arī uz viņiem attiecas apsolītā pestīšana, kas nākusi caur Kristu, un baznīcai tā viņiem jāsniedz.[4]

Vai Luters, balstoties savā pieredzē, noraidīja doktrīnu par kristības atdzimšanas spēku?

Ko dod jeb kāds ir labums no Kristības? …Tā piedod grēkus, pestī no nāves un velna un dod mūžīgo svētlaimi visiem tiem, kas tic, kā Dieva vārdi un apsolījumi saka. Kuri tad ir šie Dieva vārdi un apsolījumi? …Mūsu Kungs Kristus Marka evaņģēlija pēdējā nodaļā saka: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.”.Kā ūdens var darīt tādas lielas lietas? …Ūdens gan to nedara, bet Dieva vārdi, kas kopā ar ūdeni, un ticība, kas uzticas šiem Dieva vārdiem ūdenī. Jo bez Dieva vārdiem ūdens ir tikai ūdens, un nav Kristība, bet ar Dieva vārdiem tas ir Kristība, proti: žēlastības pilns dzīvības ūdens un mazgāšana atdzimšanai Svētajā Garā, kā Svētais Pāvils vēstulē Titam trešajā nodaļā saka: “Dievs mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki. Šis Vārds ir patiess.”[5]

…mēs nesam bērnu kristīt, domādami un cerēdami, ka viņš tic, un lūdzam, lai Dievs dod viņam ticību…[6]

Kā, balstoties Rakstos, Luters izprata saikni starp viņa kristību un viņa “atdzimšanas” pieredzi?

Kristībā top dota žēlastība, Gars un spēks apvaldīt veco cilvēku, lai jaunais parādītos un taptu stiprs. Tādēļ Kristība arvien paliek spēkā, pat ja arī kāds atkrīt un grēko, tomēr arvien vēl ir iespējams savaldīt veco cilvēku. Taču nav vajadzīgs vēlreiz apliet mūs ar ūdeni, jo arī tad, ja mūs simtreiz pagremdētu ūdenī, tā tomēr nav vairāk kā viena Kristība, kuras darbs mūsos turpinās un paliek. Tādā kārtā grēku nožēla nav nekas cits kā atgriešanās pie Kristības un tuvošanās Kristībai, ka atkārtojam un turpinām to, kas iepriekš iesākts un tomēr atstāts.[7]

“Kas tic un top kristīts, tas taps svēts.” Tas ir – vienīgi ticība dara cilvēku cienīgu patiesi saņemt svētīgo, dievišķo ūdeni, jo, kas šeit Vārdos līdz ar ūdeni tiek sniegts un apsolīts, to citādi nevar saņemt, kā vien, ja tam no sirds ticam. Bez ticības Kristība ir veltīga, lai arī pati par sevi tā ir dievišķs, nenovērtējams dārgums.[8]

Kā gan varam nonākt tik tālu, ka uzskatām Dieva vārdu un Viņa iestādīto kārtību par nepareizu un nederīgu tikai tādēļ, ka mēs to aplam lietojam? Tādēļ es saku: ja neesi ticējis, tad tici tagad un saki: “Kristība ir bijusi īsta, bet es diemžēl neesmu to pareizi saņēmis.” [9]

Tā redzam, cik brīnišķīga lieta ir Kristība, kura atraisa mūs no velna varas un dara par Dieva īpašumu, apslāpē un atņem grēkus, dienu no dienas stiprina jauno cilvēku; tā turpina savu darbu un paliek, līdz no šīs nožēlojamās dzīves nonāksim mūžīgā godībā. Tādēļ ikviens lai uzlūko Kristību kā ikdienas drānas, kurās viņam vienmēr jāstaigā, lai arvien uzturētu ticību līdz ar tās augļiem, nomāktu veco cilvēku un pieaugtu jaunajā. Ja gribam būt kristieši, mums jāliek lietā šis Dieva darbs, caur kuru esam kļuvuši kristieši; bet – ja kāds atkrīt, lai atgriežas. Jo kā Kristus, žēlastības tronis, mūs neatstumj un neliedz atkal nākt pie Viņa, kaut arī grēkojam, tāpat arī mums paliek Viņa dāvana un dārgums. [10]

---

[1] – Lutera priekšvārds viņa kopoto darbu latīņu izdevumam.

[2] – Lielais Katehisms IV:49.

[3] – Lielais Katehisms IV:50.

[4] – Šmalkaldes Artikuli III, V:4.

[5] – Mazais Katehisms IV:5-10.

[6] – Lielais Katehisms IV:57.

[7] – Lielais Katehisms IV:76-79.

[8] – Lielais Katehisms IV:33-34.

[9] – Lielais Katehisms IV:55-56.

[10] – Lielais Katehisms IV:83-86.