Vai noteiktība sagraus mūsu Baznīcu?

Reiz Dr.Teodoram Grebneram uzdeva jautājumu, un viņš nekavējās ar atbildi. Tā viņš darīja ikreiz, kad viņam jautāja. Viņa atbildes sauca par vēstulēm jaunajiem mācītājiem. Šī vēstule nosūtīta Maiklam L. Makojam.

Patiesi, šeit skarta arvien aktuāla tēma, proti, vai baznīcai jābūt noteiktai, stingrai, principiālai? Daudzi atbild – Nē! Bet tādas domas ir ne tikai cilvēkiem no malas, kas neko nezina par baznīcu. Šādi domā arī teologi. Arī mūsdienās. Ļoti daudzi no tiem, kas sevi sauc par teologiem. Tā vien šķiet [spriežot pēc tā, ko redzu], ka vairumam ticības apliecināšana neinteresē. Viņi drīzāk cenšas būt modernismā aizsākušās tolerances mācības sludinātāji, un uzskata, ka šādai nostājai nav nekāda sakara ar 1.Kor.9:16.

Savukārt nedaudzie, kuri, atšķirībā no vairākuma, kaut ko runā, saka: “Kāda tad jēga tam? Vajag klusu un mierīgi dzīvot. [Vai viņi saka – “nevajag apliecināt patiesību un teikt, kam tici.” Gluži tādiem vārdiem nē, bet vai viņu teiktais to nenozīmē?] Labāk klusām pa kaktiem. Nē! Vēl labāk – kontraversālās lietas paturēt pie sevis. Citādi tak cilvēki padomās, ka mēs esam traki – kaut kādi fundamentālisti bez mīlestības [lasīt – bez liekulības un konformisma]. Pēc tam neviens mūs vispār neklausīsies. Taču, ja būsim tādi erudīti intelektuāļi, [lasīt – kas neko skaidri nepasaka un runā, lai neko nepateiktu], tad viss būs kārtībā.

Līdzīgas lietas dzirdēja un domāja Maikls. Viņam bija jāraksta Grebneram – šis vīrs spēs manas šaubas kliedēt, un neskaidrības izgaismot. Jautāšu viņam tā:

“Baznīca nekad negūs panākumus, ja vien neatmetīs savu aprobežotību un nekļūs daudz liberālāka,” šādu apgalvojumu, izsaka katrs piektais baznīcai nepiederīgais. Protams, man nav nolūka modificēt [mainīt] mūsu doktrīnu, piemērojot to šādai, tā sauktajai “perspektīvai”. Bet kāda varētu būt atbilde tiem, kas apgalvo, ka mūsu [ortodokso luterāņu] stingrība un noteiktība nav harmonijā ar laikmetu un sabiedrību, kurā dzīvojam?

Dr.Teodors Grebners atbild:

Piekrītu, ka mūsu Baznīca savas noteiktības [stingrības] dēļ nemaz nav pielāgota tagadējam laikmetam. Šajā sakarā mums pienāktos atcerēties, ka glābt vai celt Baznīcu vispār nav mūsu darīšana. Tā ir Dieva darīšana. Mācītājiem un ļaudīm pienākas tikai viena lieta – būt par Jēzus Kristus apliecinātājiem. No viņiem tiek prasīts tikai šis – mīlēt savu Kungu un būt paklausīgiem Viņa gribai. Dievs grib celt un aizsargāt Baznīcu caur viņu liecību par Kristus mācību.

Kristiešu pienākumos neietilpst apsvērt, vai šī mācība ir populāra un vai tos, kas to uztur, uzlūkos kā fanātiķus, kā aprobežotus un farizejiskus. Viņiem ir jāuzticas savam labajam Kungam Jēzum Kristum, ka Viņš nav nekādā mērā kļūdījies pavēlot viņiem mācīt tieši to, ko mācīja Viņš pats. Viņa evaņģēlisti, apustuļi un krietnie mācītāji izklāstīja un izklāstīs Svētos Rakstus līdz pasaules galam [tiesas dienai].

Ja mēs sāksim ieklausīties miesīgajās sūdzībās par “noteiktību [stingrību]” un “aprobežotību”, pie kā, jūsuprāt, tas novedīs? Vai jūs nezināt, ka pasaule pamatā tic, ka nav nekādu atšķirību starp pāvesta mācību un to, ko māca Reformācijas Baznīca? Atšķirības, kas skar gandrīz katru atsevišķo Kristus mācīto doktrīnu, viņi sauc par “matu skaldīšanu”.

Jācer, ka tiem luterāņiem [un pēc tam arī citiem], kas apgalvo, ka šķīstā Svēto Rakstu mācība ir noklusējama [lai arī cik tiešos vai netiešos vārdos šī doma tiktu proklamēta], god. Dr.Grebnera vēstule liks kaut nedaudz pārvērtēt savus līdzšinējos apgalvojumus. Jo viņu šķietami krietnajiem centieniem ir tendence pāraugt apspiešanā, apmelošanā, liekuļošanā, apvainošanā un daudzās citās izpausmēs, kas liecina, ka nevis “fundamentāliskajiem” Patiesības apliecinātājiem trūkst patiesas mīlestības, bet gan viņu dedzīgajiem un aizrautīgajiem apkarotājiem un kušinātājiem.