Vai pestīšanai ir nepieciešami labie darbi?
“Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā.” [Tit.3:5]
Vai pestīšanai ir nepieciešami labie darbi? Šis jautājums drīz pēc Lutera nāves mūsu baznīcā izraisīja daudz juku. Visi patiesi ticīgie kristieši gan toreiz, gan tagad uz šo jautājumu atbild noliedzoši, taču bija daži teologi, kas par to šaubījās, un viņi arī cēla iebildumus, pamatojoties uz citiem doktrīnas punktiem. Tas šķiet ārkārtīgi drosmīgi un pat bīstami, ja cilvēks paziņo, ka pestīšanai nav vajadzīgi labie darbi. Bet mums ir tikai jāatver Svētie Raksti, kas ir nekļūdīgs tiesnesis visos ticības un doktrīnas jautājumos un strīdos, un ko mēs tur atrodam? Tie mums saka, ka cilvēka darbi itin nemaz netiek ņemti vērā, kad Dievs lemj par cilvēka attaisnošanu un viņa pestīšanu. Tā vietā gan attaisnošana, gan pestīšana tiek piedēvēta tikai vienīgi Dieva žēlsirdībai, vienīgi Kristum un tikai ticībai.
Vēstulē romiešiem teikts: “Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem,” [3:28] un: “Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību. Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem.” [4:5-6] To pašu mēs atrodam arī vēstulē efeziešiem: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.” [2:8-9] Tāpat mums nevajadzētu domāt, ka cilvēks ar saviem darbiem nopelna savas attaisnošanas un pestīšanas iesākumu vai arī savu palikšanu (vai kā Pēteris saka “pasargāšanu”) pestīšanā. Apustulis Pēteris skaidri pasaka: “[Jūs, kristieši,] kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai.” [1.Pēt.1:5] Un citviet Pāvils dvēseles pestīšanu sauc par ticības mērķi, nevis par darbu mērķi.
Šīs Rakstu vietas mums parāda, ka apgalvojums, ka darbi ir nepieciešami pestīšanai, ir pretrunā ar Dieva Vārdu. Teikt, ka darbi ir nepieciešami pestīšanai, nozīmē sagraut Rakstos skaidri pausto mācību par pestīšanu vienīgi no žēlastības. Apustulis Pāvils mums nepārprotami apliecina: “Tādēļ [taisnība nāk] no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem,” [Rom.4:16] un: “Ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība.” [Rom.11:6]
Un ir labi, ka tas ir tieši tā! Jo, ja Dieva vārds mums vēstītu, ka pestīšanai, nepietiek tikai ar Kristu, nepietiek tikai ar žēlastību un ticību, bet ka ir nepieciešami arī mūsu darbi, tad mēs nekad nevarētu būt priekpilni pārliecināti par savu žēlastības stāvokli un pestīšanu. Tad mēs nekad nevarētu droši zināt, kuri darbi ir patīkami Dievam un tieši cik daudz darbu ir jāpadara, lai būtu pietiekami, lai nopelnītu ceļu uz Debesīm. Tad Evaņģēlijs nebūtu mierinošāks par Bauslību; tad Kristus nebūtu mūsu cerības stingrā klints, un tad tas mūs novestu mūžīgā šaubu ellē.
Bet mēs zinām, ka visi mūsu darbi ir izslēgti no mūsu attaisnošanas Dieva priekšā. Mūsu darbi nepelna mums Debesis un mūžīgo dzīvi. Tā vietā tās ir Dieva nepelnītās žēlsirdības un žēlastības dāvanas, kuras vienīgi Kristus ir izcīnījis mūsu labā. Viņš tās mums dāvā Vārdā un Sakramentos, kurus mēs saņemam, apzīmogojam un iemiesojam tikai ar ticību. Tādējādi, kaut arī mēs joprojām esam nabadzīgi grēcinieki, caur ticību mēs topam pārliecināti par savu žēlastības stāvokli un par savu pestīšanu, un ticībā mēs dzīvojam šajā žēlastības stāvoklī. Ja bez ticības mūsu glābšanai būtu vajadzīgs kaut tikai viens vienīgs darbs, mums tiktu laupīts viss mierinājums. Kamēr mēs sēžam pie ar dievišķajiem apsolījumiem bagātīgi klātā galda, šis viens darbs virs mūsu galvas karātos kā tievā diegā iekārts abpusgriezīgs zobens, tad šis darbs mūs apdraudētu un biedētu līdzīgi kā šādi pakārts zobens. Tomēr Dieva Vārdā ir teikts: “Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu!” [Jes.55:1] Tas patiešām ir mierinājums tik nožēlojamiem un bezspēcīgiem cilvēkiem kā mēs. Tas ir patiess Evaņģēlijs grēciniekiem, un mums tas ir vajadzīgs – šī vēsts, ka esam glābti nevis ar darbiem, bet ticībā.
Ieskaties