Vai piederēt maldu mācības mācošai baznīcai ir grēks?

Tā kā vairāki cilvēki ir uzdevuši šo jautājumu, lūgdami sniegt vienkāršu atbildi, tad vēlreiz pievērsīšos šim, vēl pavisam nesen diezgan bieži pārrunātajam jautājumam. Šis ir nevis baznīcpolitisks jautājums, kā neiznātajiem varētu šķist, bet ļoti būtisks garīgs jautājums, jo tiešā veidā saistās ar mūžīgo pestīšanu vai pazudināšanu.

Kas ir ķecerīga baznīca?

Maldus mācoša jeb ķecerīga baznīca ir tāda, kurā Kristus Evaņģēlijs netiek skaidri un pareizi sludināts un sakaramenti pārvaldīti saskaņā ar Kristus vārdiem. To māca luteriskās baznīcas pamatdokuments Augsburgas ticības apliecības septītais artikuls. Tātad Augsburgas ticības apliecība uzsver to, ka patiesas baznīcas pastāvēšanai un vienībai ir nepieciešams, lai Evaņģēlijs tiktu pareizi sludināts un sakramenti pārvaldīti saskaņā ar Kristus vārdiem. Tas nozīmē, ka mūsu ticības tēvi noraida kopību ar tiem, kas pieļauj tādu Evaņģēlija sludināšanu un sakramentu pārvaldīšanu, kas neatbilst Rakstiem.

Tiesa, luteriskie teologi arvien ir atzinuši, ka arī ķecerīgās baznīcās, par spīti maldiem, ir atrodami patiesi kristieši. Proti, vienkārši cilvēki, kas tic Kristum un neapzinās, ka ir maldu mācītāju pievilti un atrodas ķecerīgā baznīcā. Taču tādi cilvēki, kas apzinās to, ka baznīca, kurai tie pieder, māca maldus un no tās nenošķiras, rīkojas pret Dieva svēto gribu un pakļauj sevi mūžīgās pazušanas briesmām.

Bībele un ticības apliecības brīdina

Lūk, Svēto Rakstu vietas, kas brīdina no piederības maldus mācošai baznīcai: 5.Moz.13.nod.; Mt.7:15; Mt.24:23-24; Ap.d.20:30-31; Rom.16:17-18; 1.Kor.10:18-21; 1.Kor.11:19; 2.Kor.6:14-18; Gal.5:9; Tit.3:10-11; 2.Jņ.10-11; Atkl.18:4. Luteriskajās ticības apliecībās šis jautājums ir apskatīts Apoloģijas VII un VIII artikulā, Traktātā par pāvesta varu un primātu: 38. un 41. paragrāfā, kā arī Konkordijas formulas X artikulā, 5. un 6. paragrāfā, kā arī vairākās citās vietās. Piemēram, Konkordijas formulas ievadā:

“Tā nu mums ir jāatceras mūsu Dieva uzticētais amats, kas mums nepagurstot, ar vislielāko uzcītību ir jāpilda, lai mūsu zemēs un novados tiktu apturētas un atvairītas viltus mācības, kuras pie mums ir ieviesušās un arvien vairāk turpina iesakņoties, un lai mūsu padotie tiktu uzturēti pareizajā reiz atzītās un apliecinātās dievišķās patiesības ceļā un netiktu novērsti no tā. .. Lai ­ cik vien tas no mums ir atkarīgs ­ arī mūsu pēctečus brīdinātu un pasargātu no nešķīstas, maldīgas un Dieva vārdam pretējas mācības.”

Arī Luters brīdina

Arī baznīcas Doktors Mārtiņš Luters nopietni brīdina tos, kam šķiet, ka mācību par baznīcas vienību var arī neievērot:

“Velns nevar stāvēt dīkā. Tur, kur viņš nodibina vienu ķecerību, tur viņam vajag nodibināt vairāk, un nevieni maldi nepaliek vieni paši. Ja gredzens kādā vietā ir salūzis uz pusēm, tad tas nav vairs viens gredzens, tas neturas vairs kopā un lūzt arvien tālāk. ..Jo skaidrs ir tas, ja kāds patiesi netic vai negrib ticēt vienam artikulam (pēc tam, kad viņam par to ir teikts un aizrādīts), tad tas, bez šaubām, neticēs ar nopietnību un patiesu ticību nevienam artikulam… Jo visus ķecerus raksturo tas, ka vispirms viņi noliedz vienu artikulu, pēc tam visus pārējos un tad visus kopā. Un tie kļūst nederīgi tāpat kā zvans, ja tas ieplaisā vai saplūst. Jo, ja zvans vienā vietā ir ieplīsis, tad tas vairāk neskan un ir pilnīgi nelietojams.”

Atbildot tiem, kas viņu sauca par šķeltnieku un pārmeta viņam mīlestības trūkumu, Luters raksta:

“Man nav nepieciešama nekāda sadraudzība ar ne ar vienu no viņiem ne ar vēstulēm, ne ar rakstiem, ne ar vārdiem, ne arī darbos, kā tas Kungs ir pavēlējis Mt. 18:1 ..man vajadzētu pazudināt elles bezdibenī pašam sevi kopā ar viņiem, ja es turētos ar viņiem kopā vai ja man būtu ar viņiem sadraudzība, vai arī ja es būtu klusējis, to ievērojot un dzirdot, kā viņi piesavinājās manu kopību vai ar to lielījās. To lai dara vai par to lai klusē velns un viņa māte, bet ne es.”

Vienaldzības grēks

Citiem vārdiem sakot, Luters bija ļoti norūpējies par savu pestīšanu, kas tiktu apdraudēta, atrodoties kopībā ar maldus mācošām draudzēm un mācītājiem. Tāpat ar par to, ka viņa vārds varētu tikt izmantos par aizsegu meliem un nepatiesai mācībai. Luters labi saprata, ka, nošķiroties no maldus mācošiem mācītājiem un draudzēm, viņš parāda ne tikai mīlestību pret patiesās mācības devēju Dievu, bet arī pret tiem, kas atrodas maldos un pret tiem, kas tic tāpat kā viņš. Politisku apsvērumu vai pašlabuma dēļ, paliekot kopā ar ķeceriem, Luters mīlestības vietā parādītu vienaldzību pret brāļiem, kas kopā ar viņu bija nākuši pie evaņģēliskās ticības. Un Luters zināja, ka tas, kas nemīl patiesību un savus brāļus zaudē, arī Dievu. Ne velti par pašu lielāko savas dzīves kārdinājumu viņš uzskatīja Vormsā izteikto piedāvājumu pieņemt kardināla amatu, lai tad veiktu reformas no pašas Romas baznīcas augšas un iekšpuses. Tas, kādēļ šāds piedāvājums Luteram bija nepieņemams, atklājas luterāņu ticības apliecībā Konkordijas formulā:

“..ar šādu atkāpšanos un izlīgšanu ārējās lietās bez iepriekšējas kristīgas vienības mācībā elku pielūdzēji tiek stiprināti viņu elkdievībā, turpretī patiesi ticīgie nomākti, apgrēcināti un vājināti, no tā katram kristietim viņa dvēseles pestīšanas dēļ un svētlaimes dēļ nepieciešams vairīties.”

Tātad, atbildot uz jautājumu: Vai piederēt maldu mācības mācošai jeb heterodoksai baznīcai ir grēks? Svētie Raksti, Baznīcas ticības apliecības un Dr. Luters atbild, ka apzināta piederība maldus mācošai baznīcai ir trīskāršas vienaldzības izpausme. Pirmkārt, tā ir vienaldzība pret Dievu, kas savā Vārdā pavēl nošķirties no maldu mācītājiem. Otrkārt, tā ir vienaldzība pret cilvēkiem, kas ar šādu rīcību tiek maldināti. Treškārt, tā ir vienaldzība pret patieso Kristus baznīcu, kas tādējādi tiek nosodīta, vajāta un kārdināta. Neapšaubāmi, ka šāda vienaldzības izpausme apdraud cilvēka pestīšanu un draud ar elles briesmām. No šādas vienaldzības līdz naidam pret Dievu, patieso mācību un Kristus baznīcu ir tikai viens solis. No tā lai Dievs žēlīgi pasargā ikvienu dvēseli!