Vai Porvo kopīgā paziņojuma pieņemšanas svinības jau nākamruden Rīgā?
Modernajā un postmodernajā laikmetā var bieži dzirdēt apmēram šādu populāru spriedumu: “Visa baznīcas sašķeltība, visas konfesijas un to pretišķības ir viens velna darbs”. Tās ir atskaņas no tiem vienības meklējumiem un centieniem, kas ir šī mūsu unificēšanas un triumfālisma laikmeta raksturīga iezīme. Taču būtībā baznīcas “sašķeltība” konfesijās ir tieši tikpat lielā mērā “velna darbs”, cik “velna darbs” ir atsevišķas palātas vai boksi infekcijas slimnīcā, kur slimnieki ar vienām slimībām ir ievietoti vienā palātā, bet slimnieki ar citām – otrā. Nav grūti iedomāties, kas notiktu, ja tos visus ievietotu vienā lielā telpā, – gan tos, kam ir mēris, gan tos, kam bakas, gan tos, kam masalas, saindēšanās ar nekvalitatīviem produktiem, dizentērija vai vienkārši aizdomas par hepatītu. Nav grūti iedomāties, kāda slimība dominēs šajā apvienotajā palātā pēc kāda laika.
Mums nav nekāda pamata šodien domāt par baznīcu triumfālisma garā – kā par absolūti veselu, pretī vēl lielākai veselībai un panākumiem progresējošu organismu. Diemžēl tas tā nav, un mēs zinām visas tās smalkās un arī rupjās kaites, kuras pārņēmušas baznīcas organismu šodien, un, ja varētu turpināt iepriekšējo salīdzinājumu, pašreizējās konfesionālās robežas ir kā palātu sienas, kuras atdala vienus slimniekus no citiem. šīs robežas savā pamatā ir doktrinālas, un sienas starp šīm palātām ir altāra sakraments, kas vienmēr ir bijis gan baznīcas vienības, gan robežas zīme. Mehāniski šīs robežas noārdot, nerodas vis baznīcas vienība, bet gan reliģiska impērija vai sindikāts, kurā vienmēr ir grūti paredzēt, kādi un kuri pasaules varenie to vada.
Šis raksts nav domāts kā Porvo deklarācijas (turpmāk – PD) rūpīga teoloģiska analīze, jo ir neiespējami teoloģiski analizēt dokumentu, kurš pretendē uz teoloģisku izteiksmi un valodu, bet savā būtībā ir sociāli politisks un reliģiskā valodā izsaka kādas (lai arī valdošās) baznīciskās partijas pretenzijas uz savu hegemoniju ne tikai baznīcas, bet arī plašākā- politiskā jomā. Reliģiskās valodas lietojumu nosaka šīs partijas ierindas biedru ierastā baznīciskā leksika. Tādējādi liberālie un nebibliski noskaņotie biedri viszinoši piemiedz viens otram ar aci, kamēr entuziastiskie fundamentālisti ar asarām acīs beidzot sveic tik ilgi kāroto un loloto “baznīcas vienību”. Šī iemesla dēļ savā rakstā daudz neapskatīšu kādas “sīkas” teoloģiskās valodas nekonsekvences un pretrunas, kuru nav mazums, bet vairāk pievērsīšos dažām “aizkadra” problēmām, kuras ar lielu sajūsmu tiek definētas PD atbalstītāju vidū kā “Porvo gars”, “Porvo tēvi” u.c. no baznīcas modernās vēstures patapinātas vārdkopas, tādas kā “Halcedonas gars” un “Halcedonas tēvi”.
Kā jau minēju, PD centrālais motīvs ir triumfālisms. Zīmīgi, ka šīs triumfālisma tendences, kuras bija raksturīgas Romas katoļiem pēc Vaticanum II, pēc veselas neveiksmju sērijas Vatikāna perifērijā sāk izpausties arī tā saucamajā protestantiskajā pasaulē. Šis triumfālisms izpaužas kā ekleziocentriska un klerikāla vispasaules varas (vai vismaz būtiskas līdzdaļas šajā varā) tendence baznīcpolitikā.
Patiesi šādai tendencei ir zināms pamats šajā laikmetā, kuram raksturīga vilšanās visdažādākajās un vispretējākajās politiskajās sistēmās, ir radusies nepieciešamība pēc kādām noturīgām vērtībām. Šīs vērtības nav tikai kulturāli reliģiskas, tās ir arī institucionāli strukturālas. Šai situācijai, ko varētu nosaukt par šī laikmeta καιρός (grieķu valodā – izdevīgo brīdi) ir raksturīga politiskā centrbēdze un reliģiskā centrtiece mūsdienu pasaulē. Ateisms un nereliģiozitāte nevis pieaug, bet samazinās (līdz ar to samazinās arī pēdējo divu gadsimtu baznīcas bubulis – materiālisms), un reliģiozitāte pieaug. Jāpiezīmē, ka šī reliģiozitāte, sākot ar XIX gadsimtu, “bagātināta” ar dažādām Austrumu piedevām un pirmskristīgo (pārsvarā aristotelisko) filozofiju, ir ieguvusi izteikti nekristīgu pieskanu, kur Kristus ir drīzāk triumfējošs sociālpolitisks Maitreija vai reliģiski ētisks “gaišais tēls”, nekā krustā apslēptā Dieva gudrība, taisnība, dzīves svētums un pestīšana (1.Kor.1:30).
Kā jau tika minēts, noturīgās, tradicionālās vērtības nav tikai kulturāli – reliģiskas, bet arī institucionālas un strukturālas. Institūcijas un struktūras nerodas pašas no sevis, un tās nevar radīt ikreiz, sabiedrības formācijai mainoties (jo tās vienkārši nefunkcionē). Pareizāk būtu sacīt, ka institūcijas un struktūras var gan radīt, taču tās reāli “nesatver” cilvēku (masu) prātus un apzinu. Pašreizējās politiskās institūcijas un struktūras vairāk līdzinās pragmatisma filozofijā izdiedzētai un izplaucētai sezonas puķei, jo mūslaiku politiskās centrbēdzes procesu ietekmē varas principi un struktūras tiek noārdīti un par jaunu radīti dažubrīd ar nedaudzu gadu periodiskumu, kamēr baznīcas institūcijas, kaut arī dažādos veidos, pastāv jau ≈2000 gadu un aptver arī mūsdienās visdažādākos sabiedrības slāņus līdz pat vissmalkākajiem kapilāriem. Tomēr šīs baznīciskās struktūras nav institucionāli vienotas un centralizētas. šādas centralizācijas grūtības rada lielā spektrālā dažādība kristīgajā pasaulē vispār un protestantiskajā it īpaši. Tādēļ šāda globāla centralizācija pirmajā tuvinājumā pieprasa vismaz dažādo un atšķirīgo baznīcisko struktūru maksimālu vienotību. PD to mēģina panākt ar tādu formulējumu Palīdzību, kuri būtu maksimāli universāli un kas varētu sevī ietvert, samierināt un apvienot vispretējākos teoloģiskos un baznīciskos virzienus. Piemēram, PD 32a skan: “Mēs uzskatām Vecās un Jaunās Derības kanoniskos rakstus par pravietisku un apustulisku, pietiekamu, iedvesmotu un autoritatīvu aprakstu un liecību, par Dieva atklāsmi Jēzū. Kristū. Mēs lasām Svētos Rakstus parastā dievkalpojumā tautas valodā, ticot, ka Svētie Raksti – Dieva vārds, kas liecina par Evaņģēliju – dāvā mūžīgo dzīvību visai cilvēcei un ka tajos ir viss, kas ir nepieciešams pestīšanai.” ‘Šādu formulējumu, mazliet piepūloties, var parakstīt gan verbālinspirācijas piekritēji, gan “liberāļi”, kuri noliedz Svēto Rakstu absolūto autoritāti, bet noreducē tos uz kādu elementāru pasludinājumu (κήρυγμα), kurš pavirši pārfrāzē Svēto Rakstu pamatpatiesības, un parasti, sekulārā humānisma gultnē. Abi virzieni būs kaut ko parakstījuši, jājautā tikai – ko? Šāda “elastīga” un amorfa teoloģiska izteiksme ir raksturīga visai PD. Tas ir tas, ko varētu saukt par “Porvo garu”. Pirmajā acumirklī tas var izskatīties pēc ļoti veikla un smalka diplomātijas meistardarba (kāds tas neapšaubāmi arī ir), bet paliek jautājums: vai ar baznīcas diplomātijas palīdzību var panākt patiesu baznīcas vienotību, kuras garantija (vismaz luteriskajā baznīcā) vienmēr ir bijusi kopīga ticības apliecība? Ir ticis vairākkārt apgalvots, ka PD nav jauna ticības apliecība. Ja tas tā ir, ja šādu pretenziju PD nav, tad paliek jautājums, kādu vienotību mēs varam nodibināt un panākt ar nedefinējama un deklaratīva dokumenta palīdzību, ja ticības apliecības šādu vienību neuzrāda? Reizumis tomēr šķiet, ka PD tomēr pa daļai tiek uzskatīta par tādu kā ticības apliecības aizstājēju, jo tā gan neesot identiska esošajām Ticības Apliecībām, bet arī neesot ar tām pretrunā, līdz ar to – kāpēc gan ne ticības apliecība? Vai PD varētu tomēr uzskatīt par Ticības Apliecību, lai uz to pamatojoties varētu panākt vienotību (pie tam arī sākotnējās pakāpes institucionālu vienotību, kura nav (!) pieprasīta pat luteriskajās Ticības Apliecībās luterisko baznīcu starpā)? Luteriskās Ticības Apliecības nav izvairīgi diplomātiski dokumenti. Tās nepretendē uz praktiski pielietojamu universālismu. To formulējumi nav izvairīgi, divdomīgi un deklaratīvi. Luteriskās Ticības Apliecībās ir centušās nevis ietvert maksimālu viedokļu skaitu, bet tās vienkārši, skaidri un maksimāli precīzi apliecina Patiesības izpratni baznīcā.
Kaut arī luteriskajās Ticības Apliecībās nav nekur īpaši definēta to attieksme pret Patiesību, taču mēs redzam, ka šo apliecību formulējumi tiecas uz maksimāli augstāku Patiesības identifikācijas līmeni. Šādas identifikācijas līmenis ir ļāvis luteriskajai baznīcai, kamēr tā ir turējusies pie savām apliecībām, būt pasargātai no protestantismam (Cvinglija – Kalvina) raksturīgā shizmatizācijas (šķelšanās) procesa un sadalīšanās simtos denomināciju un sektu.
PD ir tipisks doktrinālās entropijas un erozijas produkts ar zemu doktrinālās identifikācijas līmeni un tādējādi nevar saukties par ticības apliecību, bet savā būtībā ir (kā arī tiek saukta) deklarācija vai kopīgais paziņojums.
Vai tas var būt par pamatu baznīcu vienībai? Zīmīgi, ka luteriskās Ticības Apliecībās, kurām ir augsts doktrinālās identifikācijas līmenis, neuzliek baznīcām, kuras tās pieņem un apliecina, nekādas institucionālas saistības un atkarības. Turpretī PD, neskatoties uz tās šķietamo doktrinālo nepretenciozitāti, uztur augstu institucionālu un strukturālas vienotības prasību. Tieši to arī izsaka PD vienošanās par garīdzniecības savstarpēju atzīšanu – tās parakstāmā daļa.
Iedomāsimies situāciju, kurā valstis ar to atšķirīgām konstitūcijām, pārvaldes formām, vēlēšanu likumiem, ignorējot visas šīs atšķirības, paraksta līgumu, pēc kura vienas valsts parlamenta deputāti, senatori u.c. var tagad principā kļūt par kādas citas valsts valdības vīriem – jebkurā vietā, jebkurā līmenī. Turklāt tiek deklarēts, ka visiem šķēršļiem ceļā uz šāda lēmuma īstenošanu jātiek pārvarētiem.
Tāpat arī ļoti problemātisks ir lēmums, kurš izteikts šajā PD sadaļā., ka visu šo baznīcu (kuras PD paraksta) kristītie locekļi tiek uzskatīti par savējiem jebkurā no šīm baznīcām. It kā skaists, deklaratīvs paziņojums, kurš it kā vērsts uz to, lai jebkurš kristīts baznīcas loceklis jebkur varētu saņemt garīgu palīdzību un aprūpi. Bet ko darīt tad, ja šis “kristītais loceklis” grib palīdzību nevis saņemt, bet sniegt, kā tas jau ir bijis Skandināvijas valsts baznīcās – Norvēģijā un Zviedrijā, kurās parlamenti uzspieda savu valstu baznīcām to vispārējai nostājai pretējus lēmumus. Tā tas bija, piemēram, jautājumā par sieviešu ordināciju. Šo lēmumu pamats bija tas, ka šo valstu pretbaznīciski un sociāldemokrātiski noskaņotie parlamenti sastāvēja no “kristītiem baznīcas locekļiem” un tos bija pilnvarojuši šo valstu pilsoņi, kuri arī visi bija “kristīti baznīcas locekļi” un uzskatīja par savām tiesībām un pienākumu iejaukties savu baznīcu atpalikušajās sfērās”. Nelīdzēja arī gadiem ilgā baznīcu pretestība, jo nebija nekāda droša mehānisma, kurš varētu tās pasargāt.
Ir vēl daži nopietni jautājumi PD sakarā. Lasot dokumentu, rodas iespaids, ka III daļa “Par ko mēs vienojamies ticībā” ir vairāk pielāgota luteriskajām TA, jo tā nav adekvāta un korekta attiecībā uz anglikāņu Ticības Apliecību, kā tas ir PD 32h par Svēto Vakarēdienu. Tāpat arī, lasot IV daļu un pašu deklarāciju, rodas iespaids, ka tās pielāgotas anglikāņu baznīcas izpratnei, jo attiecībā uz garīgā amata izpratni luteriskajā baznīcā ir nepieņemami saukt vēsturisko sukcesiju par zīmi, kas pieder baznīcas nepieciešamajām pazīmēm, un ordinēto garīdzniecību par “Žēlastības līdzekli” (PD 58.a TV).
Šāds uzskats ir pilnīgā pretrunā ar luterisko sakramentālo sistēmu, kura nepieļauj vienā nozīmības līmenī nostādīt Vārdu, sakramentus un ordinēto garīdzniecību, kā to dara PD 26.paragrāfs. Jo Vārds ir Vārds arī bez “ordinētās garīdzniecības” un sakramenti ir sakramenti arī bez “ordinētās garīdzniecības”, bet “ordinētā garīdzniecība” bez vārda un sakramentiem nav nekas. Tādējādi garīgais kalpošanas amats ir tāda Dieva dāvana baznīcai, kura ir neatraujami pakārtota vārdam un sakramentiem kā šo vārdu un sakramentu izdalītāja. Tam nav savas pašvērtības atrautībā no tiem. Baznīcas vienību nevar panākt uz garīdzniecības pamata, ja tā nav panākta uz vārda un sakramentu pamata. Zems vārda un sakramentu identifikācijas līmenis ir arī zems garīgā amata identifikācijas līmenis. Par līmeni, mazliet pārfrāzējot Lutera spārnoto teicienu, varētu sacīt: “Še es stāvu un varu arī citādi! Lai Dievs man palīdz!” Izmisīgi, sirsnīgi, bet vai patiesi?
Tādējādi var pamanīt, ka grūtākais jautājums PD autoriem ir bijis tas pats, kas 1537.gadā[1] – proti, atšķirīga izpratne par Sakramentiem, līdz ar to arī par Evaņģēliju, līdz ar to arī par Kristu, jo šīs izpratnes ir tieši saistītas.
Anglikāņu baznīcas mācības oficiālie avoti ir “39 ticības artikuli”, liturģija un katehisms. “39 artikulu” XXVIII artikuls skan:
“Tā Kunga Svētais Vakarēdiens nav vienīgi tās mīlestības zīme, kurai būtu jāvalda kristiešu vidū; tas drīzāk ir mūsu pestīšanas sakraments Kristus nāvē: tādēļ tie, kas to saņem pareizi, pilnvērtīgi un ticībā, saņem šo pestīšanu, un maize, kuru mēs laužam, ir Kristus miesas baudīšana; un līdzīgi arī svētības biķeris ir Kristus asins baudīšana.
Kristus miesa Svētajā Vakardienā tiek dota, saņemta un ēsta vienīgi debešķīgā un garīgā veidā. Un līdzeklis, ar kura palīdzību Kristus miesa tiek Vakarēdienā uzņemta un ēsta, ir ticība.”
Tādā pat garā izskan arī liturģiskā lūgšana pirms Sv.Vakarēdiena, kurā tiek lūgts, lai šī maize un vīns priekš mums (t.i., ticīgajiem) top par Kristus miesu un asinīm. Visi šie izteikumi: “nav vienīgi tās mīlestības zīme.., tas drīzāk ir mū su pestīšanas sakraments..”, “..lūdzam, lai priekš mums top..”, “līdzeklis, ar kura palīdzību Kristus miesa tiek Vakarēdienā uzņemta un ēsta, ir ticība..”, u.c. parāda, ka Sv.Vakarēdiena objektivitāte tiek padarīta atkarīga nevis no Kristus un Viņa apsolījuma (verba ipsima), bet gan no personīgās ticības un subjektīvās izjūtas. Tam ir ļoti maz kopīga ar luterisko reālprezences (patiesās klātbūtnes) izpratni, kura skaidri un viennozīmīgi izsaka šo mācību savās Ticības Apliecībās. Tās saka, ka Sv.Vakarēdiens ir Kristus miesa un asinis kopā ar maizi un vīnu ne tikai “priekš mums”, ne tikai priekš tiem, “kas saņem pareizi”, bet priekš visiem.
Kristus miesa un asinis kopā ar maizi un vīnu uz altāra vai nu ir, vai nav. Šeit nav nekāda starpstāvokļa starp Cvinglija “nē” un Lutera “jā”. Kalvins ar savu “jā-nē” būtībā ir vienots ar Cvinglija “nē”, bet ne ar Lutera “jā”, jo to arī izsaka tas, ka Kristus miesa un asinis nav uz altāra, bet gan mūsu ticībā.
Protams, ir aizkustinoši dzirdēt pieminam 1938.gadu, kad Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca un Anglijas baznīca noslēdza interkomūniju (altāra sadraudzību). Vēl aizkustinošāks bija šīs sadraudzības ļoti praktiskais pamats, jo bez šīs dievgalda kopības īpaši cieta latviešu jūrnieki, kuri, ilgu laiku atrazdamies projām no dzimtenes, nevarēja saņemt Sv. Vakarēdienu. Tagad turpretī tie varēšot saņemt to katrā lielākajā ostas pilsētā, kur vien ir anglikāņu baznīcas misijas. Varens iemesls dievgalda kopībai!
Ir vēl kāds jautājums, kurš PD sakarā šķiet pats pamanāmākais, taču nevarētu sacīt, ka būtu bijis nopietni izdiskutēts. Tas ir jautājums par vienotu ordinēto garīdzniecību sieviešu ordinācijas sakarībā. Šis punkts skar īpaši Latvijas baznīcu, jo tā ir palikusi gandrīz vienīgā (vēl arī mazā Lietuvas evaņģēliski luteriskā baznīca), kurā šajā jautājumā vēl noris cīņas. Šo jautājumu nevarētu arī saistīt vienīgi ar mūsu baznīcas arhibīskapa personisko nostāju, jo viņš šajā amatā tomēr tika ievēlēts nevis, neskatoties uz viņa noraidošo attieksmi pret sieviešu ordināciju, bet gan pateicoties tai. Tas norāda uz zināmu orientāciju visā baznīcā, kurai gan vēl stāv priekšā galējais lēmums kādā sinodē. Šādā situācijā ļoti savāda būtu to cilvēku nostāja, kuri atbalsta PD, bet nepieņem sieviešu ordināciju, jo PD deklarē: “..mēs atzīstam, ka ikvienas mūsu baznīcas ordinētā garīdzniecība ir Dieva dota” (58a IV). Šajā kontekstā tas nozīmētu: “Mēs pilnīgi noteikti uzskatām, ka sieviešu ordinācija ir nebibliska, un mēs to nedarīsim, bet, ja jūs to darāt, tad arī jūs to nedarāt aplam, bet bibliski un pareizi.” Un arī otrādi būtu ļoti jauki un ērti.
Šāda pieeja, kas papildina PD jau tā visai zemo doktrinālās identifikācijas līmeni, padara šo dokumentu par sava veida “carte blanche” – tukšu lapu bez teksta, ar parakstu apakšā, kas piešķir kādai citai personai neierobežotas tiesības rīkoties parakstītāja vārdā. Tādēļ “Porvo tēvi” savu “gara bērnu” ir “garnējuši” ar daudzām, neko būtisku neizsakošām frāzēm, par kurām jebkuri cilvēki, jebkurā pasaules malā varētu panākt “priekpilnu vienošanos”. It īpaši uz tā meistarīgi gleznotā baznīcas situācijas fona, kurš rāda it kā jaunas, vēl nebijušas iespējas un jaunu vēl nebijušu baznīcas triumfu šajā pasaulē un tās aizvien pieaugošu godību un spožumu. Skaisti. Žēl tikai, ka tā nav realitāte, bet tikai dekorācija…
Baznīcas vienība ir Dieva dāvana. Dāvanas nav jāorganizē, tās nevar arī nopelnīt. Tās nav arī jāubago no kāda, kurš tās piesola un dod. Mūsu Kungs Kristus ir Tēvu (ne cilvēkus) lūdzis par šo vienību. Un Tēvs to dod tur, kur ticība tiek vienprātīgi apliecināta.
[Pārpublicēts no teoloģiskā žurnāla Mantojums]
[1] – 1537.gadā Šmalkaldē Vācijas luterāņi noraidīja vienību ar anglikāņu baznīcu, jo nevarēja pieņemt anglikāņu baznīcas kalvinistisko Svētā Vakarēdiena skaidrojumu.
Baznīcas vienību nevar panākt uz garīdzniecības pamata, ja tā nav panākta uz vārda un sakramentu pamata. (zelta frāze)