Vai ticīgais var būt pārliecināts, ka viņam piemīt pestījošā ticība?

Daudzās ticības kontraversēs viens no strīdīgajiem jautājumiem ir bijis arī tas, vai kristietis var būt pārliecināts, ka viņam piemīt īsta ticība. Noliedzošu atbildi sniedz katoļi un prokatoliski noskaņotie protestanti, savukārt Svētie Raksti nepārprotami sniedz pozitīvu atbildi (2.Tim.1:12; 4:7).

Jāatzīst, ka ticīgais ne allaž var apzināties savu ticību. Pestījošajai ticībai (tieša ticība, darbīga ticība) ne vienmēr jābūt apzinātai ticībai, jeb ticībai, kuru uztver pats ticīgais. (Apzināta un apdomāta ticība, ar kuru atdzimis cilvēks tic un apzinās sevi ticam.) Tā, piemēram, pieaugušiem kristiešiem, atrodoties aizmigušā stāvoklī vai veicot darba pienākumus, patiešām piemīt pestījošā ticība, kura satver Dieva žēlastību Jēzū Kristū, bet tomēr tā nav reflektoriska un diskursīva ticība. Proti, viņi neapzinās nedz savu ticību kā tādu, nedz tās stāvokli. Ticība un viss, kas ar to saistās uz kādu laiku ir izgājusi no viņu tiešās apziņas. Viņi var atrasties arī bezsamaņas stāvoklī, vispār nebūdami spējīgi domāt par garīgām lietām; vai arī viņi varētu būt pakļauti pārbaudījumiem , kad viņi paši uzskata, ka viņiem nav ticības, jo viņi vairs to neizjūt. Visos šādos gadījumos pestījošā ticība patiešām pastāv, lai arī pats ticīgais to neapzinās. Pat kristītos zīdaiņos ticība pastāv nevis vienkārši kā potencionāls ticēt jeb kā kāda pasīva īpašība, bet gan kā aktīva uzticēšanās dievišķajai žēlastībai un aktīva tās uzņemšana, kā to tiešā veidā apliecina Kristus (Mt.18:6)

Tomēr mācību par reflektīvo ticību nedrīkst ļaunprātīgi izmantot tam, lai gūtu nepamatotu drošības sajūtu vai kļūtu vienaldzīgs, jo Dievs vēlas, lai visi ticīgie būtu pārliecināti par savu ticības un žēlastības stāvokli (Rom.5:1-2). Ja kristiešiem ir šaubas attiecībā uz savu ticību, no šīm šaubām ir jātiek vaļā. Tas izraisa nepieciešamību sludināt bauslību, kuras mērķis ir atklāt, ka šāda neticība un šaubas ir grēcīgas un Dievam nepatīkamas (Jņ.8:46; Mt.14:31). Taču pamatā ir nepieciešama Evaņģēlija sludināšana (Rom.5:20; 8:15-17), kas vienīgā var radīt pārliecību par ticību (Jņ.8:31-32) un dzēst visas šaubas.

Būtu vietā atgādināt šaubīgam, bailīgam kristietim arī to faktu, ka pat vēlēšanās būt pestītam ar Jēzus Kristus starpniecību ir faktiska jeb tieša ticība, jo šāda vēlme nekad nevar rasties dabiskā, neatdzimušā sirdī (1.Kor.2:14), bet gan ir Svētā Gara dāvana (Ef.1:19; Rom.8:23). Konkordijas formula pamatoti saka:

Šī dārgā Rakstu vieta [Fil.2:13] ir ļoti mierinoša visiem tiem kristiešiem, kuri izjūt vai piedzīvo savās sirdīs kaut nelielu dievišķās žēlastības dzirksti vai ilgas pēc tās un pēc mūžīgās pestīšanas; jo viņi zina, ka Dievs ir iededzis viņu sirdīs šo patiesās dievbijības dzirksti un ka Viņš arī turpmāk stiprinās viņus un palīdzēs viņiem to vājuma brīžos, uzturot tos īstenā ticībā līdz pat galam (sal. ar Mt.17:20)

Tā kā ticīgajam raksturīgā pārliecība par atrašanos žēlastības stāvoklī nav atrodam cilvēka dabiskajā stāvoklī, bet to viņā izraisa Svētais Gars, tad ir pareizi sacīt, ka tā neapšaubāmi pamatojas Svētā Gara liecībā. Svētā Gara liecība ir gan iekšēja, gan ārēja. Svētā Gara iekšējā jeb tiešā liecība nav nekas cits, kā vienīgi ticība, kura pārliecina ticīgo, ka viņš ir Dieva bērns, mierina un stiprina viņu visās likstās un kārdinājumos, un uztur viņā cerību pēc mūžīgās dzīvības (Rom.8:15-16; 1.Jņ.5:10; Fil.1:6). Tādēļ Svētā Gara iekšējā liecība nav kaut kas tāds, kas pastāv bez ticības vai līdztekus ticībai, bet gan pati ticība (1.Jņ.5:10). Skat. arī Apoloģija :

Bet ticība šī vārda patiesajā nozīmē ir tā, kad mana sirds un Svētais Gars sirdī saka: Dieva solījums ir patiess un drošs. Tieši par šādu ticību runā Raksti.

Svētā Gara ārējā liecība sastāv no tā, ka Dievs ar žēlastības līdzekļu starpniecību izraisa ticīgajā acīmredzamus ticības augļus, tādus kā mīlestību uz Dievu un Viņa vārdu (Jņ.8:47; 1.Tes.1:3-6; 2.Tes.2:13-15), un mīlestību uz savu tuvāko (1.Jņ.3:14), kuri liecina par viņa atrašanos žēlastības stāvoklī (Gal.5:22-24). Šo Svētā Gara ārējo liecību, kura ir vērojama vienīgi patiesos ticīgajos, ir jāatšķir no neticīgajiem raksturīgās uzticēšanās saviem ārējiem “labajiem darbiem,” jo šāda uzticēšanās “nedzīviem labajiem darbiem” pārliecinoši pierāda, ka viņi ir paštaisni un tādēļ nav Dieva bērni (Lk.18:10-14).

Tādēļ ikviens, kurš patiesi tic Kristum, ir pārliecināts par savu žēlastības un pestīšanas stāvokli, jo Svētais Gars, kurš ar Evaņģēlija starpniecību ir izraisījis viņā šo ticību, ar šīs pašas ticības palīdzību pārliecina viņu, ka viņš ir Dieva bērns un ir mantojis mūžīgo dzīvību (Rom.8:15-17).