Vai vēsturiski kritiskā metode grauj kristīgo teoloģiju?

Mums ir jāatzīst, ka tā tas ir. It īpaši šī metode sagrauj visas mūsu teoloģijas organisko, kognatīvo fundamentu Svēto Rakstu grāmatas. Tieši tādēļ vēsturiski kritiskā metode nav savienojama ar bibliskiem un luteriskiem skaidrošanas principiem.

Ļaujiet to ilustrēt ar dažiem piemēriem:

1. Mēs, luterāņi, ticam Svēto Rakstu vienotībai un Svēto Rakstu analoģijai. Bībele ir konsekventi vienota savā liecībā par Kristu, Evaņģēlijā un visās savās mācībās. Taču tagad uzklausiet, ko vēsturiski kritiskā metode saka par šo jautājumu:

“Uzskats, ka Bībeles iekšienē pastāv mācības vienotība, caur vēsturiskās kritikas pētniecības darbu tiek padarīts par neiespējamu.” (Volfhards Panenbergs.)

2. Mēs, luterāņi, ticam, ka Bībeles izcelsme pēc savas būtības ir dievišķa. Bet uzklausiet, ko vēsturiskā kritika saka par šo lietu:

“Kad parādījās modernās dabaszinātnes un vēsturiskā pētniecība, tad kļuva skaidrs, ka Bībele nav nekļūdīga tai nozīmē, kā tas apgalvots mācībā par verbālo inspirāciju (proti, ka ikviens Bībeles vārds ir Dieva iedvesmots). Vēsturiski kritiskā metode un vēlāk reliģiju vēstures pētniecības metode pētīja arī bibliskos rakstus un atzina, ka tie ir radušies tādā pat veidā kā citu reliģiju raksti. Šī jaunā pētīšanas metode tāpat ir pierādījusi, ka pastāv ļoti daudz līdzību starp biblisko reliģiju un citām reliģijām. Šīs līdzības vislabāk var izskaidrot, pieņemot, ka bibliskā reliģija ir tikusi ietekmēta no nebibliskajām reliģijām. Tas viss bija iznīcinošs trieciens ortodoksajai attieksmei pret Bībeli.” (Regīns Prenters.)

3. Mēs, luterāņi, ticam, ka Svēto Rakstu grāmatas ir absolūti uzticamas un autoritatīvas. Bet uzklausīsim, ko par to saka vēsturiski kritiskā metode:

“Kā mēs zinām, Bībelē nav vienotas mācības, nav vienotas teoloģijas, nav viena skaidrošanas principa, un galu galā nav vienprātības par to, kas tur atbilst patiesībai. Vēsturiski kritiskā metode .. ir atvērusi mūsu acis uz plurālismu, pretrunīgām tendencēm, vēsturisko nosacītību un pat teoloģiskām pretrunām Bībelē. ” (Karls Brātens.)

Kas tad ir šie cilvēki, kurus es esmu citējis? Radikāļi? Modernisti? Nē, nebūt ne. Tie ir augstu novērtēti luterāņu teologi, kas izmanto vēsturiski kritisko metodi. Un fundamentālā kļūda, ko viņi pieļauj, ir tā, ka viņi uzskata, ka Svētie Raksti jāpēta tādā pašā veidā kā ikviena cita grāmata, kuru sarakstījuši cilvēki un kuru nosaka vēsturiskais konteksts, no kura tā cēlusies. Uzklausīsim, ko saka vēl kāds luterāņu vēsturiski kritiskais zinātnieks, un tas šo uzskatu raksturo pavisam skaidri:

“Bībeles vēsturiskums, proti tas, ka saturs ir vēsturiski nosacīts un ir atkarīgs no visu veidu cilvēciskiem ierobežojumiem un nosacījumiem tieši tāpat kā citi vēstures gaitā mantoti materiāli visu veidu vēsturiskās tradīcijās, ir pamatnosacījums modernajai kritiskajai pētniecībai.” (Valters E. Rasts.)

Kā argumentēt pret šo metodi?

Kādus argumentus lieto cilvēki konfesionāli luteriskās baznīcas, lai aizstāvētu vēsturiski kritiskās metodes izmantošanu? Ļaujiet man pieminēt dažus no šiem argumentiem un atbildēt uz tiem.

1. Vēsturiski kritiskā metode ir labāka zinātniskā metode kā pētīt Bībeli nekā līdzšinējās, jo šī metode daudz lielākā mērā izmanto visus palīglīdzekļus, kas nāk talkā zinātniskajam teksta pētniecības darbam. Šis arguments gluži vienkārši neatbilst realitātei. Mūsdienu konservatīvie eksegēti, kas noraida vēsturiski kritisko metodi, izmanto visus zinātniskos palīglīdzekļus, kas var būt noderīgi viņu darbā: izziņas literatūru, arheoloģiskos atklājumus, ārpusbibliskos vēsturiskos materiālus un tamlīdzīgas lietas. Viņi nenoliedz zinātnisko pētniecību, bet gan nezinātnisko, viltus kristīgo veidu kā izmantot zinātniskos palīglīdzekļus.

2. Otrs arguments ir, lūk, šāds:

“Pati par sevi metodoloģija, kas sauc sevi par ”vēsturisko kritiku”, ir neitrāla”.

Šis arguments skan pazemīgi un nekaitīgi, taču tas ir vislielākā mērā aplams. Šīs metodes pamatnostādnes, kuras iepriekš minēju, nekādā ziņā nevarētu nosaukt par neitrālām. Gandrīz visi vēsturiski kritiskie pētnieki ir vienisprātis ar mani šajā jautājumā. Gerhards Ēbelings saka:

“Tas vienīgi aizmiglo šīs problēmas būtību, ja vēsturiski kritisko metodi uzskata par tīri formālu zinātnisku tehniku, kas ir pilnīgi brīva no šādām pamatnostādnēm.”

Tur tiek apgalvots, ka ir iespējams izmantot šo metodi, balstoties uz luteriskām pamatnostādnēm. Tomēr tas nav iespējams. Ja neizmantotu šīs metodes radikālās, pseidokristīgās nostādnes un aizstātu tās ar bibliski luteriskām nostādnēm attiecībā uz bauslību un Evaņģēliju, Svēto Rakstu kristocentrismu, Dieva vārda spēku, Bībeles dievišķo izcelsmi un autoritāti, tad vēsturiski kritiskā metode tādējādi būtu pilnībā izslēgta.

3.Vēl tiek apgalvots, ka vēsturiski kritiskā metode dod mums iespēju labāk saprast to, ko Dievs mums saka caur Svētajiem Rakstiem. Šis arguments ir labākajā gadījumā neskaidrs, jo šeit nav zināms, ko tas nozīmē, ka Dievs runā caur Svētajiem Rakstiem. Vai tas nozīmē, ka Bībeles vārdi ir Dieva paša vārdi? Vai arī tas nozīmē, ka Dievs runā uz mums caur Bībeli tādā pat veidā, kā Viņš runā uz mums caur citiem medijiem, piemēram, bauslību, evaņģēlijiem, vēsturi, dabu, kultūru? Blakus tam, ka šī doma ir neskaidra, tā pilnīgi noteikti ir arī nepareiza un uz to nevar balstīt savu pārliecību. Vēsturiski kritiskās metodes galvenā problēma ir tā, ka šī metode noliedz faktu, ka Bībele ir Dieva vārds. Kādā veidā šāda metode varētu mums palīdzēt saprast, ko Dievs mums saka Svētajos Rakstos?

4. Un beidzot, tiek apgalvots, ka vēsturiski kritisko metodi ir iespējams lietot sludināšanā, jo tā it kā palīdzot mums labāk atrast un parādīt Evaņģēliju Svētajos Rakstos. Šāds uzskats ir bezjēdzīgs vairāku iemeslu dēļ. Patiesībā, lai atrastu Svētajos Rakstos Evaņģēliju un to pasludinātu, šī metode mums nav nepieciešama. Jo Evaņģēlijs, kas eksistēja jau pirms Jaunās Derības sarakstīšanas, pastāvēja un bija ļoti labi saprotams arī pirms vēsturiskās kritikas rašanās. Un vēl: kādā veidā metode, kura ignorē vai atmet Svēto Rakstu dievišķo izcelsmi un autoritāti (Bībele taču ir mūsu vienīgais avots, kurā gūstam Evaņģēlija atziņu), var palīdzēt mums labāk saprast Evaņģēliju, kas ir mums dāvātais Dieva vārds par glābšanu un piedošanu? Es gribu apgalvot, ka vēsturiski kritiskā metode patiesībā rada pretēju rezultātu, nekā to apgalvo tās aizstāvji. Šī metode būtībā neļauj mums noskaidrot Svēto Rakstu vēsti un sagrauj pašu Evaņģēliju, sagraujot mūsu uzticību vienīgajam dievišķi autoritatīvajam avotam, kurā šodien varam gūt Evaņģēlija atziņu: Svētajiem Rakstiem.

Es nevēlos, lai mani kādā no šiem jautājumiem pārprastu. Metode, kas kaut vienā veidā sēj cilvēkos šaubas par mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu, sarunu, brīnumdarbu un glābšanas darbu patiesumu un autentiskumu, nekad nebūs baznīcai par stiprinājumu Evaņģēlija sludināšanā.

Tāpēc Evaņģēlija dēļ es vēlētos nostāties pret šo mūsdienās tik izplatīto metodi un aicināt ikvienu luterisku skolotāju, mācītāju un laju atteikties no vēsturiski kritiskās metodes kā tādas, jo tā ir šodienas lielākā ķecerība. Caur to ir apdraudēts pats Evaņģēlijs. Evaņģēlija sirds ir Kristus, mūsu pravietis, priesteris un ķēniņš. Un Viņš pats nebija nekāds “augstās kritikas” piekritējs. Viņš uzticīgi pieņēma rakstīto (Svēto Rakstu) vārdu. Viņa sludināšanas pamats bija tikai un vienīgi Raksti. Viņš, kurā mājoja visa Dieva pilnība, savu mācību pamatoja vienīgi Svētajos Rakstos. Un kad Viņš sludināja, citēja vai lietoja Rakstus tad bez atkāpēm, vilcināšanās un nosacījumiem. Viņš saka: “Stāv rakstīts.” Un tas, kas seko pēc šiem vārdiem, ir bez jebkādiem nosacījumiem patiesi un autoritatīvi.

Mēs godājam savu Pestītāju šodien, tiecoties sasniegt tādu pašu uzticēšanos Rakstu dievišķajai izcelsmei un vēstij, kāda bija Kristum, nevis izmantojot metodi, kas jau iepriekš apgalvo, ka Bībeles raksti ir vienīgi cilvēciski raksti, kuros sludināta pretrunīga teoloģija un kuros sastopamas kļūdas. Kā Kristus sekotāji, kas Viņā ieguvuši glābšanu un pilnībā uzticējušies Viņa vēstij, kā tā atklāta Svētajos Rakstos, mēs nekad neuzdrošināsimies apšaubīt Dieva vārdus Bībelē.