Vairākas Kristus paaugstināšanās pakāpes

Tiek izšķirtas vairākas Kristus paaugstināšanās pakāpes:

• nokāpšana ellē;
• Kristus augšāmcelšanās;
• četrdesmit dienas starp Kristus augšāmcelšanos un debesbraukšanu;
• Kristus debesbraukšana;
• Kristus atrašanās pie Dieva labās rokas;
• Kristus otrā advente.

Nokāpšana ellē

Mācība par Kristus nokāpšanu ellē pamatojas 1.Pēt.3:18-20, kur ir detalizēti aprakstīts gan tās raksturs, gan mērķis. Papildus skaidrību šeit ievieš Kol.2:15 mācība. Saskaņā ar 1.Pēt.3:18, nokāpšana ellē bija godības pilns dzīvdarītā Kristus akts, kura laikā Viņš ar savu miesu un dvēseli (pret pāvestiešiem un mūsdienu teologiem), saskaņā ar savu cilvēcisko dabu, devās uz ļauno garu un pazudināto [nepaklausīgo] cilvēku cietumu un sludināja viņiem. Grieķu valodas darbības vārds κηρύσσειν apzīmē ne gluži “pestīšanas sludināšanu,” bet gan ir kā vidutāja balss, kas sevī ietver gan bauslības, gan Evaņģēlija sludināšanu; pats par sevīm tas nenozīmē neko vairāk, kā pasludināšanu, izsludināšanu, vēstīšanu. Tas ir lietots, lai apzīmētu bauslības sludināšanu Mt.3:1; Ap.d.15:21; Rom.2:21; Atkl.5:2; Lk.12:3. 1.Pēt.3:19, kā to var saprast no konteksta, šis termins nepārprotami apzīmē bauslības sludināšanu, jo Kristus šeit ir nācis kā “vēstnesis”, lai sludinātu par savu uzvaru tiem, kuri bija dzirdējuši Dieva vārdu uz zemes, tomēr bija atteikušies to pieņemt (nepaklausība). Tādēļ viņiem Kristus parādījās kā dievišķs Soģis, kura autoritāti šeit, uz zemes, viņi bija nonievājuši. To, ka Kristus nokāpšanai ellē bija tieši šāds mērķis, apliecina viss šīs Rakstu vietas konteksts, jo iepriekšējos pantos kristieši tiek aicināti paciest vajāšanas no bezdievju puses, uzticoties taisnajam Soģim, kurš savā otrajā atnākšanā nesīs pienācīgu sodu visiem savas Baznīcas ienaidniekiem.

Kristus nokāpšana ellē ir kā priekšvēstnesis ļaundaru pēdējai tiesai; tieši šī iemesla dēļ Pēteris to piemin šajā Rakstu vietā.

Hollacam ir taisnība, sakot:

Kristus nokāpa ellē nevis tādēļ, lai paciestu kādu ļaunumu no dēmonu puses (Jņ.19:30; Lk.24:26), bet gan lai triumfētu pār velniem (Atkl.1:18; Kol.2:15) un pārliecinātu pazudinātos cilvēkus, ka viņi ir pelnīti nonākuši pekles cietumā (1.Pēt.3:19). Kristus sludināšana ellē nebija evaņģēliska, bet gan legālistiska, apsūdzoša, šausmīga un verbāla, jo ar tās palīdzību Viņš tos pārliecināja, ka viņi ir pelnījuši mūžīgo sodu, gan reāla, jo Viņš tajos iedvesa nāves šausmas.

Oponējot dažādiem maldu mācītājiem, mēs mācam, ka Kristus nokāpšanas ellē mērķis nebija:

• sludināt Evaņģēliju ļaunajiem gariem un to gūstekņiem (Origēns, visi pilnīgās restaurācijas, jeb apokatastāses*, aizstāvji), vai vismaz tiem nolādētajiem, kuriem viņu zemes dzīves laikā nav bijis lemts dzirdēt Evaņģēliju (baznīctēvi, mūsdienu teologi). 1.Pēt.4:6 sacītais, ka “arī mirušiem ir prieka vēsts sludināta,” neattiecas uz Kristus sludināšanu ellē, bet gan uz Evaņģēlija pasludināšanu cilvēkiem viņu dzīves laikā. Tas ir skaidrs no apzīmētāja palīgteikuma: “Lai tie kā cilvēki tiktu tiesāti miesā.” Katrā ziņā, šī Rakstu vieta nemāca par pēcnāves pārbaudīšanu.
• Elles moku izciešana (Aepīns, Flācijs), vai izpirkuma maksas nomaksāšana cietumsargam sātanam par atpestīto dvēseļu izpirkšanu (Origens). Jo nedz Kristus nokāpšana bija daļa no Viņa pazemošanās (Lk.23:43-46), nedz sātanam piemīt vara triumfēt pār cilvēku un turēt viņu savā gūstā (1.Jņ.3:8; Ebr.2:14-15). Nav pamata uzskatīt, ka Ap.d.2:24 runā par labu mācībai par Kristus ciešanām pēc nāves, jo izteiciens “nāves sāpes,” kā to norāda pats konteksts, šeit nozīmē to pašu, ko “nāves vara.”

Oponējot Džonam Parsimoniusam, kurš, balstoties pieņēmumā, ka termins elle neapzīmē kādu konkrētu vietu, uzskatīja, ka Kristus “nokāpa ellē” vienīgi tādā nozīmē, ka savas dzīves laikā Viņš izcieta elles mokas, mūsu dogmātiķi māca, ka mūsu Pestītājs ir patiesi un reāli nokāpis ellē, lai arī tas nenozīmē pārvietošanos telpā, jo atdzīvinātais Kristus vairs nebija kalpa, bet gan Dieva formā un tādēļ pastāvīgi izmantoja dievišķo majestātiskumu, kurš bija komunicēts uz Viņa cilvēcisko dabu.

Līdzīgi Džonam Parsimoniusam, Kristus reālo nokāpšanu ellē noliedz arī reformāti, no kuriem daži attiecina nokāpšanu uz visu Kristus pazemošanās stāvokli (Sohnius), citi – uz Viņa apbedīšanu (Bucers, Beza), bet vēl citi – uz sāpēm, kuras Viņš izcieta dvēselē savu lielo ciešanu laikā (Kalvins). Luteriskajā baznīcā mācība par Kristus nokāpšanu ellē, pamatojoties Rakstos, tika nepārprotami noformulēta Konkordijas formulas IX artikulā. Hollacs definē nokāpšanu ellē šādi:

Kristus nokāpšana pazemes valstībā, ir patiesa, reāla un pārdabiska darbība, kuras rezultātā no nāves važām atsvabinātais un dzīvību atguvušais Kristus visā savā personā nokāpa pazemes valstībā, lai varētu parādīties ļaunajiem gariem un apsūdzēt cilvēkus kā nāves Uzvarētājs.

Kristus augšāmcelšanās

Kristus augšāmcelšanos Hollacs ir definējis kā

godības pilnā uzvara, ar kuras palīdzību Kristus, Dievcilvēks, tajā pašā spēkā, kurš piemīt Tēvam un Svētajam Garam, izraisīja savas miesas atkalapvienošanos ar dvēseli, pagodināja to un dzīvs parādījās saviem mācekļiem, to apliecinot ar dažādiem pierādījumiem, lai stiprinātu mūsu mieru, sadraudzību, prieku un cerību uz mūsu pašu augšāmcelšanos nākotnē.

Šī definīcija ir gan bibliska, gan pilnīga.

Saskaņā ar Rakstiem, Kristus augšāmcelšanās, no vienas puses, bija Dieva Tēva darbs, kurā Viņš darbojās kā tā Izraisītājs (Ef.1:20; Rom.6:4). Kā tāda mūsu Pestītāja augšāmcelšanās faktiski bija visas pasaules absolūcija jeb attaisnošana; jo, uzmodinot no nāves, jeb taisnojot, cilvēka dievišķo Vietnieku, Dievs pasludināja visus grēciniekus par brīviem no grēka (Rom.4:24-25; 10:9). Šī iemesla dēļ Kristus augšāmcelšanās ir taisnojošās ticības objekts  (1.Kor.15:14, 17, 21). Kalovs par to raksta tā:

Gluži kā Kristū Dievs sodīja mūsu grēkus, kas tika uzlikti un pieskaitīti Viņam kā mūsu Vietniekam, tāpat arī Viņa augšāmcelšanā no mirušajiem Dievs absolvēja Viņu no Viņam pieskaitītajiem mūsu grēkiem un līdz ar to Viņā abslovēja arī mūs (Rom.4:25).

No otras pusses, Raksti arī pašu Kristu apraksta kā Viņa augšāmcelšanās iedarbīgu cēloni (Jņ.2:19; 10:17-18), jo Viņš ir patiess Dievs un Viņam piemīt tā pati dievišķā vara, kas Tēvam un Svētajam Garam (Jņ.5:19). Raugoties no šāda viedokļa, Kristus augšāmcelšanās ir pats spēcīgākais pierādījums Viņa dievišķumam pestīšanas veikumam (Jņ.2:18-21).

Kristus miesa, kura, no jauna apvienojusies ar dvēseli, iznāca no kapa, bija tā pati miesa, kuru Dieva Dēls pieņēma Marijas miesās un kuru Viņš pakļāva ciešanām un nāvei (Jņ.20:27). Taču augšāmcletajai Kristus miesai piemita jaunas īpašības. Dabiskā [psihiskā] miesa (1.Kor.15:44) bija kļuvusi par garīgo miesu (1.Kor.15:44), proti, par pagodināto miesu (Fil.3:21).

Kristus augšāmcelšanās notika caur aizvērtu un noslēgtu kapu (Mt.28:1-6). Šo patiesību noliedz reformātu teologi, jo viņi noraida atribūtu komunicēšanu (Jņ.20:19).

Augšāmcēlušais Pestītājs uzņēma barību (Lk.24:43) nevis nepieciešamības, bet gan savas brīvas gribas dēļ, nevis savas miesas uzturēšanai, bet gan mācekļu ticības stiprināšanai.

Runājot par augšāmcelšanās nolūku, Hollacs pamatoti norāda, ka Kristus augšāmcēlās, lai manifestētu savu uzvaru pār nāvi un velnu (Ap.d.2:24; Ebr.2:14-15), piedāvātu un atteicinātu uz visiem cilvēkiem savu ciešanu un nāves augļus (Rom.4:25; 1.Pēt.1:3-4; Jņ.11:25-26; 14:19; 2.Kor.4:14; 1.Tes.4:14; Rom.6:4; 2.Kor.5:15. Šī iemesla dēļ mācība par Kristus augšāmcelšanos ir fundamentāla visai kristīgajai reliģijai.

Četrdesmit dienas starp Kristus augšāmcelšanos un debesbraukšanu

Informācija, kuru Svētie Raksti mums sniedz attiecībā uz četrdesmit dienām starp Kristus augšāmcelšanos un debesbraukšanu, ir vienīgi fragmentāra. Pēc savas triumfālās uzvaras pār nāvi mūsu Pestītājs vairs nebiedrojās ar saviem mācekļiem, kā Viņš to darīja savās “miesas” dienās (Lk.24:44), tomēr pastāvīgi parādījās viņiem (Ap.d.1:3; 1.Kor.15:4-8), sarunājās un ēda kopā ar viņiem (Lk.24:41-43) un pārliecināja viņus, ka Viņš bija Kristus, Dieva Dēls (Jņ.20:19-31).

Kristus debesbraukšana

Kristus debesbraukšanu varētu apskatīt vai nu plašākā nozīmē, pieskaitot tai Viņa sēdēšanu pie Dieva labās rokas (Ap.d.2:33-34; Ef.4:10), jeb šaurākā nozīmē, runājot vienīgi par Kristus redzamo pacelšanos debesīs (Lk.24:51; Ap.d.1:9-11). Šeit mēs lietojam šo terminu tā šaurākajā nozīmē.

Atšķirībā no augšāmcelšanās, debesbraukšana notika liecinieku priekšā (Ap.d.1:9-14). Pamatā tā sastāvēja no pārvietošanās telpā virzienā uz augšu, līdz Pestītājs tika uzņemts padebesī (Ap.d.1:9).

Debesis, kurās uzkāpa Kristus, nav vienīgi svēto debesis (Jņ.14:2; svētlaimīgo mājoklis ir tā paaugstināšanas robeža līdz kurai [uzkāpa Kristus]), bet arī Dieva labā roka (godības debesis). Dieva labā roka nav kāda konkrēta vieta, bet gan Viņa neierobežotā vara, kura piepilda debesis un zemi (Mt.26:64; 2.Moz.15:6; Ebr.1:3; 8:1; 12:2; Ps.139:10; Ef.1:20-23).

Debesbraukšanas mērķis bija: a) runājot par pašu Kristu, Viņa kā pasaules Pestītāja publiska un triumfāla manifestēšanās, jeb Viņa svinīga paaugstināšana pēc Viņa cilvēciskās dabas (Jņ.6:60-62), un b) runājot par visiem ticīgajiem, pārliecība, ka arī viņi sekos debesīs Kristum (Jņ.14:2 un tālāk; 17:24).

Reformāti uzskata debesis par radītu vietu, kurā atrodas Kristus cilvēciskā daba (aptveramais un [fiziski] ierobežotais (burtiski – “ar riņķa līniju apvilktais”) Kristus), tā kā pēc savas cilvēciskās dabas Viņš nav klātesošs nedz Svētajā Vakarēdienā, nedz kur citur ārpus tās debesu vietas, kurā ir ieslēgta Viņa cilvēciskā daba. Ap.d.3:21 neliecina par labu šai reformātu maldu mācībai.

Hollacs sniedz šādu visaptverošu Kristus debesbraukšanas definīciju:

Debesbraukšana ir tā Kristus godības pilnā darbība, ar kuras starpniecību Viņš pēc augšāmcelšanās pēc savas cilvēciskās dabas, ar patiesas, reālas un telpā notikušas kustības palīdzību, pēc Viņa paša brīvi gribētas apredzības un redzamā veidā devās mākoņos un no turienes, neredzamā veidā – debesīs, kurās atrodas visi svētie un arī paša Dieva tronis, lai, svinējis uzvaru pār saviem ienaidniekiem, Viņš varētu mist Dieva valstībā (Ap.3:21), no jauna atvērtu slēgtos paradīzes vārtus (Atkl.3:7) un sagatavotu mums debesīs pastāvīgu mantojumu (Jņ.14:2).

Kristus atrašanās pie Dieva labās rokas

Tā kā Dieva labā roka ir Viņa visuresošais spēks un darbība (Ps.139:9-10; 118:15-16), tad Kristus atrašanās pie Dieva Tēva labās rokas nozīmē uz Viņa cilvēcisko dabu komunicētā dievišķā majestātiskuma pilnīgu un nemitīgu lietošanu un godības pilnu valdīšanu spēka, žēlastības un Godības valstībās (1.Kor.15:25, 27; Ps.110:1; Ebr.2:7-8). Tādēļ Kristus atrašanās pie Dieva labās rokas ir Viņa paaugstināšana pēc Viņa cilvēciskās dabas suverēna Kunga stāvoklī un valdīšana pār visām lietām (Ef.1:20-23; 4:10; 1.Pēt.3:22; Ap.d.3:21).

Runājot par cilvēciskās dabas līdzdalību dievišķās dabas darbībā pazemošanās un paaugstināšanās stāvokļos, ir jāatzīmē tas, ka, gluži kā dievišķais majestātiskums bija allaž klātesošs cilvēka dabā pēc iemiesošanās (Jņ.1:14; Kol.2:9), un tomēr īpatnējā veidā atklājās caur cilvēcisko dabu apskaidrošanās brīdī (Mt.17:1-8), tāpat cilvēka dabai pēc iemiesošanās vienmēr ir bijusi raksturīga arī dievišķās dabas visuspēcīgā darbība, tomēr visskaidrāk tā atklājas pēc paaugstināšanas pie Dieva labās rokas.

Kristus atrašanās pie Dieva labās rokas visos tās aspektos varētu tikt definēta kā

augstākā godības pakāpe, kurā Kristus, Dievcilvēks, pēc savas cilvēciskās dabas ticis paaugstināts dievišķā majestātiskuma tronī, varenā un tiešā veidā pārvalda visas lietas, kuras atrodas spēka, žēlastības un Godības valstībā, lai pagodinātu savu vārdu un sniegtu mierinājumu un aizstāvību savai Baznīcai.

Īpašo mierinājumu, kādu ticīgajam sniedz vēsts par Kristus triumfālo atrašanos pie Dieva labās rokas, brīnišķā veidā ir izteikts Konkordijas formulā:

Mēs mācam, [..] ka arī pēc savas pieņemtās dabas un ar to Viņš [Kristus] var būt un arī ir klātesošs tur, kur Viņš to vēlas, un ka it īpaši savā Baznīcā un draudzē uz zemes Viņš ir klātesošs kā Vidutājs, Galva, Ķēniņš un Augstais Priesteris, nevis daļēji vai vienīgi puse no Viņa, bet gan visa Kristus persona ir klātesoša, un tai pieder abas dabas – cilvēciskā un dievišķā; ne tikai saskaņa ar Viņa dievišķumu, bet arī saskaņā un līdz ar Viņa pieņemto cilvēcisko dabu, saskaņā ar kuru Viņš ir mūsu Brālis un mēs esam miesa no Viņa miesas, kauls no Viņa kaula, un pat savu Svēto Vakarēdienu Viņš ir iedibinājis lai apliecinātu un apstiprinātu to, ka arī pēc tās dabas, saskaņā ar kuru Viņam piemīt miesa un asinis, Viņs būs, mājos, strādās un būs darbīgs mūsos.

Kristus otrā advente

Mācība par Kristus redzamo un godības pilno atgriešanos pēdējai Tiesai apskatīta nodaļā Eshataloģija, uz kuru tā arī attiecas.