Vairo mums ticību!

Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs. Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” Viņš tiem arī sacīja līdzību: “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē? Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs. [Lk.6:36-42]

Svētajos Rakstos mēs atrodam daudz dažādu Jēzus teikto līdzību. Tās tika teiktas, lai klausītājiem būtu vieglāk uztvert un saprast Viņa pasludināto vārdu mācību.

Šajā līdzībā Jēzus cilvēku salīdzina ar koku, un šā koka augļus ar cilvēka darbiem. Šī līdzība ir viegli saprotama, jo katrs dārznieks, kas būs iestādījis savā dārzā kādu augļu koku, to kops un audzēs cerībā, ka kādreiz tas viņam atnesīs vērtīgus augļus. Ar šo līdzību Jēzus atklāj, ka tāpat arī Radītājs, kas par cilvēku kā savu stādu ir rūpējies, dodams viņam visu nepieciešamo, lai tas izaugtu līdz pilnbriedei, gribēs atrast pie viņa vērtīgos, nezūdošos gara augļus.

Aplūkosim, kādi ir tie augļi pie viltus kristiešiem, kādi pie patiesi ticīgiem! Uzlūkojot lielo ļaužu pūli, kas dzīvo un veic darbus bez ticības uz Jēzu Kristu, mēs droši pasludinām, ka visi viņu darbi Dieva priekšā nav svēti un derīgi. Šo patiesību mēs pamatojam Dieva vārdos, tāpēc tā mums nesagādā nekādas grūtības. Bet minētajā līdzībā Jēzus teiktie vārdi vērsti uz tiem, kas Viņu uzrunā: “Kungs, Kungs!”. Kā zinām, neviens neticīgais šodien Jēzu nepiesauks un lūgšanā neuzrunās tāpat. Bet visu dažādo konfesiju baznīcās ik svētdienu dievkalpojumos izskan šie vārdi: “Kungs, Kungs!”. Jēzus ar šai līdzībā teiktajiem vārdiem uzrunāja savus sekotājus mācekļus, savu tautu, rakstu mācītājus un farizejus. Šodien Viņš uzrunā tos, kas sevi par kristiešiem sauc un apliecina, ka ir piederīgi Kristus Baznīcai, tos, kas piesauc un lieto svētos vārdus, apliecinot, ka viņi ir tā Kunga vīna kalna strādnieki. Viņiem Jēzus saka: “Ko jūs mani saucat: Kungs, Kungs! Bet nedarāt, ko Es saku?”

Neviens pie kādas kristīgās konfesijas piederīgais draudzes loceklis šodien neapgalvos, ka viņš nedara un nedzīvo pēc Dieva vārdu mācības. Visi centīsies sevi apliecināt par patiesiem Dieva vārda izpildītājiem, kaut to sirdīs jau valdīs mantas un godkārības gars. Gars, kas Jēzus laikā bija pārņēmis rakstu mācītājus un farizejus. Un, ļauna gara vadīti, cilvēki vairs nespēj darīt labu, lai cik arī svēti un patiesi ārēji izskatītos. Arī šo patiesību mums Jēzus atklāj un māca šajā līdzībā.

Līdzībā par vīģes koku, pie kura trīs gadus neatrada nekādus augļus Jēzus saka: “Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi.” (Lk.13:7) Šie vārdi par neauglīgo koku izskan tik bargi un pavēloši, mums jāsaprot, ka tie teikti par cilvēku, kas velti izmanto Dieva žēlastības līdzekļus, Dieva svētību, kas dota, lai cilvēks augtu un pastāvētu mūžībai. Labie darbi garīgie augļi nav tie, kas cilvēku pestī mūžībai, bet gan dod liecību par cilvēku, vai viņš savā dzīves gājumā ir turējis ticību un kalpojis šajā pasaulē Dieva godības un Viņa valstības vairošanas darbā.

Caur līdzībām Jēzus mums rāda, ka tikpat cieši kā koks ir atkarīgs no zemes, tikpat cieši arī cilvēks atkarīgs no Dieva žēlastības. Viņa žēlastības un mīlestības svētību mums nav ļauts nelietīgi izmantot, jo tad ienāksies tie nesvētie rūgtie augļi. Šīsdienas tekstā lasām augļi ir, bet kādi gan? Ja ir nelāga augļi, tad to devēju koku par labu mēs nesaucam. Tekstā teikts: “Ikkatru koku pazīst no viņa augļiem”. Tāpat arī cilvēku mēs varam pazīt pēc viņa darbiem, ja tie labi un svētīgi un ja tos neveic tikai sava goda un ievērības celšanai, un ja cilvēks ar tiem nelielās citu priekšā, tad viņš ir kā Dieva stāds.

Lai arī dabā nekad nebūs tā, ka no ērkšķiem mēs varētu lasīt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem, tad tomēr cilvēks pēc sava prāta ieceres un ļaunās sirds viltības spēs veikt kādus sabiedrībai vēlamus un labus darbus, lai caur tiem parādītos kā labs un kristīgs. Tāpēc mums vienmēr jāpatur prātā luteriskā mācība labie darbi nedara cilvēku labāku, bet ticīgs un patiess cilvēks veic labus darbus.

Dieva priekšā mēs kā cilvēki nekā laba ar saviem spēkiem un varēšanu paveikt nespējam. Tas ir Dieva darbs mūsos, ja mēs ko labu spējam darīt, tomēr mums ir ļauts gūt pirmo iespaidu un izteikt vērtējumu par cilvēka paša darbiem. Bez ticības uz Jēzu Kristu cilvēkam nav iespējams veikt labus darbus. Tāpēc katram, kas sevi par kristieti sauc, ir jāalkst satvert un sevī paturēt Dieva dāvanu ticību, bez tās mēs nespēsim nekā laba paveikt.

Jēzus prasības ir augstas cilvēks tās nespēj izpildīt visā pilnībā, nespēj izpildīt Viņa vārdus: “Mīliet savus ienaidniekus un dariet labu”. (Lk.6:35) Kurš gan šodien to spēj? Vienīgi Dievs, cilvēkam tas nav pa spēkam. Ja to apzināmies, tad nekad nebūsim pašpārliecināti un paštaisni, nebūsim tādi kā rakstu mācītāji un farizeji, kurus Jēzus sauca par liekuļiem.

Tomēr vēl šodien farizejisma gars ir dzīvs un manāms kristīgajā sabiedrībā. Visur kur redzam, ka netiek ievēroti un pildīti Dieva vārdi, kur personiskās vajadzības un intereses tiek celtas augstāk par Dieva pavēlēm, kur citus tiesā savās tiesās, lai sasniegtu sev vēlamo un iecerēto, tā pārkāpjot un nepildot minētajā tekstā lasīto Jēzus pavēli, uz tādiem attiecināmi līdzībā teiktie Jēzus vārdi: “Nocērt to!”

Savā garīgajā aklumā cilvēki paveic daudz darbu un lepni nāk Dieva priekšā, saucot: “Kungs, Kungs!”, kaut arī nav pildījuši Jēzus teikto. Ne svētos, augsti titulētos vai personības, kas skabargu sava brāļa acī redz, bet baļķi savā paša acī neredz, kuriem žēlastība pazīstama vārdos, bet ne sirdīs, kuriem kāda cilvēka pazudināšana ir ierasta lieta, mēs esam aicināti uzlūkot, bet gan Debesu Tēvu, jo Viņš ir žēlīgs. Tikai Viņa žēlastībā mēs esam, kas esam! Mūsu ticības dzīves pamats ir Jēzus Kristus. Bez ticības mēs nespējam pildīt Viņa vārdus, veikt labus un svētīgus darbus, mantot gara augļus. Ļoti uzskatāmi un saprotami par to rakst apustulis Pāvils Vēstulē galatiešiem (5:22-23): “Bet Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības.”

Vairo mums ticību!
Mēs lūdzamies.
Uz īsto dzīvību
Mums ceļš tad ies!
Un, laikiem mainoties,
Pie Dieva turoties,
Mēs stipri paliksim,
Ja ticēsim.

Āmen.