Vāja ticība var izglābt?

Vāja ticība mēdz radīt satraukumu, tāpēc bieži dzirdu jautājumu: “Vai arī vāja ticība glābj?”

Bībelē nekur nav sacīts, ka ticībai jābūt stiprai, lai tā būtu glābjoša. Vāja ticība ir glābjoša tādā pat mērā kā stipra ticība. Pietiek ar to, ka mūsu ticība ir glābjoša, proti, ka ticības objekts ir Kristus.

Ticība ir patiesa, ja grēcinieks meklē savu grēku piedošanu Kristū. Lai cik vāja arī būtu šāda ticība, tā ir un paliek glābjoša. Tā tic Dieva Dēlam, kurš ir cietis un miris mūsu dēļ. Tātad Jēzus Kristus ir mūsu pamats un balsts, nevis ticība. Ticība ir tikai kā roka, kas tveras pie Kristus. Šādu ticību Dievs vēls mūsos iedegt, uzturēt un stiprināt. “Kvēlojošu dakti Viņš neizdzēsīs.” [Jes.42:3; Mt.12:20]

Dievs nevēl mums vāju ticību, vēlas to nostiprināt. Neprātīgi ir lielīties ar stipru ticību. Bībele brīdina: “Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” [1.Kor.10:12] Tieši tāpēc mūsu ticību ir jāstiprina, tas ir, jāpaļaujas vienīgi uz Dieva žēlastību, nevis uz mūsu pašu priekšzīmību vai ticības stiprumu.

Ticība var būt vāja tādēļ, ka nemitīgi kādi grēki satrauc sirdsapziņu. Tas mums aizsedz Dieva piedodošo vaigu. Tieši tad īpaši jāpaļaujas uz Dieva žēlastību un piedošanu par spīti sajūtām sirdī, un jātic, ka grēki ir piedoti. Tad mēs gūsim spēku turpināt cīņu ar grēku Dieva vārdā un lūgšanās. Atcerieties! Vispirms jāiestāda koks, tikai pēc tam ienākas augļi. Visupirms jātic grēku piedošanai, un tikai pēc tam, kā ticības auglis, sāk laboties dzīve.

Kādam sirdsapziņu dara nemierīgu nesaskaņas ar tuvāko. Ja esam kādu apvainojuši, mums jālūdz piedošana. Ja kāds apvainojis mūs, mums ir jāpiedod, kā Dievs piedevis. Ja kāds ir izšķiedis, piesavinājies vai nozadzis – ir jāsedz zaudējumi. Ja ir lietas, kas nav jāpārrunā ar tuvāko, tās jānes Dieva priekšā – nepastarpināti vai, nepieciešamības gadījumā, privātā grēksūdzē pie mācītāja. Te noderēs arī rūpīgas pārdomas un mācītāja padoms.

Bet kā lai mēs stiprinām savu ticību?

Šim nolūkam Dievs ir devis līdzekļus. Pirmkārt, tas ir Dieva vārds, kad to skaidri sludina, lasa, raksta, izdzied vai mācās no galvas. Otrkārt, līdzekļi ir sakramenti. Svētajā Kristībā Dievs mūs pieņem jeb adoptē par saviem bērniem un noslēdz nesatricināmu žēlastības derību. Ticībā mēs arvien varam šo derību atjaunot. Svētais Vakarēdiens ir dots tieši vājas ticības stiprināšanai. Dievs dod Sava Dēla patieso miesu ēst un patiesas asinis dzert mūsu grēku piedošanai.

Jau agrīnie kristieši saglabāja apustuļu mācību un pareizu sakramentu lietošanu. Tā viņi stiprināja savu ticību. Par to cita starpā liecina viņu mīlestības darbi. Nomaldīšanās no patiesās mācības aizved viltus paļāvībā un vārdzina ticību. Nebibliskas mācības nevar stiprināt ticību.

Pat ja ticība šķiet vāja un nespēcīga, priecājies un gavilē Jēzū Kristū. Viņš ir izpircis tavus grēkus. Viņa nopelna dēļ visi tavi grēki ir piedoti. Ja tu tam netici, tad nekavējies satvert Dieva žēlastību Kristū, jo bez Kristus tu nespēsi pastāvēt visuspēcīgā un svētā Dieva priekšā.