Vajāšanu laiki ir kā svētība kristiešiem
“Tu man devi Savas pestīšanas vairogu, Tava labā roka mani atbalstīja un Tava žēlastības pilnā laipnība mani paaugstinājusi.” [Ps.18:36]
Nopietnu vajāšanu laiki Baznīcai (tas ir, kristiešu kopībai) vienmēr ir lielas svētības laiki. Tās ir kā vētrainas dienas, kurās šķiet, ka līdzīgi kā dabā, kad valda haoss un jukas un kad, šķiet, ka debesis vēlas pārklāt zemi ar nāvi un iznīcību, tad pēc vētras izrādās, ka lauki vēl jo vairāk smaida, un vissmagākā lietus sekas ir auglība un dzīvība. Tieši tāpat smagas vajāšanas bieži vien izskatās kā sākums Baznīcas iznīcināšanai, taču Baznīca tad tiek vēl stingrāk nostiprināta un vēl brīnišķīgāk uzbūvēta šo pārejošo ciešanu rezultātā. Kā agrīnais Baznīcas skolotājs Tertuliāns teicis:
Jo biežāk cilvēki mūs sagrauj, jo vairāk mēs, kristieši, pieaugam; kristiešu asinis ir sēkla.
Ticība vajāšanu laikā pieaug vairāk nekā jebkurā citā laikā. Ticība neatlaidīgi iztur vissmagākos pārbaudījumus, un caur grūtībām tā kļūst spēcīga. Kristieši aug un kļūst par ticības varoņiem. Tāpat ir ar mīlestību brāļu un māsu starpā. Tāpat kā ganāmpulks, kas sakļaujas, kad tuvojas vilks, tāpat, tuvojoties kopīgām vajāšanām, kristieši apvienojas kā cilvēki, kuri cieš vienādi. Viņi tad vēl vairāk apzinās savu svēto sadraudzību ticībā un cerībā. Viņi vēl vairāk izjūt savu svēto saikni kā viena Kunga kalpi, kā klejotāji viena mērķa virzienā un cīnītāji par vienu dārgumu, un tas iekvēlina viņu brālīgās mīlestības uguni.
Vajāšanu laiki ir kā svētība kristiešiem, pasargājot viņus no viltus drošības, no pasaules mīlestības un no iekāres pēc tās labumiem, priekiem un godības. Viņos tiek modināta vēlme būt ārpus grēcīgās pasaules, vēlme nokļūt savā patiesajā dzimtenē kopā ar Kristu. Viņi izjūt Dieva Vārda spēcīgo, dievišķo mierinājumu, un viņos rodas grēksūdzes gars. Viņu lūgšanas kļūst dedzīgas un, tās tāpat kā uz uguni uzmests vīraks, paceļas kā patīkama smarža pie Dieva. Un mums nevajag domāt, ka lielu vajāšanu laikos neviens negribēs kļūt par kristieti, jo tieši šādos laikos daudzi top dziļi pārliecināti par Evaņģēlija dievišķo spēku, redzot daudzos kristīgās drosmes un nelokāmības piemērus, un tad viņi dodas uz krustā sistā pusi.
To atspoguļo kristiešu vajāšanu vēsture visos laikmetos. Baznīca nekad nav bijusi pakļauta grūtākai nastai un šausmīgākām vajāšanām kā kristīgās ēras pirmajos trīs gadsimtos. Bet tieši tad kristieši – kā vairs nekad vēlāk – parādīja spēcīgāko ticību, dedzīgāko mīlestību, vislielāko brīvību no pieķeršanās pasaulei, visdziļāko izsalkumu pēc Dieva Vārda, viskvēlākās lūgšanas un ticības apliecināšanu.
Kristīgā baznīca nekad nav spīdējusi krāšņāk savā dievišķajā skaistumā kā tā laika apkarošanas un asiņaino vajāšanu laikmetā. Jo vairāk cilvēki centās iznīcināt Baznīcu, jo brīnišķīgāk un ātrāk tās locekļu skaits pieauga. Daudzos gadījumos tie, kuriem tika uzticēts izpildīt nāves spriedumu kristiešiem, pēkšņi paši pievērsās ticībai. Kad viņi redzēja, cik pārliecināti kristieši skatās nāvei acīs, cik priecīgi nicina visas spīdzināšanas, cik nesatricināmi viņi atzīst savu ticību, cik pilnīgi neizrāda nekādu ļaunprātību pret saviem slepkavām (un pat lūdza par viņiem, savā nāves stundā), tad pat bende piedzīvoja pārmaiņas sirdī. Viņu drosme dažreiz viņus tad pievīla, un viņi atteicās aiztikt tos indivīdus, kuri, šķiet, bija no citas pasaules. Sirdī tapuši pārliecināti par kristietības Debesu spēku, viņi tad lūdza kristiešus tos pieņemt un iemācīt tiem brīnišķīgos ticības noslēpumus. Un, pieņēmuši šo mācību, viņi paziņoja, ka ir gatavi dzīvot, ciest un mirt nu jau kā kristieši.
Ieskaties