Valodas jukas
Dievs savā vārdā runā uz mums cilvēku valodā. Valoda ir arī cilvēku sazināšanās līdzeklis. Taču pēc 1.Moz.11:1-9 tas ir sods par cilvēku dižošanos, ka nav vairs tā, kā tolaik, kad “visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda” ‑ ka Dievs cilvēku valodu ir sajaucis, tā ka cits cita valodu vairs nesaprot. Valodu sajaukums parādās ne tikai valodu daudzveidībā, bet arī katras atsevišķās valodas daudznozīmībā. Valoda kā komunikācijas līdzeklis ir vienmēr arī līdzeklis cilvēku un tautu atšķiršanai un nodalīšanai, arī Dieva tautas atšķiršanai no pasaules tautām. Vasarsvētku valodu brīnumam (Ap.d.2:1-13) šajā fonā ir ļoti liela nozīme, kad sprediķis Svētā Gara spēkā un ar Viņa dāvanām pārvar valodu un saprašanās robežas un šādā veidā tiek sapulcināta Dieva tauta no pasaules tautām.
Daudz kristīgās draudzes pūļu tiek veltītas valodas barjeru pārvarēšanai. Tas notiek ar tulkošanu un interpretāciju, tas notiek arī tādējādi, ka tiek uzņemti priekšstati un jēdzieni no apkārtējās pasaules, kā arī tiek skartas ļaužu cerības un viņu problēmas. Šajos neatlaidīgajos komunicēšanās centienos bieži piemirstas tas, ka valodu ne vien var piepildīt ar saturu, bet ka tā ar saturu jau vienmēr ir piepildīta. Tādēļ jau valodā ir atšķirību iezīmes, kuras nedrīkst atmest, lai netiktu iztukšots resp. izmainīts saturs. Pēc cilvēku valodas būtības un tās fenomena šeit nav nekā vispār spēkā esoša un evidenta. Nav arī nekādas lineāras jēdzienu vēstures un jēdzienu attīstības, pēc kā varētu orientēties, bet gan pastāv tikai šis nenolikvidējamais daudzveidīgums un daudznozīmīgums. Tas tiek nepietiekamā mērā ņemts vērā ‑ ja to vispār ņem vērā. Bet šajā plūstošajā pārejā starp Dieva tautu un pasaules tautām šo situāciju var ilustrēt vismaz ar dažām norādēm, pie kam kļūs redzams tas, cik lielas ir briesmas, ka Dieva vārda sludināšana ar savu skaidrību, viennozīmīgumu, var pazust sabiedrības valodu sajukumā.
Ja vienam un tam pašam vārdam var būt vairākas nozīmes, tad mēs runājam par t.s. ekvivokāciju ‑ kas pazīstama ar sabiedrības rotaļu “Trumulis” [rotaļas uzdevums ‑ atminēt homonīmu nozīmes]. Ja dažādi vārdi apzīmē vienu un to pašu saturu, mēs runājam par sinonīmiem. Ar abām šīm iespējām, kas bieži sastopamas ikdienas valodas lietojumā, var aprakstīt problēmu lauku, kuras rodas, ja baznīcas valodā mēģina aizsniegt sabiedrību, skarot sabiedrības tēmas.
-
Pirmo piemēru valodas sajukumam varam saskatīt runāšanā par Dievu. Ko gan patiesībā izsaka bieži lietotais teiciens “Ak, Dievs!”, “Mans Dievs” un līdzīgi izsaucieni? Vai katrs, kas šādus teicienus nedomādams izrunā, saprot, ka šeit tiek lietota Dieva uzruna lūgšanā ‑ kā to mums māca Svēto Rakstu Dieva vārds? Kā izsauciens tas ir tikai jūtu izpaudums ‑ tāpat, kā tas ir lādoties, kad nosauktais adresāts nemaz nav domāts. Saskaņā ar 2. bausli tas nepārprotami ir Dieva vārda nepareizs lietojums, par ko nopietni jābrīdina.
Ka Dieva personvārds tiek ieviests vispārējas nozīmes jēdzienos, tā ir izplatīta parādība. Tad runā, piem., par “providenci”, kas ir stoicisma filosofijas jēdziens, kuru lieto, kad runa ir par likumsakarībām, kas nosaka kārtību dabā un vēsturē. Vai arī Dieva persona ar tās atšķirīgajiem bibliskajiem vārdiem tiek pārcelta vispārējos cilvēku noskaņojumos, ko izsaka formulējumi, kā, piem., “tas, kas noteikti attiecas uz mums”, kā “no kurienes mana nerimtīgā trauksme”, kā “viss esošais”, kā “visu nosakošā īstenība” vai “pilnīgas atkarības sajūta” un daudzi citi. Šajos un līdzīgos gadījumos šī Vārda ‑ kas tiek sludināts, piesaukts un apliecināts ‑ atšķirošā viennozīmība tiek pārcelta sajūtu un pieredzes daudznozīmībā:
- “Sauc to par laimi! mīlestību! Dievu!
Man nav tam vārda! Jūtas ir viss;
Vārds ir skaņa un dūmi,
Kas debess kvēli aizmiglo.Tas skan it visur toņos dažādos
It visām sirdīm sadzirdami,
Katram savā valodā;
Un kādēļ lai ne manējā?”Šis “arī-teologs” Fausts tiecas pēc tā, lai viņa Dieva uztvere taptu vispārpieņemta, pamatojot to cilvēku pieredzes vispārpieņemtajos jēdzienos. Tādējādi ne vien netiek ņemta vērā šādas cilvēku pieredzes daudznozīmība, bet tiek arī samainīts dievišķais ar cilvēcisko. Vienkāršā Grietiņa vispirms sajūt šo atšķirību, nespējot to precīzi raksturot. Viņa saka, ka apmēram to pašu saka arī mācītājs, tikai mazliet citādiem vārdiem. Bet tad viņa tieši nosauc fundamentālo nesaskaņu:
- “Ja klausās to, tas liekas pieņemami,
Un tomēr tur ir kaut kas baiss;
Jo tu neesi kristīgais.”‑ Grietiņa kļūst par sajūtu dievišķošanas upuri.
Šajā vietā top skaidrs, kā Dieva Vārds, Dieva klātesme un tajā dibinātā sadraudzība ar Dievu[1] ir nesaraujami saistītas, un šis kopsakars tiek ne vien sarauts, bet tas tiek aizstāts ar citu, ja šī Vārda viennozīmība netiek apliecināta lūgšanā, apliecināšanā un sludināšanā.[2]
-
Kas attiecas uz cilvēku resp. cilvēka cilvēcisku eksistenci, tad tas varētu izraisīt vispārēju interesi un izpratni. Taču šim vārdam, kas aptver katru cilvēku tā eksistencē, piemīt pilnīgi necaurredzams daudznozīmīgums un pretrunīgums, tāpēc ka tas ar saviem dažādajiem derivātiem var tikt lietots ne vien apzīmējumu, bet arī vērtējumu veidošanai. Ja šo vārdu “cilvēks” ‑ vācu valodā ‑ lieto nekatrajā dzimtē [das Mensch], tad tas ir lamuvārds, attiecināts uz sieviešu kārtas personu. Cilvēks var būt arī “necilvēcīgs” vai “necilvēks”, un tomēr viņš paliek cilvēks. Vārdam “cilvēcīgs” var darināt salīdzināmās pakāpes: “cilvēcīgāki apstākļi”, pat “viscilvēcīgākais cilvēks”. Latiņu vārds “humanum” var apkopot to, kas nav ietverts nevienā atsevišķā cilvēkā, un tas var kalpot par mērauklu. Ar vārdu “cilvēciskošana” var apzīmēt dzīves apstākļu uzlabošanu, taču, ko nozīmē teiciens, ka “dievkalpojumam jābūt cilvēciskam”, tas jau ir grūti saprotams un varētu pat rosināt domāt, ka tas tad vairs nav dievišķs, tātad nav vairs attiecināts uz Dieva un cilvēku sadraudzību Jēzū Kristū. Ikviens, būdams cilvēks, ir saistībā ar šī vārda nozīmju lauku, viņš nevar no tā izvairīties, neriskējot iemantot vērtējumu, ka viņam trūkst cilvēciskuma u.tml. Taču šī vārda saturiskais pildījums ir pilnīgi neskaidrs, pretrunīgs un iluzors.
Diferencējoša un reizē precizējoša funkcija, šķiet, piemīt kopapzīmējumam “labas gribas cilvēki”, kas nav pat precīzi jāraksturo, jānosauc, bet kas tiek postulēts kā anonīms pretmets, kam dažkārt uzbrūk.
Ar šādu pieņēmumu šķiet loģisks un saprotams ieteikums, ka “jāsadarbojas visos līmeņos ar Romas katoļu baznīcu, ar citām organizācijai nepiederošajām baznīcām, ar ārpusbaznīcas organizācijām, ar citu reliģiju pārstāvjiem, ar cilvēkiem, kas nepieder nevienai reliģijai, īsi sakot, ar visiem labas gribas cilvēkiem.” Latiniskais eņģeļu slavas dziesmas tulkojums ‑ “et in terris pax hominibus bonae voluntatis ” ir vieta, no kuras sākas konkrētās Rakstu vārda pārveidojums valodas vispārēja lietojuma vajadzībām. Šādā izpratnē tad miers tiktu apsolīts cilvēkiem, kuriem ir labi nodomi, bet ne tiem, kuri, kā var uzskatīt, grib ļaunu. Bet faktiski šis teksts neattiecas uz cilvēku uzvedību, bet gan uz Dieva žēlastības darbu, Dieva, kurš Jēzū Kristū top cilvēks. Tātad, atraujoties no Bībeles teksta un vispārinot, notiek maiņa ‑ no Dieva pestīšanas darba Jēzū Kristū grēcinieka glābšanai uz cilvēku iesaistīšanu cīņā pret grēku, vai pret to, kas par tādu tiek uzskatīts. Kristus liecība par Dieva Dēla tapšanu par cilvēku ir pārtapusi par mācību par cilvēku cilvēcīgumu un viņu cilvēciskošanu morāliskā nozīmē.
Šādi raugoties, baznīcas publiskajā valodas lietojumā atklājas valodas sajukums ar veselu gūzmu līdzīgu interpretāciju, piem., ja atceramies svarīgos jēdzienus miers, brīvība, taisnīgums, tostarp arī tāds svarīgs jēdziens kā mīlestība.
Miers, taisnīgums un brīvība u.c. līdzīgi jēdzieni cilvēku vērtējumā ir ideāli, t.i., tēli, kurus lielākoties ieskicē iztēle piedzīvoto trūkumu rezultātā, un katrs cilvēks attiecībā uz tiem ir ne vien jūtīgs, bet ir no tiem atkarīgs. Taču saskaņā ar Svēto Rakstu Dieva vārdu šīs eksistenciālās lietas visnotaļ ir saistītas ar trīsvienīgā Dieva eksistenci, rīcību un runu. Kungs dod mieru (4.Moz.6:26; Jņ.20:19; Jes.45:7; Ec.34:25; Hag.2:9 u.c.). Šis Dieva dotais miers ir atšķirīgs no cilvēku miera (Jņ.14:27), tas ir “augstāks par visu saprašanu” (Fil.4:7), jā, “Viņš [Kristus] ir mūsu miers” (Ef.2:14). Tas nozīmē, ka Dievs Jēzū Kristū nosaka rada to, kas ir patiess miers.
Tas pats attiecas uz taisnīgumu. Piemērā Rom.1:17, kuram līdzīgi ir citi, redzam, ka Jēzus Kristus evaņģēlijā tiek atklāta “Dieva taisnība”; tur reizē tiek rādīta visus cilvēkus pārvaldošā bezdievība un netaisnība (Rom.1:18 u.t.), pie kam šeit neviens cilvēks nav izņēmums (Rom.3:4-5).
Brīvība ir, piem., pēc Rom.8:21 Gara dāvana un zīme, tā tiek pretstatīta “pagājušo laiku kalpībai” un paverdzināšanai pasaules varām (Gal.4:1-7; Kol.2:20). Bet to, kas ir “Gara augļi” (Gal.5:22 u.t.), nedrīkst sajaukt ar “miesas darbiem” (Gal.5,19). Valodu sajukumu, kāds tas parādās cilvēku priekšstatos par vērtībām, vispār var izprast vienīgi ar Gara palīdzību, kurš darbojas Svēto Rakstu vārdā, un attiecībā uz to jāsaskata atšķirība starp Dieva tautu un pasaules tautām, tāpat kā atšķirība starp garu un miesu katrā no mums.
Vārds mīlestība jau ikdienas valodas lietojumā aptver cilvēku augstākās vērtības un vēlmes, bet reizē tas var būt arī cilvēku maldīšanās, maldināšanas un izmisuma bezdibenis. Bet Svēto Rakstu vārds māca visā skaidrībā “Dievs ir mīlestība” (1.Jņ.4:7-8), un ar šo pamattēzi, kas nav apvēršama otrādi, reizi par visām reizēm ir izslēgts, ka mīlestība un viss, ko cilvēki ar to saprot un tai piedēvē, varētu būt Dievs vai kaut kas dievišķs[3]. Ka mīlestība ir parādījusies Jēzū Kristū un ka tas tā ir nevis mūsu mīlestības dēļ uz Dievu, bet gan aiz Dieva mīlestības uz grēcinieku, tā pēc 1.Jņ.4:1-12 ir izšķiroša pazīme patiesu un viltus praviešu garu pārbaudei, kas visi uzstājas ar pretenzijām, ka viņi sludina Dieva vārdu.
Tādējādi pareizā kristīgā izpratnē mīlestība nav vienkārši kādas cilvēka rīcības un izturēšanās kvalitāte. Atbilstoši tam “mīlestības trūkums” nav nekāds pārmetums, kad viss, kas nepārprotami veicams pēc Dieva vārda, tiek saistīts vienīgi ar cilvēka labsajūtu un teicamu izturēšanos. Mīlestības augstā dziesma 1.Kor.13 runā par mīlestību kā par dāvanu, kas visu aptver un dara, kas ir Kristus un ko Viņš ir darījis. Tādēļ tā nekad nebeidzas, un līdzās ticībai un cerībai tā ir lielākā, tādēļ ka tā nāk no Dieva un pie Dieva vada. Ja mēs varam iestāties par Kristus mīlestību, tad valodas sajukums šajā gadījumā tiek noskaidrots.
-
Cits valodas sajukuma veids saistīts ar devalvāciju un valorizāciju valodā, kam pakļauti valodas vārdi, vai kas var tikt īstenotas vārddarināšanā. Tas ieraugāms jau pēdējā piemērā par mīlestību, atceroties, kas sacīts Jēk.5:20 un 1.Pēt.4:7 u.t., proti, ka “mīlestība apklāj arī grēku daudzumu”. Tas neattiecas uz vienaldzību pret grēku, bet gan uz izglābšanu no tiesas ar ticību uz Jēzu Kristu. Bet attiecībā uz Dieva mīlestību uz grēcinieku, kas izpaužas Jēzū Kristū, tas būtu pilnīgs mīlestības trūkums, ja sludinot Dieva vārdu, netiktu sludināta grēcinieka taisnošana ar atgriešanos un piedošanu, bet grēku attaisnošana, atsaucoties uz apstākļu izmaiņām. Ik uz soļa mēs sastopam eifēmismus, ar kuriem grēki tiek iztēloti par nekaitīgiem vai attaisnoti. Raksturīgus piemērus tam atrodam, piem., tēmu lokā, kura centrālais jēdziens ir laulība. Šo vārdu, ar ko apzīmē Dieva skaidri nosacīto institūciju ‑ mūža garumā pastāvošu vīrieša un sievietes savienību ‑ mūsdienās mēdz aizvietot ar neskaidro jēdzienu “partnerība”, ko iespējams attiecināt uz visai dažādiem un mainīgiem sakariem. Aiz vārda “vientuļā māte” bieži vien paslēpta visai rūgta dzīves situācija. Šādi labskanīgi teicieni, kas kalpo progresa un atbrīvotības šķituma radīšanai mūslaiku sabiedrisko melu apstākļos, aizsedz cilvēku dzīves, viņu attiecību skarbo realitāti. Pie garu sajaukuma, kas izpaužas valodas sajaukumā, pieder arī tas, ka Dieva iestādītā laulība, kuru aizsargā un kuras kārtību nosaka Viņa baušļi, tiek pakārtota jēdzienam “seksualitāte”, lai to tādējādi relativizētu līdzās dažādajām seksuālās dziņas izpausmju un apmierināšanas formām. Bet tas ir pretrunā ar Dieva vārda viennozīmību, lai arī cik tas atbilstu sadzīves valodas mērķtiecīgajai daudznozīmībai.
Ir zīmīgi, ka jēdzienus “jauns” vai “jauns cilvēks” lieto pat kristīgos aprakstos, kad runā par kādu jaunu izturēšanās veidu, kas aizsniegts vai aizsniedzams cilvēces attīstībā. Šādu predikātu dziļo melīgumu un to pavedinošo dabu ieraugām tad, ja turamies pie Dieva vārdā sacītā ‑ ka “jaunajai radībai” pamats ir Jēzū Kristū un ka ar to vecais ir pagājis (2.Kor.5:17).
Ja netiek saglabāts šis skaidrais nodalījums starp Dieva darbu, ko veic un apliecina Dieva vārds, un cilvēku darbiem un pieredzi, tad visa kristīgā runāšana pazūd cilvēku valodas sajukumā ‑ tā tiek ne vien iztukšota, bet arī piepildīta ar citu saturu. Tās var būt vispārējas cilvēku sajūtas, pieredze un vajadzības, par kurām tiek runāts, tie var būt tie paši vārdi, kas tiek lietoti, taču tā ir cita balss, tā nav Labā Gana balss (Jņ.10:3.27 u.t.).
[1] – Skatīt Jēzus Vārdā sapulcinātā draudze.
[2] – Joprojām izplatītais uzskats par ticības vienotību saistībā ar dažādajiem Dieva [personas] Vārdiem izlaiž no redzes loka konkrēto ticības sadraudzību, kāda tā manifestējas dievkalpojumā. Tas balstās uz divkāršo ilūziju par to, ka, pirmkārt, ar zināmu reliģisku aprioritāti ir postulēta cilvēku apziņas vienotība, kamēr, no otras puses, ticība tās redzamajās izpausmēs tiek uzskatīta tikai kā šķietamība.
[3] – Skatīt Kristus jaunais bauslis
Ieskaties