Ekskursija uz baznīcu jeb Sakrālais tūrisms

Mūsu valsti iecienījuši daudz ārvalstu tūristu, kā arī dzimtenes apceļotāji. Daudziem no tiem mērķi ir mazāk “svēti,” bet citiem pavisam “nesvēti,” bet tajā mēs neiedziļināsimies. Pievērsīsiemies svētām lietām, jeb citiem vārdiem – sakrālām. Sakrālais ir tas, kas saistīts ar reliģisku kultu, tādēļ tā ir vērtība, ko draudze nezaudē pat tad, ja tā ir pazaudējusi evaņģēliju, patieso ceļu uz debesīm un skaidru un pareizu Svēto Rakstu mācību. Tādēļ Sakrālais tūrisms ir ievērības cienīgs novirziens plašajā tūrisma izklaides jomā, un par Sakrālā tūrisma objektu saglabāšanu rūpes ir uzņēmusies Latvijas valsts.

Latvijas avīze raksta, ka ņemot vērā Ivara Godmaņa valdības deklarācijā ierakstīto mērķi – atjaunot programmu “Sakrālā tūrisma infrastruktūras objektu atjaunošana” Latvijas dievnamu [garīgā un kultūrvēsturiskā mantojuma] saglabāšanai un atdzimšanai, Ekonomikas ministrija sagatavoja informatīvo ziņojumu un 15.maijā to iesniedza starpinstitūciju saskaņošanai. Tagad saskaņošanas process jau pabeigts, taču ziņojums joprojām nav pieejams publiskajā telpā, jo tas vēl tiekot precizēts.

Šādu informāciju sniedza Ekonomikas ministrijas sabiedrisko attiecību nodaļas pārvaldes vecākā referente Elita Rubesa-Voravko, piebilstot gan, ka vēl nevar pateikt, kad precizēšanu pabeigs. Kamēr tā ieilgst, dažādu konfesiju draudzes bažījas, ka valdības deklarācijā ierakstītais varētu palikt neizpildīts. Tagad viss atkarīgs no valdības lēmuma – vai tā, ņemot vērā bēdīgo ekonomisko situāciju, piešķirs vai nepiešķirs finansējumu sakrālā tūrisma programmas atjaunošanai.

Citi atkal ir droši – naudu noteikti piešķiršot, jo atsevišķām partijām, īpaši Šlesera pārstāvētajai Pirmajai partijai, ko tautā dēvē arī par mācītāju partiju, esot ļoti svarīgi pirms Saeimas vēlēšanām uzspodrināt savas spalvas. Pieredze jau esot – pirms 9. Saeimas vēlēšanām projekta “Sakrālā tūrisma infrastruktūras attīstība” ietvaros 161 dievnama remontam un apkārtnes labiekārtošanai no valsts budžeta un privatizācijā iegūtajiem līdzekļiem piešķirts pusotrs miljons latu.

Tagad dievnamiem esot nepieciešami jau 25 miljoni. Pēc Ekonomikas ministrijas skaidrojuma, šāds skaitlis iegūts, aptaujājot dažādu konfesiju draudzes, un naudu paredzēts apgūt divu gadu laikā. Par 24,3 miljoniem paredzēti prioritārie kultūras mantojuma saglabāšanas restaurācijas darbi, par 26 tūkstošiem – izstrādāt un uzturēt datu bāzes, par 67,8 tūkstošiem – izgatavot un uzstādīt informatīvos stendus, par 8,8 tūkstošiem – latviešu un angļu valodā sagatavot un drukāt informatīvās kartes. Nauda nepieciešama arī citām vajadzībām, piemēram, lai varētu izstrādāt tematiskos maršrutus.

Summas, protams, ir iespaidīgas, un vienkāršam cilvēkam grūti aptveramas, bet “lielajiem” tāda dambrete vien ir – miljons pa labi, miljons pa kreisi, miljons hop, miljons tutū utt.

Bet tūristiem patīk sakārtotas baznīcēkas, un tur neko nevar darīt. Tā nu tūristi, piemēram, var no ērtās stāvvietas nonākt apkurinātā Talsu luterāņu baznīcā, un priecāties par pagrabu, ērģelēm, griestiem un bēniņiem. Šis prieks izmaksāja 50 000 latu, ko piesaistīja, cik saprotu, draudzes menedžeri.

Tāpat netālu esošajā Ugālē var priecēt acis [un reizēm ausis], jo tur ērģeles jau gatavas, bet altāris lēnām atdzimst. Tiešām, tas ir vienreizēji, kad ērģeļmeistars Jānis Kalniņš draudzei nospēlē Johann Sebastian Bach Toccata et fugue.

Tomēr izrādās, ka remonti ne vienmēr ir veikmīgi, vai pat nav nepieciešami. Piemēram, Jānis Kalniņš skarbi piebilst, ka jāmaina sistēma, kas pirmās sakrālā tūrisma programmas īstenošanā paģērēja ļoti īsus termiņus. Rezultāts – neprofesionāla attieksme un neprofesionāls darbs. Piemēram, Talsu luterāņu baznīcā, kur nav līdz galam izdomāts par ventilāciju, bojājas no jauna ieliktā un nolakotā grīda. Liepājas Svētās Annas baznīcā un Užavas baznīcā ērģeles cietušas eiroremonta dēļ, kas strauji izmainīja baznīcas mitruma režīmu, radot ūdens kondensātu. Jāsaprot, ka pakešu logi, nepiemērota apkure, lakojumi un krāsojumi ar sintētiskajām krāsām vecajās baznīcās galīgi nav piemēroti.

Kad par to jautā Talsu luterāņu draudzes priekšniekam Aināram Lūkam, viņš piekrīt, ka celtniecības darbu gaitā nav paredzēts viss, lai ventilācija būtu pilnīga un materiāli piemēroti, tāpēc patiešām jaunā grīda ir ar zilējumiem.

Pieredzējusī arhitekte restauratore Ināra Heinrihsone uzsver, ka nedrīkst noteikt urrā termiņus un ka nepieciešama pārdomāta ilgtermiņa programma. Tikai tad iespējams izbēgt no ačgārnībām un kļūdām, kas cerētajam dod pretēju rezultātu – rada vērtību bojā eju.

Kvalitāte un jēga, lai paliek uz naudas menedžētāju sirdsapziņas. Galvenais jautājums – kā ar tūristiem?

Aptaujāto baznīcu, pašvaldību un tūrisma informācijas centru pārstāvji vienā balsī apgalvo, ka projekta “Sakrālā tūrisma infrastruktūras attīstība” īstenošana ievērojami veicinājusi tūristu pieplūdumu baznīcās!!!

“Latvijā kaut kā iegājies pieminēt gandrīz vai vienīgi Aglonas bazilikas apmeklētāju skaitu,” saka Aglonas novada tūrisma informācijas centra vadītājs Jānis Rutka. “Daudzi nemaz nezina, ka, piemēram, Bērzgales katoļu baznīcu, kas ir viena no senākajām koka baznīcām visā Eiropā, un citus nelielus koka dievnamus brauc aplūkot arī ārzemju tūristi, turklāt gan ar kempingbusiem, gan ar velosipēdiem. Daļa tūristu no Polijas līdz Viļņai aizbrauc ar vilcienu, tad sēžas uz divriteņiem un dodas pa sakrālā tūrisma vietām Lietuvā un Latvijā. Arī pašmāju tūristi arvien biežāk plāno maršrutus tā, lai varētu iepazīties ar baznīcām, kas reizē ir arī kultūrvēstures pieminekļi.”

Ugāles draudzes mācītājs Jānis Kalniņš skaidro, ka baznīcā tūristus īpaši neuzskaitot, esot viesu grāmata un, pēc visa spriežot, vasarā, mēnesī ierodoties no 300 līdz 500 tūristu. Vienai pagasta baznīcai tas patiešām ir nozīmīgs skaits. Reizēm varot vērot ainu – pie baznīcas stāv vācu treilers un piebrauc velosipēdistu grupa. Ugāles baznīcas nosaukums un mācītāja vārds esot pat Vācijā izdotajā ceļvedī un šobrīd ar šādām ziņām tiekot izdots ceļvedis arī Zviedrijā.

Latvijas Avīzes žurnālists Andris Grīnbergs ir apkopojis te dažus viedokļus:

– Maija Spūle, Jersikas pagasta padomes priekšsēdētāja: “Par to, ka sakrālais tūrisms Latvijā jāattīsta vēl straujāk, var spriest pēc tā vien, ka ceļotāji mūsu baznīcu un tās kompleksu apskata pat diennakts tumšajās stundās kabatas lukturīšu gaismā.”

– Inese Roze, Talsu rajona tūrisma informācijas centra direktore: “Kāpēc Šlesers tā iestājas par valsts naudas piešķiršanu baznīcu remontiem, vai tā nav savas politiskās reklāmas taisīšana par valsts budžeta naudu, kāpēc viņš neuzceļ kādu jaunu baznīciņu vai neizremontē kādu vecu dievnamu par savu naudu?”

– Ināra Heinrihsone, arhitekte restauratore: “Latvijā veco dievnamu remontā viss sanāk ačgārni – vispirms saņem naudu un tad steigā projektē un dara, radot nekvalitatīvu rezultātu. Obligāti būtu jāievēro likumdošanā noteiktā secība.”

– Modris Plāte, Jēkabpils luterāņu baznīcas mācītājs: “Sakrālā tūrisma attīstībā svarīgi ne vien remontēt un sakārtot dievnamus, bet arī pienācīgā līmenī saglabāt ievērojamu mācītāju piemiņu, kā tas tikko tika izdarīts Neretas baznīcā, kur svinīgi atklāja piemiņas plāksni ilggadējam mācītājam Artūram Kaminskim.”

– Jānis Kalniņš, Ugāles luterāņu baznīcas un Zlēku luterāņu baznīcas mācītājs: “Lai izvairītos no kļūdām un absurdām situācijām veco baznīcu remontā, sakrālā tūrisma attīstībai piešķirto naudu vajadzētu administrēt nevis Tūrisma attīstības valsts aģentūrai, bet gan Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, kas profesionāli var kontrolēt projektu un remontdarbu kvalitāti.”

– Dace Čoldore, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas ekspertīzes daļas vadītāja: “Tas, ka valsts palīdz sakārtot vecās baznīcas, ir ļoti labi, tikai jāatrod pareizākais ceļš, kā un ko remontēt, lai nevienā gadījumā neietu bojā kultūrvēsturiskās vērtības, ieskaitot 18. gadsimta kokgriezumus.”

Kā redziet, viedokļi par šo projektu ir dažādi. Man ir savs domas, jums ir savas. Mēs tās varam paturēt pie sevis, vai padiskutēt par to atsaucēs.