Vārds Ilāram Plūmem
Pēdējā laikā, diemžēl, e-vidē ir parādījušās sarunas par nesaskaņām Konfesionāli luteriskajā baznīcā, un nupat četras draudzes ir izsūtījušas apjomīgu [oficiālu] vēstījumu uz papīra. “Diemžēl” es attiecinu uz pašu problēmu un tās apspriešans veidu, nevis uz sarunām. Sarunas un publikācijas ir nepieciešamas, lai cilvēks, kam rūp pareiza kristīga mācība [un prakse] un baznīcas vienotība, varētu gūt objetīvu informāciju, izsekot notikumiem un kliedēt šaubas un neziņu. Kad runāts tiek par kristīgo mācību, tad neziņas kliedēšana vairs nav tikai ziņkāres apmierināšana, jo runa ir par pašu savrīgāko – ticību Kristum un pārliecību par savu pestīšanu.
Viešot skaidrību šajā jautājumā, iesākumā piedāvāju jums, mīļie e-baznīcēni, interviju ar Konfesionāli luteriskās baznīcas mācītāju Ilāru Plūmi pirms 12 gadiem, kas savu aktualitāti nav zaudējusi līdz pat šim brīdim, un ir pārdomāšanas vērta šī brīža kontekstā. Patīkamu lasīšanu!
Kad 1989.gadā iestājāmies Teoloģijas seminārā, mūsu mērķis bija kalpot Dievam un cilvēkiem Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā. Vai tev jau toreiz šķita, ka ar Baznīcu „kaut kas nav kārtībā?”
Diemžēl šāda doma visu laiku pavadījusi ne jau mani vien. Mēs visi zinām gan to, kādas problēmas bija tolaik Teoloģijas seminārā, gan to, kādas tās ir tagad Teoloģijas fakultātē. Zināmu negatīvu iespaidu par Baznīcu guvu arī Mežaparka draudzē. Tomēr domāju, ka mans tolaiku skatījums bija visi subjektīvs un citu cilvēku ietekmēts. Es vēl joprojām sevi uzskatu par aicinātu un ieceltu evaņģēliski luteriskās baznīcas kalpu. Domāju, ka ar savu dzīvi, ar savu teoloģiju, sludināšanu turpināšu kalpot tāpat, kā esmu to darījis. Gribētu arī uzsvērt, ka nevis mēs kalpojam Dievam, bet Dievs kalpo mums ar Savu Vārdu un Sakramentu un dara to caur mācītāju. Mācītājs savā amatā Kristus vietā runā un izdala Sakramentu.
Kad problēmas baznīcā tev sāka likties tik samilzušas, ka tās būtu radikāli jārisina?
Tas, ka baznīcā ir lielas problēmas, ir skaidrs ikvienam mācītājam un pat teoloģijas studentam. Cits jautājums, vai toreiz es apzinājos šo problēmu nopietnību savu līdzatbildību.
Kad tu sāki apzināties savu līdzatbildību? Kas mudināja tevi izšķirties, ka kaut kas jādara tieši tev?
Varu paskaidrot savu garīgās attīstības ceļu, to, kā nonācu pie šādas Evaņģēlija izpratnes. Kad apmeklēju dievkalpojumus Mežaparka baznīcā, es gāju arī uz privātām grēksūdzēm, tomēr par savu pestīšanu īsti pārliecināts nebiju. Vienīgais, ko patiešām uztvēru kā Dieva žēlastību, bija Svētais Vakarēdiens. Bet es nebiju drošs par to, ka mani grēki ir piedoti, ka nokļūšu debesīs, ja nomiršu. Tas man sagādāja lielas mokas. Es gavēju, lūdzu Dievu un gaidīju to brīdi, kad pazudīs visas manas grēcīgās tieksmes un es kļūšu svēts.
Šīs problēmas ir neatrisināmas, jo, kamēr dzīvojam šeit, uz zemes, mēs esam grēcīgi un jebkurš mēģinājums šādā veidā sasniegt pilnību ir lemts neveiksmei. Bet tas bija tas ceļš, kā es biju sapratis kristieša dzīvi.
Pirmo reizi skaidru Evaņģēlija sludināšanu dzirdēju Somijā, kad apciemoju profesoru Ūrasu Sārnivāru. Viņš man izskaidroja Lutera taisnošanas mācību un to, ka Evaņģēlijs jāatšķir no bauslības. Tā bija pirmā reize, kad sajutu mieru savā sirdī un sapratu, ko nozīmē Evaņģēlijs.
Kad vēlāk tikos ar dažiem konfesionāliem luterāņiem, viņi man atgādināja to, ka esmu devis ordinācijas solījumu, atgādināja mūsu luteriskās ticības apliecības. No viņiem es mācījos, ka luteriskās ticības apliecības ir tās, kuras sargā Evaņģēliju. Tur, kur tās tiek atmestas, Evaņģēlijs tiek neglābjami sajaukts ar bauslību.
Jāņa evaņģēlija 10. nodaļā Kristus stāsta par draudzi kā par avīm, kuras ir kūtī, – un vilks netiek tām klāt. Luteriskās ticības apliecības ir kā durvis un logi, kas cieši aizvērti, lai maldu mācību vilks netiek klāt draudzei.
Pēc tavām domām, mūsu baznīcā šie logi un durvis nav pietiekami cieši aizvērtas. Ir pagājis diezgan ilgs laiks, kopš tu to esi sapratis. Kāpēc tad rīkojies tikai tagad?
Es jau tagad arī neko īpašu neesmu izdarījis. Esmu vienīgi nopietnāk mācījis savām draudzēm to, cik liela nozīme ir skaidras Evaņģēlija mācības pasargāšanai.
Citādi ir tā, ka Latvijas luterāņu draudzēs nereti tiek uzaicināti baptistu sludinātāji, arī dažādi ārzemnieki, par kuriem īsti nav zināms, ko viņi māca. Viņiem tiek ļauts kāpt kancelē un runāt Kristus vārdā.
Mēs bieži vien nenovērtējam, cik liela nozīme ir pasludinātajam vārdam un mācītāja darbam. Mācītāja neapdomīgas sprediķošanas dēļ draudzes locekļiem var rasties garīgas problēmas. Mācītājiem būtu godīgi jāpārbauda, vai viņu sprediķi ir saskaņā ar Augsburgas ticības apliecību vai vismaz Mazo katehismu.
Ko tu un tavas draudzes gribējāt sasniegt ar savu paziņojumu?
Esmu pārliecināts, ka mūsu baznīcas mācītāji vairs neuztraucas par savu ordinācijas solījumu, par zvērestu kalpot baznīcai un savam tuvākajam. Sinodē pieņemtais mācītāja ordinācijas solījums ir absolūtā pretrunā ar mūsu ticības apliecībām, kaut gan ordinācijas solījumam jābūt tam, kas mums neļauj atkāpties no ticības apliecībām.
Kas tad tur ir pretrunīgs?
Tur teikts, ka mēs savā mācībā sekosim Svētajiem Rakstiem un apustuliskai praksei, un apustuliskai mācībai. Te blakus Svētajiem Rakstiem noliktas divas citas autoritātes. To izsaka lietotais saiklis „un.” Mūsu negrozāmais pamats – luteriskās ticības apliecības – tur tiek nosauktas par reformācijas ieskatiem, un ordinācijas solījums kopumā ir uzrakstīts modernā ekumenisma valodā.
Kāds īsti bija jūsu paziņojuma mērķis?
Mēs savās draudzēs kādu laiku studējām Svētos Rakstus, to, kas ir draudzes kopība, kas to rada un uztur. Tā guvām pārliecību, ka draudzes tiesības un pienākumi ir rūpēties par mācību, baznīcas kopību un vienību.
Šo paziņojumu sastādīju es. Ilgstoši to pārdomāju, lai tas neaizskartu nevienu personīgi, nebūtu ambiciozs vai neskaidrs.
Kam, pēc tavām domām, bija jānotiek pēc paziņojuma izsūtīšanas?
Tas bija aicinājums pārtraukt altāra sadraudzību ar visām tām draudzēm, kuras apzināti ignorē luteriskās ticības apliecības. Tādas draudzes ir pašas sevi izslēgušas no LELB, jo neviena reliģiska organizācija nedrīkst darboties pretī savai Satversmei.
Draudzes ir kopībā un vienībā tikai tad, kad tajās visās mācība tiek sludināta skaidri.
Domāju, ka šis paziņojums varētu daudziem nepatikt. Tomēr vēlāk viņi savu nostāju pārdomātu un vēlētos palikt luterāņi. Tas būtu pamats turpmākām sarunām. Kā redzu, lielākā daļa mūsu baznīcas mācītāju pieskaita sevi pie tiem, kuri noliedz mūsu baznīcas Satversmi.
Sekas ir tādas, ka tu esi atstādināts no amata, starp draudzes locekļiem valda neizpratne, mūsu baznīca atrodas šķelšanās priekšā. Vai bijāt rēķinājies ar ko tamlīdzību?
Ilgu laiku atturējos no rīcības, kas varētu izraisīt šādas konsekvences. Pilnībā paredzēju arī šādu iznākumu, bet pamazām nonācu pie pārliecības, ka konsekvences ir nevis manās, bet Dieva rokās. No manis Dievs ir prasījis tikai skaidri apliecināt savu ticību. Biju kļūdījies, domādams, ka par konsekvencēm jārūpējas man. Dievs solījis par tām rūpēties.
Tu gribēji būt labs namturis, bet nu redzi, ka nams šķeļas. Apustulis Pāvils 1.vēstulē korintiešiem 6.nodaļā teicis, ka nav labi brāļu strīdā pieaicināt laicīgus tiesnešus. Vai, aicinādami policiju un bulvāra presi, neesat pārkāpuši ceturto bausli?
Nē, gluži otrādi! Ceturtais bauslis runā arī par laicīgo varu. Kad garīgā vara nerīkojas saskaņā ar saviem pienākumiem, tad arī apustulis Pāvils piesauca Romas ķeizaru. Arī laicīgā vara ir Dieva iecelta.
Kas attiecas uz „dzelteno presi,” tad arī es labprāt uzzinātu, kas to uz Ķekavu aicināja. Tajā es saskatu kādu baznīcpolitisku spēku apzinātu darbību, kas vēsta pret arhibīskapu. Tādēļ esam izlēmuši atturēties no jebkāda šī konflikta turpinājuma.
Vai tiešām šis mans paziņojums bija tik graujošs? Vai tiešām baznīcā nav citu problēmu? Vai mūsu baznīcā nav citu mācītāju, kam derētu veltīt tikpat daudz uzmanības kā šobrīd man? Uz šiem jautājumiem man grūti rast atbildes.
Un kas notiks tālāk?
Tas nav atkarīgs no manis, bet gan no Dieva žēlastības. Doles un Bulduru draudzes ir apliecinājušas savu piederību LELB. Nekad līdz šim neesmu redzējis savas draudzes tik ticības pilnas, vienotas un pārliecinātas par savu pestīšanu.
Doles draudzes priekšnieks Juris Matvejs man teica, ka viņam šobrīd īpaši eksistenciālas un aktuālas šķiet Svēto Rakstu vietas par Jēzus konfliktiem ar farizejiem, kā arī reformācijas vēsture.
Tavi vārdi liek secināt, ka šīs divas draudzes ir patiesā LELB? Kas tādā gadījumā ir pārējās draudzes – baznīcas lielākā daļa?
Šīs divas draudzes pašlaik ir kā tikko dzimis bērns. Tās atrodas ceļā uz to, kādai jābūt patiesai LELB. Arī mēs vēl esam ar vāju konfesionālu apziņu, vāju identitāti, vājām ticības apliecību zināšanām. Ar laiku mēs pieaugsim gan ticībā, gan atziņā, ko Dievs žēlīgi dos.
Kas notiks ar pārējām draudzēm? Kāds ir to statuss? Tas ir mācītāju un baznīcas vadības ziņā. Viņiem jāizvēlas turpmākais ceļš. Ja tās ietu to ceļu, ko plāno Pasaules luterāņu federācija, tas ir, vienoties taisnošanas mācībā ar Romas katoļu baznīcu, tad mums drīz vairs vispār nebūs luteriskās baznīcas un viss reformācijā iegūtais tiks zaudēts. Šādu draudu priekšā mēs pašlaik esam.
Ieskaties