Vārds Jēzus
Tāpat kā viss cits, kas saistās ar Jēzu Kristu, arī Viņa vārds ir sarežģīts, ne tik viegli saprotams, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Patiesībā tajā slēpjas daudz kas vairāk par to, ko atklāj pavirša Viņa vārda izcelsmes apcere.
Latviskotais vārds Jēzus ir nācis no grieķu un latīņu valodas, un savu ietekmi uz tā izrunu latviešu valodā ir atstājusi arī vācu valoda. Ebreju oriģinālvalodā šis vārds ir skanējis drusku citādi – Jēšu. Tas ir saīsinājums no agrākas izcelsmes vārda Jēšuah, kas sastopams vēlīnajos Vecās Derības rakstos. Savukārt šis vārds arī ir saīsināta forma no Vecās Derības karavadoņa Nūnas dēla vārda – Jehošuah. Šis vīrs bija Mozus pēctecis, kas vadīja Israēla tautas ieiešanu apsolītajā zemē. Latviski mēs viņa vārdu izrunājam – Jozua, bet pirms Babilonijas trimdas jūdi to parasti izrunāja kā Jošua. Pēc Babilonijas trimdas parasti tika lietots vārds Jēšuah, kas vēlāk tika saīsināts par Jēšu, lai gan dažreiz joprojām sastopams bija arī vārds Jošua. Šie vārdi jūdu vidū bija samērā populāri un tika lietoti līdz pat II gs. pēc Kristus, kad nevēlēšanās lietot kristiešu pielūgtā Jēzus vārdu to izskauž no jūdu personvārdu klāsta. Aiz bijības un lielās cieņas pret šo vārdu, tas netika dots arī kristiešu bērniem. Izņēmums ir tikai spāņu un Latīņamerikas tautas. Turpretī Jēzus dzīves laikā I gs. sākumā Viņa vārds bija sastopams samērā bieži. Droši vien tādēļ, lai atšķirtu Viņu no citiem, Jaunās Derības autori pievienoja Viņa vārdam vai nu titulu Kristus – Mesija, vai arī Viņa dzīves vietas vārdu Nācarete, saucot Viņu par Jēzu no Nācaretes.
Pazīstamais I gs. Jūdu vēsturnieks Jozefs Flāvijs savos rakstos min vairāk nekā divdesmit cilvēkus ar vārdu Jošua, no kuriem vismaz desmit dzīvojuši arī Jēzus no Nācaretes laikā. Viens no viņiem Jošua Ananias dēls savos pravietojumos vērsās pret jūdu templi. Jeruzālemes priesteri viņu nodeva Romas prokuratora rokās, un viņš tika publiski pērts ar pletnēm. Lai Jēzu no Nācaretes atšķirtu no citiem vīriem ar līdzīgu vārdu, Jozefs Flāvijs Viņa vārdam pievieno paskaidrojumu “Jēzus, kas tiek saukts par Kristu”. I gs. vidū titula Mesija grieķu forma Kristus jau plaši tika lietota kā Jēzus otrais vārds. Romiešu vēsturnieki Tacits un Svetonijs, kas rakstīja II gs. sākumā, vairs vispār nemin vārdu Jēzus, bet sauc Viņu tikai par Kristu.
Senie ebreju vārdi parasti bija tāda teikuma saīsinājumi, kas kaut ko vēstīja par Dievu. Tā vārds Jošua iesākumā nozīmēja “Jahve palīdz” vai “Lai Jahve palīdz”, taču vēlāk tautas lietojumā vārda Jehošuah nozīme mainījās un kļuva par “Jahve glābj” vai “Lai Jahve glābj”. Tieši šī nozīme tiek pausta, kad eņģelis Jāzepam sapnī norāda, ka bērna vārds būs Jēzus, jo Viņš glābs savu tautu no tās grēkiem (Mt.1:21).
Pazīstamais Jēzus dzīves pētnieks Džons Meiers norāda, ka I gs. Galilejā Jēzus no Nācaretes varēja nozīmēt arī vēl ko citu. Proti, tāpat kā Jēzum arī viņa radinieku vārdiem ir saistība ar Israēla tautas vēsturi, iziešanu no Ēģiptes un ieiešanu apsolītajā zemē. Jēzus audžutēva vārds Jāzeps bija viens no Jēkaba – Israēla ciltstēva, dēlu vārdiem. Jēzus mātes Marijas, ebreju valodā Miriam, vārds bija Mozus māsas vārds. Arī Jēzus brāļu vārdi bija atvasināti no seno Israēla patriarhu vārdiem – Jēkaba, Jāzepa, Simeona un Jūdas. Šāds patriarhu vārdu lietojums nebija ierasts Vecās Derības laikā pirms Babilonijas trimdas, taču īpaši populārs kļuva ap Makabeju sacelšanās laiku pret selukīdu valdnieku Antiohu IV (175-164/63 pirms Kristus). Antiohs IV mēģināja uzspiest jūdiem grieķu kultūru un apspiest jūdu reliģiskās un nacionālās tradīcijas. Lai gan atsevišķas pilsētnieku grupas labprāt pieņēma grieķu dzīves veidu, tomēr mazajās pilsētās, īpaši laukos, hellenizācijas mēģinājumi saņēma stipru pretsparu. Atdzima jūdu reliģiski nacionālā pašapziņa, un daudzi jūdi saviem bērniem sāka dot pagātnes varoņu vārdus. Šķiet, ka tieši Galilejā, kur atradās Jēzus dzīves vieta Nācarete, šī tradīcija būs bijusi īpaši spēcīga, jo Galilejas jūdiem nācās piedzīvot ļoti stipru pagānisma ietekmi, kas, protams, radīja arī stipru pretreakciju. Tas, ka visā Jēzus ģimenē ir sastopami šādi jūdu cilts tēvu un cilts māšu vārdi, liecina, ka viņi būs bijuši aktīvi iesaistīti šajā jūdu reliģiskajā un nacionālajā atmodā. Džons Meiers uzskata, ka tieši par šādu nacionālas atjaunošanas un restaurācijas vēlmi liecina arī tas, ka Jēzus vēlāk par saviem tuvākajiem mācekļiem izvēlējās tieši divpadsmit vīrus. Skaitlis 12 bija saistīts ar divpadsmit Israēla patriarhiem, divpadsmit ciltīm un tādējādi visa Israēla atjaunošanu, ko paveiktu Jošua – Jēzus no Nācaretes.
Tomēr Jaunās Derības skatījumā mēs redzam, ka Dieva restaurācijas plāns ir bijis daudz plašāks par jūdu tautas reliģisko atjaunotni. Patiešām, Jēzus nāca pie jūdiem, bet tieši Viņa tuvākajiem mācekļiem bija jākļūst par tiem, kas Dieva atjaunošanas plānā iesaistīs arī pagānu tautas. Tā Jēzus no Nācaretes savu jūdu vārdu ir padarījis par internacionālu vārdu, proti, par tādu vārdu, kas attiecas uz visu pasauli. Lai gan Viņa sekotāji sevi sāka dēvēt pēc Jēzus otrā vārda – Kristus – par kristiešiem, tomēr tieši Viņa pirmais vārds Jēzus, īpaši agrīno kristiešu vidū, ir bijis saistīts ar lielu bijību un cieņu. Tas nav nekas pārsteidzošs tādam, kas zina šā vārda dziļāko jēgu. Tā skaidri atklājas Viņa mācekļa Pētera vārdos, kad tas, stāvot jūdu augsto priesteru priekšā, nepārprotami apliecināja: “Nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap.d.4:12) Tieši Dieva Dēla pieņemtajā cilvēka miesā, uz ko norāda vārds Jēzus, Dievs veica cilvēces glābšanu no grēka un nāves. Šī glābšana ir nesaraujami saistīta ar ticību tam, ko Dievs ir darījis cilvēka Jēzus miesā, proti, izcietis sodu par visu cilvēku grēkiem. Tādējādi vārds – Jēzus – patiešām satura ziņā ir daudzkārt bagātāks par to, ko mēs varam secināt tikai no šā vārda etimoloģijas. Tas sevī ietver cilvēka glābšanu, šajā vārdā tiek kristīti cilvēki, piedoti grēki, šajā vārdā apustuļi dziedina slimos, un šajā vārdā visiem ticīgajiem tiek apsolīta mūžīgā dzīvošana jaunajā pasaulē.
Ieskaties