Vasaras svētku pirmā svētdienā

Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu – partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.” Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: “Kas tas ir?” Bet citi zobodamies sacīja: “Tie salda vīna pilni.” [Ap.d.2:1-13]

Mīļie draugi, augstais Dievs bagātīgi apdāvina cilvēku gan pie miesas, gan dvēseles. Kas var saskaitīt dāvanas, ko mums dod bagātā mīļā Dieva roka? Bagātais Dievs cilvēkam ir devis skunstīgi veidotu miesu un šajā miesā prātīgu dvēseli. “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla.” [1.Moz.1:27] Vai tas vairs nav? Vēl ne. Cilvēkam grēkojot Dieva tēls (ģīmis) zuda. Cilvēks apzināti to pazaudēja sev un saviem pēcnācējiem un uzņēma velna ģīmi, nonāca lielā parādā Dieva priekšā, bet velns vienmēr vēlas paturēt virsroku.

Ko darīja Dievs? “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” [Jņ.3:16] Vai tas nav gana dots? Bet cilvēki vēl ir blēdīgi, tie nedz grib, nedz var ar paša spēku Dieva Dēlam ticēt un pie Viņa nākt. Tie nevar iekš Dieva ticēt. “Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši?” [Rom.10:14] Kā tie var nākt pie Jēzus Kristus, ja neviens viņus neved?

Cilvēkam mūžīgā dzīvošana ir tajā, ka viņš atzīst Dievu, un to, ko Dievs sūtījis – Jēzu Kristu. Tas ir visaugstākais labums, ko Dievs mums dod savu Garu, kas mūs pieved Jēzum Kristum, kas māca mums Viņu atzīt un pie Viņa turēties pie Viņa vien šeit laicīgi un tur mūžīgi. Ja Dievs nedotu mums savu Svēto Garu, tad mēs paliktu gan tumši prātā, gan paklīduši, un mums gals būtu mūžīgajā tumsībā – moku vietā.

Dievs pasauli ļoti bagātīgi apdāvināja brīdī, kad Viņš savu Svēto Garu sūtīja pār apustuļiem uz redzamu vīzi, kā mēs dzirdējām nolasītajā svētajā mācībā. Ja gribat jūs ņemt vērā, tad tagad jums ar Dieva spēku taps izstāstīs un Vārdiem skaidri rādīts Svētais Dieva Gars, vislabākā dāvana.

Mācieties to, pirmkārt, pareizi atzīt, un, otrkārt, pareizi valkāt.

Nāc, nāc, iekš tavām būdām,
Tu sirds apskaidrotais,
Kas man, kad es jauns būdams,
No jauna dzemdinājs,
Ak, Gariņš slavējams!
Ar Tēv` un Dēlu teicams,
Līdz spēcīgs un līdz sveicams,
Līdz liels, līdz cienījams.

Nāc, nāc, ka Tavu spēku,
Sirds baudīt var un just,
Izdeldi visu grēku,
Ne liec man mūžam zust.
Lai prātiņš izpošas,
Ka es ar šķīstu garu,
Tev cienīgs kalpot varu,
Tā, kā man piederas. Āmen.

Nolasītajos vārdos mēs dzirdam, ka Dievs redzamā veidā savu Svēto Garu bagātīgi izlējis pār apustuļiem, kā Dievs agrāk caur svētajiem praviešiem bija pasludinājis un apsolījis, lai tie varētu Jēzus Kristus mācību pasludināt visā pasaulē. Tā bija liela dāvana. Ja mēs to gribam pareizi atzīt, tad mums:

Pirmkārt, jāzina, pār kuriem cilvēkiem tik bagātīgi nācis Svētais Gars. Tā stāv rakstīts mūsu vesperes mācībā: Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija vienprātīgi kopā. Kas bija tie “visi”? Tie jāzina no Apustuļu darbu grāmatas pirmās nodaļas, kad pēc Kunga Jēzus augšāmcelšanās un debesbraukšanas, ne vien Viņa mācekļi, tie vienpadsmit, bet arī Matīs – Jūdas vietā no jauna ievēlētais divpadsmitais, kā arī Jēzus māte Marija, Viņa brāļi un citas dievbijīgas sievas, kas allaž pastāvīgi bija kopā, vienprātīgi lūgšanās un pielūgšanās. Tas bija simts divdesmit cilvēku pulciņš, kā saka svētie prieka mācītāji. Tie visi bija kopā. [Ap.d.1:26; 1:4]

Kā Jēzus viņiem bija pavēlējis, Debesīs uzbraukdams, tā viņi paklausīja. Viņu laika kavēšana bija lūgšanas un Dieva pielūgšana par sevi un citiem cilvēkiem. Tā arī vajag. Svētais Gars nāk pie tiem, kas vienprātīgi Dievu lūdz, bet bēg no tiem, kas nesaticīgi dzīvo, un no tiem, kas citādi nebiedrojas, kā vien grēkojot.

Saņemot nu visu kopā, kas tagad sacīts, Svētais Gars redzamā vīzē pār svētajiem apustuļiem bagātīgi ticis izliets, un viņu sirdis ar Svēto Garu tā tikušas pildītas, ka pēc no viņu mutes ar citi varēja dzirdēt, kādus lielus darbus Dievs pie viņiem darījis. Caur šo Svētā Gara sūtīšanu Dieva Vārds, Jēzus Kristus mācība, ir izgājusi pa visu pasauli. Ja Dievs tajā brīdī savu Garu neliedza tiem, kas Viņu pielūdza, tad tiešām, ir tagad Viņš dos savu Garu visiem, kas Viņu pielūgs. Spriediet nu paši un sakiet – Vai Dieva Svētais Gars nav vislabākā Dieva dāvana? Atzīstiet to, un tad mācieties…

Otrkārt, kā to pareizi valkāt. Vai gribat zināt, kā darīja svētie apustuļi, kad viņi bija dabūjuši Svēto Garu. Svētais Lūka mums sludina, ka svētie apustuļi, pār kuriem bija nācis Svētais Gars, iesāka runāt citās valodās, kā Gars tiem deva izrunāt.

Agrāk, kad Kungs Jēzus tiem sacīja par savu Valstību, kas izplatīsies pa visu pasauli, tad tie nespēja to saprast. Bet nu viņi paši to sludinās. Tie itin ātri iesaka runāt citās valodās. “No sirds pārpilnības mute runā.” [Mt.12:34]

Ko tas nozīmē? Kas te notiek?

Svētais Gars bija nācis viņu sirdīs un no šīs sirds pārpilnības viņu mute runāja. Apustuļi no dzimšanas bija jūdi un runāja jūdu valodu, un nebija ne bijuši , ne mācīti kādā skolā, bet nu tie ātri vien iesaka runāt citās valodās. Tobrīd Jeruzalemē bija sapulcējušies ļaudis no visām pasaules malām, un apustuļi prata sarunāties ar ikvienu. Vai tas nav brīnums? Kas saprot, cik grūti ir iemācīties daudz svešu valodu, tam šeit gan ir jābrīnās. Šeit piepildās Jēzus vārds, kad Viņš sacīja mācekļiem: tie “jaunām mēlēm runās,” [Mk.16:17] un ko sacīja Dāvids “Ikvienam cilvēkam tur [Ciānā] ir dzimtene.” [Ps.87:5] Tas tur ir noticis.

Mācies šeit, mans kristīs draugs, atzīt Dieva spēku un žēlastību. Cik drīz augstais Dievs var savu gaišo sveci iedegt tumšiem ļaudīm? Cik drīz Dievs var visai pasaulei darīt zināmu evaņģēliju par savu mīļo Dēlu Jēzu? Tā ir mācība, kas, gods Dievam, ir mūsu valodā, pie mums atnākusi un dara mūs svētus. Ņemiet to vērā, kur Svētais Gars nāk sirdī, tur cilvēks runā ar citu mēli sirds pārpilnībā. Tas ir, kā putnu pazīst pēc balss, cilvēku pēc valodas. Kāds gars mājo sirdī, kura mute izlaiž nieka valodu, blēņas, melus, lāstu vārdus, zaimošanu, nešķīstus vārdus un ko vēl visu? Tiešam, kas tā vēl runā, tā sirdī Svētais Gars vēl nav nācis.Tur mīt iekšā vēl nešķīstais gars. Ņemiet allaž svētos apustuļus par zīmi [piemēru]. Kad tapa izliets Svētais Gars pār viņiem, tad tie iesāka runāt citādām mēlēm. Lūdz Dievu, mans draugs, lai viņš arī tavu sirdi pildītu ar Svēto Garu, tad arī tu runāsi ar citām mēlēm, ja ne citās valodās, tad tomēr, “kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava.” [Fil.4:8]

Kad nu ļaudis dzirdēja, kas apustuļiem notika, ko tie sacīja? Tas ir stāstīts mūsu svētajā vesperes mācībā. Tur bija dažādi ļaudis, un kā jau pulkā notiek, ne visiem ir vienāds prāts. “Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu – mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.” Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: “Kas tas ir? Kas tas ir?”” Tie bijuši dievbijīgi vīri, kā Svētais Gars pats liecina par viņiem.

Bet citi šajā pulkā bija nikni un bezdievīgi. Tie apsmej Dieva Svētā Gara darbu pie apustuļiem. Tie zobodamies sacīja: “Tie salda vīna pilni.” Kas gan tas ir par garu, kas mēda Svētā Gara darbu? Ak, Dievs, tas nebūs bijis labs gars. Ar šo valodu mēdītāji rāda, kāds gars ir viņos. Tā ir velna vecā daba, Dievu apsmiet un Dieva darbus mēdīt. Kādus darbus darīja Kungs Jēzus? Lielus brīnums. Tomēr Jūdi bezkaunīgi sacīja: Viņā ir velns. [Jņ.8:48] Bet redzi, mans draugs, kā vecais melkulis, velns, savos bērnos melo. Kurš gan savā dzīvē kaut reiz būtu dzirdējis, ka kāds piedzēries cilvēks visās svešās valodās runātu Dieva lielos darbus?

Mācieties šeit atzīt, kā Svētam Garam Viņa darbos klājas. Šī mācība vienam ir Dieva spēks un Dieva gudrība, bet citam piedauzība un ģeķība. [1.Kor.1:23-24] Allaž atrodas ļaudis, kas Dieva darbus izsmej un mēda. Bet atrodas arī tādi, kas Dieva darbus vērā liek un augsti godina. Tā lai mēs arī darām, ka mēs Dieva darbus atzīstam un tos pareizi valkājam.

Šo dāvanu Dievs grib visiem labprāt dot, bet vai visi to grib? Cik, Dievam žēl, ir tādu, kas labprāt ļaujas ļauna gara vadīties, nekā labajam Dieva garam. Cik ir to, kas pretojas Svētajam Garam. Pie tiem gan nemājo Svētais Gars, kas citiem dieviem kalpo, bur, lād, soda, zvēr, melo, krāpj, Dieva Vārdu apsmej, kungiem un vecākiem neklausa, dzīvo dusmās un ienaidā, kas kaujas, dzen maucību, zog, kā arī citas blēņas domā un dara.

Ak, bēdziet, jūs Dieva bērni no tiem, kur noprotat, ka Dieva Gars nemājo.

Kungs Jēzus Kristus, kas nācis pasaulē izārdīt velna darbus, Viņš lai arī palīdz nabaga grēciniekiem, kas līdz šim ir likušies velna vadīties, lai viņi šajās priecīgajās Vasarsvētku dienās izietu no velna valstības un padotos Svētā Gara skolā.

Svētīgi jūs esat, jūs Dieva bērni, kuros mājo Svētais Gars. Turiet allaž pie sevis šo augsto viesi. Ka bites bēg no dūmiem, tā Svētais Gars no zināmiem tīšiem grēkiem. Sargieties, ka jūs Viņu neizdzenat no sevis. Pastāviet Dieva pielūgšanā un ticībā. Ja Svētais Gars ir pie jums, tad jūs esat Dieva bērni un Dieva Baznīca. [Rom.8] Svētais Gars ir “gaidāmā mantojuma ķīla” pestīšanas iemantošanai. [Ef.1] Tad jums ir Dievs ir gan. Tādēļ lūdziet:

Ak, Debess Tētīt žēlīgais,
Paklausi mūs, dod mīlīgais,
Šo Garu mūsu sirdīs,
Kas labos ceļos vada mūs,
Mums gana būs, kad Viņš mums būs,
To lūdzam, ak, Dievs, dzirdi. Āmen.