Vasarssvētku dienā jeb Svētā Gara svētkos

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam. Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti. [Jņ.3:16-21]

Mīļie draugi, apustulis un evaņģēlists Jānis raksta: “Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.” [1.Jņ.4:9] Tā viņš izsaka Dieva mīlestību, un to, kā tā mums atklājusies.

Mēs nevaram noliegt, ka Dievs savu mīlestību mums atklājis daudz varenās lietās. Mēs redzam Viņa mīlestību visās, mūsu dēļ radītās, lietās – lopos, laukos, putnos, zivīs. Dieva lielā mīlestība atklājas mūsu radīšanā. Neviens no mums nav radījis pats sevi. Neesam mēs sevi radījuši no akmeņa vai atlēkuši kā miza no koka, bet Dievs, Visuvaldītājs, ir mūs brīnišķi radījis, devis mums miesu un dvēseli, acis, ausis, locekļus, saprātu un saprašanu.

Dieva mīlestība kļuvusi redzama mūsu uzturēšanā. Ja Dievs lielā mīlestībā mūs nebūtu uzturējis, mēs visi jau sen sen būtu iznīkuši. Viņš mums dod apģērbu, apavus, pārtiku, veselību, mieru un visu, kas vajadzīgs mūsu miesas uzturēšanai.

Apustulis Pēteris saka: “Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” [1.Pēt.5:8] Ja žēlīgais Dievs mūs savā lielajā mīlestībā nebūtu pasargājis un paglābis no ienaidnieka, mēs vienā acu mirklī būtu aizgājuši bojā.

Dieva mīlestība mums kļūst redzama daudz un dažādās lietās, ka mēs to nevaram izteikt ar savu mēli. Kopā ar Dāvidu mums jāsaka: “Lieli ir Tā Kunga darbi; tos lai cenšas izdibināt visi, kam par tiem sirsnīgs prieks,” [Ps.111:2] proti, kas tos ņem vērā.

Bet te evaņģēlists Jānis nerunā par šādiem darbiem. Gribot izsacīt Dieva mīlestību, viņš saka: “Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.” [1.Jņ.4:9] Jo Viņš mūs ir atpestījis no grēkiem, Bauslības lāstiem, Dieva dusmām, velna, nāves, elles un mūžīgās pazudināšanas, nopelnījis mums mūžīgo dzīvošanu Debesīs, un darījis mūs svētus. Par šo mīlestību Kristus runā mūsu evaņģēlijā: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”

Dievam par godu un sev par labu mēs Vasarssvētku dienā gribam pārdomāt: Dieva lielo mīlestību uz mums.

Dievs Tēvs ir slavēts augstībā,
Kas mums tik lēnīgs rādās,
Dievs Dēls ir godāts itin tā,
Tas allaž pār mums gādās,
Dievs Svētais Gars ir teikts tāpat,
Tas grib mums dod un dāvināt,
Ka topam Dieva bērni,
Šeitan laicīgi,
Un pēc [tam] tur mūžam Debesī, Āmen.

Jēzus Kristus, gribēdams aprakstīt Nikodēmam sava Debesu Tēva mīlestību, saka: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”

Pirmkārt, Jēzus māca, kas mūs ir mīlējis. Viņš saka: “Ļoti Dievs pasauli mīlējis.” Viņš runā par Dievu, kas “vienīgais ir labs,” [Mt.19:17] un no kā nāk “katrs labs devums un katra pilnīga dāvana.” [Jēk.1:17] Viņš ir spēcīgs Dievs, kas saka: “Es esmu tas visuvarenais Dievs,” [1.Moz.17:1] “Es esmu liels un varens valdnieks, un Mans Vārds ir bijājams tautu vidū!” [Mal.1:14] Un Dāvids dzied: “Kungs, mūsu valdniek, cik augsti godājams Tavs Vārds visās zemēs! Kungs, mūsu valdniek, cik goda pilns ir Tavs Vārds visā pasaulē!” [Ps.8:2,10] “Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda, zemes virsus un viss, kas uz tā dzīvo.” [Ps.24:1]

Kurš gan nevēlētos tāda Dieva mīlestību, un to saņēmis, nedziedātu priecīgs kopā ar Dāvidu: “Tas Kungs Cebaots ir ar mums, Jēkaba Dievs ir mūsu stiprā pils! Tas Kungs Cebaots ir ar mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs!” [Ps.46:8,12]

Tas mūsu sirdīm dāvā lielu prieku. Kuru cilvēku Dievs mīl, to viņš mīl no sirds un bez viltus. Svētais Dieva kalps Mozus apliecina: “Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.” [5.Moz.32:4]

Šajā pasaulē daudz cilvēku lielās ar lielu mīlestību, ka viņi mīl savu kaimiņu, īpaši, kad kopā ir dzīrēs, apkampjas, sarokojas un viens otram izstāsta savu mīlošo sirdi, bet bieži šī sirds ir nelietību un viltus pilna, kā Dāvids apraksta tādus cilvēkus: “Glumāka par sviestu ir viņu mutes valoda, bet sirdī ir karš. Viņu vārdi ir maigāki par eļļu, bet patiesībā tie ir kaili zobeni.” [Ps.55:22] “Ar savu muti viņi svētī, bet savās sirdīs lād!” [Ps.62:5]

Šādu viltu tu nemūžam neatradīsi pie Dieva. Viņam tu vari pilnībā uzticēties. “Liela ir Tava uzticība.” [Raudu 3:23] “Dievs ir mīlestība.” [1.Jņ.4:16]

Cilvēks, kuru Dievs mīl, pieredz un saņem no Dieva visu labo. Tas ir tiesa., ka arī cilvēks otram, ko mīl, gribētu labprāt palīdzēt, bet nevar, jo viņam pašam nekā nav.

Bībelē mēs lasām, “ka Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, devās kalnup uzbrukumā pret Samariju un aplenca to.” Pilsētā bija tāds bags, ka kāda māte apēda savu dēlu. “Un notika, kad Israēla ķēniņš gāja un pastaigājās pa mūri, tad kāda sieva kliedza un viņam sacīja: “Palīdzi man, mans kungs un ķēniņ!” Bet viņš atbildēja: “Ja Tas Kungs tev nepalīdz, kā tad lai es tev palīdzu? Ar kādu dāvanu vai nu no klona, vai no vīna spiedes?”” [2.Ķēn.6:26-27] Ar to viņš gribēja sacīt, ka pašam trūkst pārtikas. Ja slima bērna vecāki zinātu, kā palīdzēt, viņi neļautu savam bērnam nomirt.

Bet Dievs, kam mīlestībā pret mums sirds degtin deg, spēj visu, ko Viņš grib, gan Debesīs, gan virs zemes. Viņš “ar Savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam.” [Ef.3:20] Visas radītās lietas ir Viņa rokās. Ko Dievs mīl, to neviena skaudīga acs nedrīks uzlūkot. Dievs mīlēja Israēlu, tādēļ faraons viņiem nevarēja nenieka nodarīt, pat ja būtu bijs divtik ļauns un neprātīgs. Vieniem Sarkanā jūra bija kā ceļš, bet otriem ar visu vareno spēku tajā bija jānoslīkst. Cilvēku, ko Dievs mīl, Viņš mīl bez mitas. “Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.” [Jņ.13:1] Kas paļaujas uz cilvēku mīlestību, tas vilsies. Ātri vien grūtību [nelaimju] vējiņš kā pelavas aizdzen visu draudzību un mīlestību. Daudziem līdz ar Dāvidu jāžēlojas: “Mani draugi un tuvinieki stāv tālu nost no manis manās mokās, un mani kaimiņi novēršas no manis.” [Ps.38:12]

“Ķēniņš Ahasvers iecēla augstākā godā un visaugstākā amatā agagieti Hamanu, Hammedatas dēlu, un lika viņa sēdekli augstāk par visiem lielkungiem savā galmā.” [Est.3:1] Bet cik ilga bija šī žēlastība? Kad Hamanam likās, ka sēž pašā ķēniņā klēpī “viņi pakāra Hamanu pie karātavām, ko viņš bija uzcēlis Mordohajam.” [Est.7:10]

Bet Dievam nav tāda sirds. Viņa mīlestība ir no mūžības un pastāv mūžīgi, tā ir sirsnīga un dedzīga. Kā saka Dāvids: “Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr.” [Ps.23:6] “Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas,” [Lk.1:50] dzied Marija. “Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies, saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs.” [Jes.54:10]

Ja tevi piemeklē nelaime pēc nelaimes, nedomā, ka Dievs ir atrāvis savu mīlestību no tevis. “Mans dēls, neatmet Tā Kunga tev piešķirto mācību un nesajūti nepatiku par Viņa uzlikto pārmācību, jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, turēdams tomēr labu prātu uz viņu kā tēvs pret dēlu.” [Sal.pam.3:11-12]

Kad esi saslimis, un velns tevi baida ar Dieva dusmām un mēģinot pierunāt, ka Dievs ir tavs ienaidnieks, bet tu pats esi grēcinieks un nesagaidīsi no Dieva žēlastību, tad satver šos krāšņos Jēzus vārdus, un saki kopā ar savu Pestītāju: “Ļoti Dievs pasauli mīlējis.” To neviens nevar aizkavēt.

“Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba. Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev.” [Ps.5:5] “Dievs ir taisns tiesnesis un tāds Dievs, kas brīdina ik dienas.” [Ps.7:12] “Jo arī eņģeļus, kas apgrēkojās, Dievs nesaudzēja, bet nometa tos pazemes tumšajās bedrēs, lai glabātu sodam.” [2.Pēt.2:4] Ja bezdievīgie neatgriezīsies un neatstāsies no grēkiem, tad “pār bezdievīgajiem Viņš liek līt ugunij un sēram, svelmaina vētra būs viņu daļa.” [Ps.11:7]

Bet, kas šajā žēlastības laikā savus grēkus apraud, un no tiem atstājas, tam žēlastības durvis vienmēr stāv plaši atvērtas. Viņš noskumušu sirdi, kas izsalkusi pēc Dieva žēlastības, mīļi uzrunā: “Vai tad Man [Efraims] tiešām ir tik dārgs dēls un tik mīļš bērns, ka Es viņu vienmēr atceros mīlestībā, kaut gan Es viņu bieži esmu brīdinājis? Taču laikam tādēļ Mana sirds tā pukst par viņu, un Man par viņu jāapžēlojas katrā ziņā!” [Jer.31:20]

Kad piestājas tev nāves un miršanas stunda, tad no visas sirds paļaujies uz sava Dieva mīlestību, un savā piekusušajā sirdī domā tā: “Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” [Rom.8:38-39]

Otrkārt, Jēzus māca, ko Dievs ir mīlējis. Viņš saka: “Pasauli mīlējis.” Jēzus šeit nerunā par zemi un debesīm, ko Dievs ir radījis, un kad “Tā Kunga diena nāks kā zaglis, tanī debesis ar lielu troksni zudīs, un pasaules pamati degdami izjuks.” [2.Pēt.3:10] Dievs mīlējis visus cilvēkus, kas dzīvo visā plašā pasaulē.

Apdomā, kas ir šī draudze? Cilvēku ir ļoti daudz. Kurš cilvēks gan var visus cilvēkus saskaitīt? Visus viņus, un ikvienu viņu vidū, Dievs ir mīlējis. Dievs savu Tēva sirdi nav pievērsis tikai kādai pasaules daļai, Viņš nav mīlējis tikai šīs zemes ļaudis, vai tikai tos, kas dzīvo Krievzemē, Leišos, Prūšos vai Vāczemē, bet visus, visus cilvēkus, visas tautas, jūdus un pagānus, nepalaižot garām nevienu cilvēku, lai kas viņš būtu, un kur viņš būtu. “Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu [vai viņš augsts vai zems, bagāts vai nabags), bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams , kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” [Ap.d.10:34-35]

Sargā un glabā savā sirdī šo mācību. Kāds reizēm var padomāt: “Kas zina vai Dievs tevi mīl, un vai arī tavs vārds ir Dieva grāmatā?” Kad tev prātā iešaujas šādas domas, atminies tūdaļ, ko tev šeit saka Jēzus, ka Dievs mīlējis visu pasauli, tas ir, visus cilvēkus pasaulē mīlējis, un devis savu Dēlu viņiem par atpestīšanu. “Tas Kungs ir labsirdīgs pret visiem, un Viņa žēlastība aptver visus Viņa radījumus.” [Ps.145:9] “Visu spēdams, tu visus žēlo; lai ļaudis atgrieztos, uz grēkiem neraugies, tādēļ ka tu mīli visu, kas ir; nekas no radītā tev neriebj, – ja tev kas būtu bijis nīstams, tu nebūtu to radījis.” [Sal.gudr.11:23-24] “Dievs it visus pakļāvis nepaklausībai, lai pār visiem apžēlotos.” [Rom.11:32] Viņš “grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas.” [1.Tim.2:4] Dievs “ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” [2.Pēt.3:9] no grēkiem.

Tāpēc Dievs “tagad aicina visus cilvēkus visur [pasaulē] atgriezties no grēkiem,” [Ap.d.17:30] saka Pāvils, mācīdams pagāniem Dieva prātu un vārdu. Klausies, ko Dievs pats saka par bezdievīgajiem: “Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo?” [Ec.18:23] Ko Dievs ir apsolījis visiem cilvēkiem, to Viņš arī neliegs.

Pasaulē, ko Dievs tik ļoti mīlējis, ir daudz ļaunu cilvēku. Kurš kristīts godīgs cilvēks nebrīnītos par šo mīlestību? Apdomā, kas mēs esam? “Visa pasaule ir grimusi [kā cūkas dubļos] ļaunumā.” [1.Jņ.5:19] Visi mēs esam nomaldījušies no patiesā ceļa, no pašas jaunības mūsu prāts nesas uz nelietību. Kurš mūsu starpā “drīkst teikt: es esmu šķīsts savā sirdī un tīrs no visiem grēkiem?” [Sal.pam.20:9] Tomēr Dievs mūs apskauj savā Tēva mīlestībā, lai arī esam pelnījuši Dieva dusmas un elles liesmas. Kopā ar Mozu mēs saucam: “Patiešām, Viņš mīl tautas!” [5.Moz.33:3]

Arī šo mācību glabā, un pasargi savā sirdī. Kad reizēm tu pārdomā savu līdzšinējo dzīvi, tad sirds saka: “Redzi, tu esi liels grēcinieks, tev ir vairāk grēku, nekā matu uz galvas.” Mans draugs, neizbīsties ļoti. Šeit stāv rakstīts, ka Dievs ir mīlējis pasauli. Bet pasaule ir kā stallis, pilns ar ļaundariem, kas ir Dieva ienaidnieki, velna līgava un tauta.

Dziedi ar ticīgu sirdi:
Tie grēkiem nebūs tik daudz spēt,
Kā Dieva žēlastībai,
Tas grib, un var mums palīdzēt,
Viss lielā vajadzībā,
Viņš vada mūs ar žēlošan,
Un grib mūs pestīt arīdzan,
No visiem mūsu grēkiem.

Ak, ja Dievs būtu uzlūkojis mūsu grēkus, tad neviens cilvēks pasaulē nebūtu atradis žēlastību pie Dieva. Jo arī nenoziedzīgais ir noziedzies Dieva priekšā. “Tiešām, ja kāds gribētu tiesāties ar Viņu, tad tam nebūtu iespējams atbildēt ne uz vienu no Viņa tūkstoš jautājumiem.” [Īj.9:3] “Lūk, pat uz savu svēto saimi Dievs nevar paļauties, pat debesis nav nemaz Viņa paša acīs tik nevainojamas.” [Īj.15:15] “Kad bezdievis atgriežas no visiem saviem grēkiem, ko viņš darījis, un pilda visus Manus likumus, rīkojas pēc tiesas, patiesības un taisnības, tam būs dzīvot, tam nav jāmirst. Nevienu no viņa agrāk nodarītiem grēkiem vairs nepieminēs.” [Ec.18:21-22] “Jo Es [Kristus] neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.” [Mt.9:13]

Tādēļ atgriezies no grēkiem, atgriezies no sirds pie Dieva, tad arī žēlīgais Dievs pie tevis piepildīs šo vārdu: “Kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība.” [Rom.5:20]

Tas ir liels brīnums, ka Dievs pasaulē mīlējis tos, kas Dievu nicina, pārkāpj Viņa vārdu, kurn pret Viņu, un dusmojas uz Viņu. “Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” [Rom.5:8]

Ja gribi, lai Dievs tev ir žēlīgs, piedod tavus grēkus, tad dari savam tuvākam tā, kā Dievs darījis tev. Mīli viņu no sirds, lai arī viņš būtu draugs vai ienaidnieks. Izturies pret viņu mīļi, rāmi un mierīgi. Labprāt piedod viņam, kā Dievs tev, savam ienaidniekam, ir piedevis. “Piedod tuvākajam pārestību un tavus grēkus Kungs piedos, tev lūdzoties. Piemini galu – un mitējies nīst! Piemini iznīcību un nāvi – ievēro baušļus. Kas atriebjas, to atriebība gaidīs Kunga priekšā: Kungs pieminēs viņa grēkus, tik tiešām.” [Sīr.28:2,6,1]

Treškārt, Jēzus māca, kādu zīmi Dievs ir devis tam, ka Viņš tik ļoti un sirsnīgi pasauli ir mīlējis. Ar to, saka Jēzus, “ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu.” Klausieties šo brīnumu. Gribot rādīt savu mīlestību, Dievs nevis dod kādu radītu eņģeli, nevis svešu bērnu, bet “Savu vienpiedzimušo Dēlu.”

Sentēvam Jēkabam bija divpadsmit dēli. Tomēr, kad viens no tiem pazuda, tad viņš sacīja: ““Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; tas Jāzepu ir plosīt saplosījis.” Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu, lika ap gurniem maisa drēbi un daudz dienu sēroja Jāzepa dēļ.” [1.Moz.37:33-34] Bet Dievs dod nevis vienu no daudziem, bet “Savu vienpiedzimušo Dēlu.” Vienīgie bērni ir sirds bērni. Kam ir viena acs, tas to ļoti rūpīgi sargā. Redzi, Dievam pret mums bija tāda sirds, ka Viņš dod “Savu vienpiedzimušo Dēlu,” “Savu sirdsmīļo,” [Jer.12:7] “uz ko Man [Viņam] labs prāts.” [Mt.3:17]

Barzillajs deva savu dēlu ķēniņam Dāvidam. Kas tad viņam tur kaitēja? Viņam tur bija laba dzīve. [2.Sam.19:38] Bet Debesu Tēvs mūsu dvēseļu glābšanai dod savu sirdsmīļo, vienpiedzimušo Dēlu, savas godības spožumu, mūsu miesā un asinīs, un liek tam piedzimt par patiesu Cilvēku. Viņš nodod Viņu bēdās, nelaimēs, kaunā, apsmieklā un nabadzībā, ka Viņam nav pat kur galvu nolikt. [Red.- Mt.8:20; Lk.9:58] Viņš nodod Viņu pagānu rokās un pie krusta, kur Viņam jānomirst, un Viņš bija sists un pazemots, saka pravietis. [Jes.53:4]

Ja Dievs mūsu dēļ to varēja savā Tēva sirdī pārciest, tad tā patiesi ir sirsnīga žēlastība, kā dzied priesteris Caharija. [Lk.1:78]

Kādēļ tad tu savā nelaimē daudz skumsti un bažījies? Saki priecādamies: “Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas? Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?” [Rom.8:31-34]

Ceturtkārt, un visbeidzot, apdomājiet, kādēļ Dievs tik bagātīgi pār mums izlējis savu mīlestību, un devis mums savu Dēlu? Tāpēc, “lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Tā ir varena un krāšņa lieta. Mēs iemantosim Debesu Valstību, un stāvēsim “goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs,” [Jņ.atkl.7:9] un mēs būtu tur, kur ir Jēzus, un mēs redzētu Viņa godību. [Jņ.17:24] Tā ir varena lieta, tādēļ Dievs ar mums ir dalījis savu sirdi, un devis savu vienpiedzimušo Dēlu. Tā ir lieta, kuras dēļ Jēzus Kristus cietis ir tik daudz lielas mokas, sāpes un pat nāvi.

Redzi, mēs, cilvēki, ar saviem grēkiem bijām pelnījuši, lai Dievs mūs ar miesu un dvēseli iemestu elles ugunīs. Bet nu, priecāsimies, jo mēs iemantosim mūžīgo dzīvošanu, “jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” Kristus ir miris pie krusta, un nopelnījis mums Debesu valstību, “jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” [Lk.9:56]

Patiesi, mums visiem jāmirst. Pat, ja tu dzīvotu kā Metuzāls,kam viss “mūžs bija deviņi simti sešdesmit deviņi gadi,” [1.Moz.5:27] tomēr tu reiz mirtu. Bet tu nebūsi pazudis. Tava dvēsele ies mūžīgajā dzīvošanā, un dusēs Dieva rokās līdz pastarai dienai. Tad Jēzus uzmodinās tavu miesu, un dos tev, tavai miesai un dvēselei, mūžīgo Debess prieku.

Tu jautā, kā nonāksi mūžīgajā dzīvošanā? Jēzus tev atbild: “Bez ticības nevar Dievam patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” [Ebr.11:6]

Redzi, Dievs liekt tev dāvāt savu žēlastību savā Vārdā, Kristībā un Vakarēdienā pie Dievgalda. Šo dāvanu un žēlastību saņem ar savas ticības roku. Stipri tici un paļaujies uz to, ko Kristus ir darījis un cietis, un nopelnījis ar savām ciešanām un nāvi, jo tas viss ir darīts tevis dēļ, lai tu varētu iemantot žēlīgu Dievu, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu.

Ja tava ticība ir vāja, tad tici, ka tas Kungs “ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs.” [Jes.42:3] Lūdz ikdienas [kā mācekļi]: “Vairo mums ticību.” [Lk.17:5] Esi dievnamā [Red.-dievkalpojumā], tad Svētais Gars vairos un uzturēs tavu ticību. Bet pie tā, ka visi ļaudis nenonāk Debesīs, ir vainīga viņu pašu neticība un nelietība, jo “cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu.” [Jņ.3:19]

Tu svētais gaišums, Palīgs gards,
Laid spīd iekš mums tavs dzīvais Vārds,
Ka varam Dievu atzīt spoži,
To Tēvu saukt un atzīt droši;
Kungs, svešu mācīb` no mums griez,
Ne lai[d] tās ausis pēc tās niez,
Dod Jēzus Vārdam pie mums mājot,
To cienāt lab` jeb ļauni klājot, Āmen.

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus