Vasarsvētku kustības izcelsme un vēsture
Vasarsvētku kustība ir ārkārtīgi dinamiska un daudzšķautnaina XX gs. reliģiozitātes izpausme. Tas, ko pirmajā brīdī varētu uzskatīt par līdz šim nedzirdētu sadrumstalošanos, patiesībā ir šīs kustības izcelsmes pamatā, proti, šai kustībai raksturīgie Vasarsvētku pārdzīvojumi. Meklējot tiem kopīgu biblisku izskaidrojumu, ir radies Vasarsvētku ticības novirziens. Šī uz atsevišķiem pārdzīvojumiem balstītā reliģiozitāte ir novedusi pie visdažādāko baznīcu un kopienu, misiju un organizāciju izveidošanās, kuru raksturu noteikuši veidošanās apstākļi, kā arī baznīcas un kultūras vide.
Viljams J. Seimors un Čārlzs F. Perems
Turpmākais apskats raksturo Vasarsvētku kustību kā pasaules mēroga parādību.
Pirmās Vasarsvētku draudzes izveidojās uz svēttapšanas draudžu bāzes. Amerikāņu svēttapšanas kustība kā tiešā Vasarsvētku kustības priekštece attīstījās XIX gs. 60. un 70. gados; tās saknes meklējamas metodismā. Tā balstījās uz Džona Veslija uzskatiem, kurš nodalīja taisnošanu pēc atgriešanās (ticības ceļa sākums) no svēttapšanas (“otrā svētība”).
Svēttapšanas sludinātāji, kas balstījās uz amerikāņu atmodas sapulču tradīcijām, sludināja pilnīgu dzīves nodošanu Dievam. “Brīvību no iekšējā grēka” viņi uzskatīja par augstāku ticības pakāpi.
Daļēji svēttapšanu skaidroja kā spēcīgu papildus pārdzīvojumu (pēc atgriešanās), un jau toreiz parādījās apzīmējums “Gara Kristība” vai “piepildīšana ar Svēto Garu”.
Ceļu Vasarsvētku kustībai sagatavoja trīs svēttapšanas kustības pamatelementi: ticības dzīves totālais raksturs, Gara piepildījums kā momentāna pilnīgas svēttapšanas pieredze un konkrēti Dieva/Svētā Gara brīnumainās darbības pārdzīvojumi.
Vasarsvētku kustība kā savu faktisko sākumu min divus notikumus.
Tas notika nelielā Bībeles skolā, kuras dibinātājs, metodistu svēttapšanas sludinātājs Čārlzs F. Perems (Charles F. Parham), 1898.gadā Topīkā, Kanzasā, jau bija nodibinājis Healing Home (Dziedināšanas namu). 1900.gada nogalē viņš mudināja savus 40 mācekļus izpētīt Apustuļu darbos vairākkārt minēto runāšanu mēlēs. Galu galā visi nākuši pie “vienprātīga slēdziena, ka runāšana mēlēs esot bibliskais apstiprinājums Svētā Gara Kristībai” (K.Kendriks). Tā ar dedzīgu lūgšanu palīdzību viņi mēģināja panākt šo pārdzīvojumu. 1901.gada Jaungada dienā astoņpadsmitgadīgā Agnese Ozmane pirmā sāka runāt mēlēs, un drīz vien viņai pievienojās lielākā daļa mācekļu, kā arī Perems pats. Viņi nekavējās savu pieredzi nodot tālāk citiem kristiešiem.
1905.gadā Perems devās uz Hjūstonu Teksasā, kur atvēra vēl vienu Bībeles skolu. Tajā ticīgie ar Vasarsvētku pieredzi tika apmācīti par Vasarsvētku sludinātājiem. Vienu no Perema skolniekiem, krāsaino svēttapšanas sludinātāju Viljamu J. Seimoru (William J. Seymour), 1906.gada pavasarī kāda melnādaino svēttapšanas draudze aicināja uz Losandželosu. Taču, kad viņš paziņoja, ka Svētā Gara piepildījums ir tieši saistīts ar runāšanu mēlēs, viņu bez kavēšanās padzina. Pēc tam viņu aicināja runāt kādā mājas sapulcē, kur jau kādu laiku dalībnieki bija intensīvi lūguši pēc Svētā Gara izliešanās. Kad šajā sapulcē daži krāsainie sāka runāt mēlēs, tajā skaitā arī Seimors pats, dzima jaunā kustība. Kāda veca ēka Azusastrītā trīsarpus gadus kalpoja par atmodas centru. Sākumā šī kustība bija drīzāk jūsmīga nekā garīga. Taču drīz vien tika panākta zināma skaidrība un noteiktība.
Frenks Bārtlmens (Frank Bartleman), ordinēts svēttapšanas sludinātājs, jau no paša sākuma bija saistīts ar Azusastrītas atmodu, viņš pat bija piedalījies tās popularizēšanā. Viņa sajūsmas pilnie ziņojumi, kurus viņš izplatīja neskaitāmos avīžu rakstos un traktātos, pievērsa sev sabiedrības uzmanību, un drīz vien uz Atmodas kustības centru sāka plūst apmeklētāji no visas pasaules. Īsā laikā daudzās vietās tika nodibinātas Vasarsvētku sapulces.
Vairākas Vasarsvētku kopienas ASV 1914. gadā apvienojās organizācijā ar nosaukumu Assemblies of God (Dieva sapulces), kas izauga par lielāko Vasarsvētku apvienību Amerikā un sūtīja savus misionārus uz daudzām pasaules valstīm. Īpaši strauji Vasarsvētku kustība izplatījās Trešās pasaules valstīs, it īpaši Dienvidamerikā, kur mūsdienās Vasarsvētku kustība ir spēcīgākā nekatolisko iedzīvotāju vidū. Āfrikā robežas starp piezemētākajām neatkarīgajām draudzēm un līdz ar misiju ienākušajām Vasarsvētku draudzēm ir diezgan izplūdušas. Eiropā Vasarsvētku kustība izplatījās Anglijā, bet visvairāk Skandināvijā, Rumānijā un Krievijā. Vasarsvētku kustības straujā pieauguma pamatā (īpaši kopš 1960.gada) nav tikai spēcīgais misijas darbs, bet galvenokārt mācības vienkāršais saturs, skaidrā, piezemētā un tautai tuvā dievbijības forma un lielās piemērošanās spējas.
Vasarsvētku kustības mācības aprises un garīgās prakses raksturojums »
Visumā ļoti korekti.
Vēl joprojām nevaru saprast – kur bībelē rodams pamatojums, ka mēlēs runāšana ir zīme Svētā Gara kristībai? Nu nav tāda pamatojuma. Jā, apustuļu darbu grāmatā visos tajops gadījumos minēta mēlēs runāšana, taču pēc notikuma nevar taisīt dogmu, ja tā nav apstiprināta ar vārdiem, nedz arī pravietojumos par Svētā Gara izliešanu nekas tāds nav minēts, bet mēles vienkārši pieminētas līdz ar visām citām zīmēm. Arī nekur vēstulēs nav minēta šāda dogma. Viss, kas neskaidrs, ir ticis precizēts, bet par mēlēs runāšanu kā obligāti klātesošu zīmi pie Svētā Gara kristības Pāvils neko nerunā, nedz arī kāds cits. Un Jēzus, kad Viņš apsolīja spēku no augšienes, neteica, ka pirmā zīme būs mēlēs runāšana, bet tā tika pieminēta starp visām citām zīmēm. Un arī vēsturiski pierādījies, ka daudzi cilvēki saņēmuši dažādas Svētā Gara dāvanas – ir dziedinātāji, brīnumu darītāji un pravieši, kas savu mūžu mēlēs nav runājuši. Turklāt – ja mācam, ka mēlēs ruņašana ir kā zīme Gara kristībai ar sekojošām dāvanām, tad sanāk, ka vesels lērums mācītāju, misionāru, dvēseļu kopēju, jā un pat brīnumu darītāju Kristus vārdā un spēkā ir šarlatāni, jo ja nav mēlēs runājuši, tad kāds gars viņiem devis šīs dāvanas? Kas manas draudzes mācītājam devis tādu atziņas un padomdošanas dāvanu? Viņš mēlēs nav runājis