Veselīga mācība netiek novērtēta

Dziļi izjusta ir arī Kollinsa piebilde noslēgumā, ka tie, kuri šādu viedokli noraida kā “neatbilstošu vai pārāk pasīvu” skatījumu uz “svētajiem”, patiesībā “nenovērtē to lielo nozīmi, ko [Vēstules efeziešiem] autors piešķir veselīgajai mācībai, – tā visu baznīcu ietver mistērijā, kurā notiek pieaugšana Kristus pilnībā. Neviens nepaliek ārpus tās. Nevienam nav lielākas izpratnes par šo mistēriju kā kādam citam”.

Pat ja Kollinsa skaidrojums būtu nepareizs, un skolotāju pienākums tomēr ir “svētos sagatavot kalpošanas darbam”, šie vārdi – “kalpošanas darbs” – jāattiecina uz kristiešu savstarpējo palīdzību saskaņā ar katra sabiedrisko stāvokli. Un “sagatavošana” tādā gadījumā tiek veikta nevis, “atklājot dāvanas” vai vadot īpašas “sagatavošanas” programmas, bet gan, pildot Dieva uzticētos “namturības” pienākumus, t.i., pārvaldot dievišķos noslēpumus (1.Kor.4:1) – kristīšanu, sludināšanu un mācīšanu, grēku piedošanu, Svētā Vakarēdiena sniegšanu.

Tas, ka veselīgā mācība netiek pienācīgi novērtēta, arī izsaka lietas būtību. Tā nav nejauša aizmāršība, bet gan nostāja, kas caurstrāvo visu ieskatu, ka “ikviens ir kalpotājs ar savām dāvanām”. Mācības nenovērtēšana ir tas “raugs”, kas saraudzē visu šī ieskata “mīklu” (Gal.5:9). Otrs nozīmīgs aspekts ir Baznīcas izaugsmes kustības mācība par dažādām “darbinieku kategorijām” un to pareizām skaitliskām proporcijām. Makgavrans izdala piecas “līderu kategorijas”. Pīters Vāgners tās pārdēvē par piecām “darbinieku kategorijām”. Valdo Vernings atkal atgriežas pie piecām “līderu kategorijām”. Kents Hanters runā par sešām “darbinieku kategorijām”, lai gan “6. kategorijas darbinieki patiesībā nav nekādi darbinieki. Tie bezkaislīgi tiek dēvēti par “nokaltušiem zariem””. Pēc Hantera iedalījuma, 1. kategorijas darbinieki ir tie, kuri darbojas baznīcā bez atlīdzības. Arī 2. kategorijā ietilpst tie, kuri nesaņem algu, bet darbojas ārpus baznīcas kā misionāri. “3. kategorija ir tie, kuri sludina svētdienās,” un viņu darbs tiek daļēji apmaksāts. 4. kategorijas darbinieki saņem pilnu algu. “Tajā ietilpst mācītāji, skolotāji dienas skolā u.c.” Un visbeidzot 5. kategorija, pie kurasm pieder denominācijas vadība”.

Šis iedalījums izveidots pēc apmaksas principa. Tam, kādu kalpošanu Tas Kungs pats ir iedibinājis savā baznīcā, šajā gadījumā, izrādās, nav nekādas nozīmes. Turklāt, salīdzinot darbinieku skaitu šajās patvaļīgi izveidotajās un no teoloģijas viedokļa bezjēdzīgajās kategorijās, esot iespējams “diagnosticēt” baznīcas veselības pakāpi. – “Augošās, veselīgās un aktīvās baznīcās darbinieku skaits katrā kategorijā procentuāli atšķiras [!] no tā, kāds ir neaktīvās un panīkušās baznīcās.” Tā, piemēram:

Veselīgā baznīcā ap 40 procentu tās locekļu ir iesaistījušies brīvprātīgā draudzes darbā (1. kategorija). 2. kategorijas darbinieki – tie, kuri bez atlīdzības darbojas misijas laukā, – ir apmēram 20 procenti no draudzes locekļiem.

Aktīvā, augošā baznīcā “nokaltušo zaru” ir ne vairāk kā 36 procenti no tās locekļu skaita. Pretējā gadījumā to nevar uzskatīt par veselīgu baznīcu.

Kur veselīgā Evaņģēlija mācība tiek sludināta un sakramenti pareizi pārvaldīti, tur atšķirībā no iepriekšminētajām tukšajām fantāzijām baznīca ir svētīta ar tādu veselību un pieaugumu, kādu Dievam labpatīk tai dāvāt. Savukārt kāda legālistiska sekta, kura neatzīst sakramentus, var entuziasmā zumēt kā bišu strops no tā, ka visi 100 procenti tās locekļu ir “2. kategorijas darbinieki misijas laukā”, un var pieaugt milzu ātrumā, tomēr tā nebūs veselīga baznīca. To vajadzētu saprast ne vien luterāņiem, bet pilnīgi visiem, kuri principā atzīst veselīgo mācību.

Tieši tas, ka Baznīcas izaugsmes kustībā draudzes entuziasms tiek pacelts pāri veselīgajai mācībai, 1989. gada sanāksmes laikā Vičitā Misūri Sinodi ierāva lempīgā tarantellā* ar “laju kalpošanu”. Nav nepareizi un ir pat ļoti labi, ja notiek laju vadīti dievkalpojumi, kad mācītājs kāda iemesla dēļ nevar būt klāt. Šajā gadījumā tie, protams, notiek bez absolūcijas un Svētā Vakarēdiena. Mūsu pilsētās jo īpaši ir nepieciešami uzticami darbinieki – gan vīrieši, gan sievietes – būtībā diakoni un diakones,** kuri nāktu palīgā Evaņģēlija sludinātājiem, atvieglojot cilvēku dzīves nastas. Viņi ir gluži kā mīlestība, kas seko pa pēdām ticībai. Šādas kalpošanas nepieciešamība nav apšaubāma. Runa ir pilnīgi par ko citu, proti, par to, vai “kalpojošie laji” var pienācīgi sludināt, pasludināt grēku piedošanu un sniegt Svēto Vakarēdienu. Tas nepārprotami ir pretrunā ar Augsburgas ticības apliecības XIV artikulu:

Par baznīcas kārtību baznīca māca [!], ka nevienam citam baznīcā nav atļauts nedz publiski mācīt, nedz pārvaldīt sakramentus – kā tikai likumīgi aicinātajiem.***

“Vičitas labojums” Augsburgas ticības apliecībai nav uzradies pēkšņi no zila gaisa. Sinodes Vēstneša 1987. gada 28. septembra numurs iznāca ar virsrakstu “Šallers apgalvo, ka Luterāņu baznīcā Misūri Sinodē nepieciešams vairāk laju darbinieku”. Pats raksts bija izdevuma pirmajā lappusē. Lails Šallers – ievērojams Baznīcas izaugsmes kustības konsultants, lai gan viņš pats sevi par tādu neatzīst,**** – ir vērsies pie Sinodes prezidentu padomes ar ierosinājumu izmantot darbiniekus no laju vidus labāku misijas darba rezultātu sasniegšanai. Deivids Lūke, bijušais Misūri Sinodes mācītājs, vēlāk pasniedzējs Fullera teoloģiskajā seminārā, jau divus gadus pirms šīs publikācijas Sinodes misijas padomei pavēstīja:

Kalpošanas amata nozīmes samazināšanai nāk līdzi kāda ļoti praktiska lieta, kas, manuprāt, varētu jūs interesēt kā misijas darba vadītājus. Jaunām baznīcām ir vieglāk sākt darboties, ja tām nav nepieciešams oficiāli amatā iecelts kalpotājs.

To, kā šī aplamība, kad “Dieva vārda un sakramentu kalpošanu” uzņēmās kalpošanas amatam neaicināti un tajā neiecelti laji, kļuva par baznīcas oficiālo nostāju, esmu jau parādījis citur.***** Šeit vienīgi vajadzētu pateikt, ka mēģinājumi sakārtot šo teoloģisko jucekli, tai skaitā arī īpašais aicinājums no mūsu māsu baznīcas Vācijā, baznīcas politikā neko nav spējuši mainīt.******

** – Mets Getčels no Laju apvienības 1991. gadā ir sagatavojis pamatīgu pētījumu Diakonāta izveidošana un tā formulējums Luterāņu baznīcā Misūri Sinodē. Tajā sniegti argumenti par labu pienācīgai diakonu sagatavošanai, – šo diakonu uzdevums būtu nevis neatkarīgi sludināt un sniegt sakramentus, bet gan, kad tas nepieciešams, noturēt Dieva vārda dievkalpojumus vai palīdzēt mācītājam dievkalpojumā izdalīt Svētā Vakarēdiena elementus. Arī pirms 1992. gada Luterāņu baznīcas Misūri Sinodes sanāksmes man bija ļoti jauka tikšanās Konkordijas teoloģijas fakultātē Mekvonā, kur bija vērojama tāda pati attieksme pret laju kalpošanu. Tur neizskanēja ierosinājumi, ka laju kalpotāji būtu jāsagatavo sludināšanai un sakramentu sniegšanai, bet vairāk apmulsums par šādu spiedienu no ārpuses. Es to pieminu tāpēc, lai būtu nepārprotami skaidrs, ka izjūtu visdziļāko cieņu un apbrīnu pret šiem vīriešiem un sievietēm, kuri Kristus mīlestības dēļ ir sevi veltījuši smagajam diakona un diakones darbam.

*** – Sacīt, ka tas nozīmē “..vienīgi tiem, kurus pilnvarojis kāds, kurš ir likumīgi aicināts,” ir tīrā sofistika! Runa, protams, nav par ārkārtējiem gadījumiem, bet ārkārtas situācija ir tad, ja cilvēks ir tuvu nāvei, un / vai gadījumā, kad vispārpieņemtā kalpošana nav pieejama.

**** – Šalleru, kurš ir Apvienotās metodistu baznīcas loceklis, Vāgners ir pieminējis nodaļā “Kas ir kas Baznīcas izaugsmes kustībā” kā “plaši pazīstamu autoritāti starp baznīcu konsultantiem ASV”, tomēr “viņš pats sevi neatzīst par piederīgu šai kustībai”.

***** – Sinodes Teoloģijas un baznīcas attiecību padome pirms 1989. gada sanāksmes Vičitā (pēc kuras tika nomainīta vairāk kā puse šīs padomes locekļu) iestājās pret to, ka „Dieva vārda un sakramentu kalpošana” tiktu uzticēta lajiem. Tomēr Sinodes prezidentu nozīmētā “Laju darbinieku izglītības komiteja”, apejot Teoloģijas un baznīcas attiecību padomi, vērsās tieši pie sanāksmes. Abi teoloģijas semināri stingri nostājās pret “Izglītības komitejas” ierosinājumiem. Tomēr (prezidentu nozīmētā) apakškomiteja panāca šajā lietā labvēlīgu spriedumu, neraugoties uz teoloģiskiem iebildumiem. Iespiestā veidā ir parādījies apgalvojums, itin kā es Vičitas sanāksmē būtu sacījis, “ka vienkāršie mācītāji un delegāti nespēj izprast jautājumu par kalpošanu, tāpēc ka starp tiem ir ļoti maz teologu”, un ka nākamajā dienā es būtu “atvainojies par šo izteikumu”. Tāpat kā daudz kas cits šajā nelaimīgajā personiskajā polemikā, šī šķietamā “informācija” patiesībā ir dezinformācija. Atgādinot to, kā iepriekšējā sanāksmē ar debašu pārtraukšanu izbeidzās visas diskusijas par pārsteidzīgo termina “garīgais kalpotājs” ieviešanu, es pieprasīju “godīgu spēli”. Saskaņā ar Sinodes sekretāram iesniegto pierakstu es sacīju: “Godātais priekšsēdētāj, pateicos par jūsu laipnību; mūsu apspriežamā rezolūcija ir augstākā mērā teoloģiska, tāpēc es atkārtoju iepriekšējā runātāja lūgumu, lai šeit šobrīd tiktu uzklausīti nedaudzie teologi, klātesošie profesionāļi.” Nākamajā dienā, pārdzīvodams par savu neveiklo izteikumu, es sacīju: “Noslēgumā es vēlētos atvainoties. Es iepriekš izteicos par dažiem profesionāliem teologiem. Savās lekcijās es vienmēr esmu uzsvēris, ka ikviens mācītājs ir teologs. Mēs esam tie, kuri pilda vienīgi nelielas palīgfunkcijas viņu vārdā. Bet es, protams, biju domājis, kā jau jūs saprotat, klātesošos augstskolu pasniedzējus.”

****** – 1992. gada sanāksmē Pitsburgā tika iesniegti vismaz divi duči priekšlikumu ar dažādiem risinājumiem, sākot ar Vičitas lēmumu pilnīgu noraidījumu, līdz praktiskiem ierosinājumiem, kā aicināt un oficiāli iecelt amatā visus tos, kas jau reāli sludina un sniedz sakramentus. Priekšlikumu iesniedzēju vidū bija daži apgabali, abi teoloģijas semināri un Konkordijas universitātes Mekvonā pasniedzēji. Tikai viens ierosinājums atbalstīja Vičitas sanāksmes nostāju, turklāt zīmīgi, ka ar šādu pamatojumu:

Arī mūsu māsu baznīcas Vācijā (SELK) Teoloģiskā komisija 1991. gada septembrī ir atsūtījusi teoloģiski pamatotu Vičitā pieņemtās nostājas kritiku. Pitsburgas sanāksme ieslīga tīri procesuālā birokrātijā. – Rezolūcija 3-08 noteica, ka tādos gadījumos, kad “cilvēks jau vismaz 10 gadus ir kalpojis ar Dieva vārdu un sakramentiem un šobrīd viņam ir apgabala prezidenta izsniegta atļauja sludināt un sniegt Svēto Vakarēdienu [!], sanāksmes komiteja varētu atbalstīt vai nu šī cilvēka ordināciju, vai arī studijas ordinācijas iegūšanai”. Būtībā tas bija Mācītāju kalpošanas pastāvīgās komitejas ieteikums. Teoloģiskā ziņā šai rezolūcijai ir tikpat liela jēga kā tad, ja pārim, kurš nodzīvojis kopā “vismaz 10 gadus”, beidzot atļautu oficiāli apprecēties! Šis piemērs te ir īsti vietā, jo gan Luters, gan Melanhtons, gan Valters laulību dievkalpojumu un ordināciju ar roku uzlikšanu uzskatīja par savā ziņā līdzīgām lietām, – gan laulība, gan kalpošanas amats ir Dieva iestādīti un prasa attiecīgu liturģisku darbību, kura gan pati par sevi “nerada” nedz laulību, nedz kalpošanu.