Vēstule kristiešiem Livonijā

Lai augsti teicam vienmēr Dievu. Mūsu Tēvu, par Viņa žēlsirdību, ka Viņš savā bagātīgajā žēlastībā vedis jūs pie sava Vārda dārgumu krātuves, kurā jums dota Viņa mīļā Dēla atzīšana, tas ir, droša ķīla jūsu dzīvei un mūžīgajai dzīvībai, kas gaida Debesīs visus, kas vien līdz galam pastāv skaidrā ticībā un dedzīgā mīlestībā. Lūdzam, lai žēlīgais Tēvs uztur mūs visus un dara pilnīgus, pārvēršot Sava mīļā Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus līdzībā, Āmen.

Caur godīgām liecībām man kļuvis zināms, ka sākuši rasties novirzieni un šķelšanās arī jūsu starpā tādēļ, ka daži no sludinātājiem nav vienprātīgi mācībā un darbos, bet uzskata katrs pats sevi par labāko. Un jādomā, ka pie mums nav labāk, kā pie korintiešiem un citiem kristiešiem Sv Pāvila laikā, kad tāpat radās novirzieni un šķelšanās Kristus ļaužu vidū, kā Sv.Pāvils pats atzīst un saka: “Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie.” (1.Kor.11:19). Jo sātanam nav diezgan ar to vien, ka Viņš ir šīs pasaules valdnieks un dievs. Viņš vēlas būt arī Dieva bērnu vidū, kā Ījabs saka: “Dieva dēli nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arīdzan sātans atnāca viņu vidū.” (Īj.1:6). Un Pētera vēstulē lasām: “Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.” (1.Pēt.5:8)

No tā arī ceļas vaimanas un maldi tautā, kas saka neviens skaidri nezinot, pie kā vai pie kura gan vajadzētu turēties, un tomēr visi ilgojas, lai itin visur tiktu mācīts un darīts vienādi un pareizi. Šā iemesla dēļ jau senlaikos ir turēti koncili, tā nosakot kārtību un likumību, vienādu izpratni un izturēšanos, kas pēc tam kļuva par dažādu kļūdu un veltīgu strīdu pamatu ticības lietās. Tādi strīdi slēpj sevī lielus draudus abām pusēm, un ir nepieciešami labi garīgi skolotāji, kas izturētos pazemīgi un zinātu rādīt ļaudīm ceļu. Ja tiek pieņemti noteikumi un izvirzītas prasības, tad rodas tikpat daudz novirzienu, cik ir galvu tas ir pret kristīgo vienprātību un saskaņu, kuru tik bieži māca Sv.Pāvils un Pēteris.

Bet mums jārunā par to, kas būtu tas labākais, lai arī ne gluži viss notiek tā, kā mēs runājam un mācām. Un vispirms, es ceru, ka jums mācība par ticību, mīlestību un krustu kopumā jeb Kristus atziņas pamati vēl ir skaidri un nesagrozīti, ka jūs zināt, kāda ir jūsu sirdsapziņa Dieva priekšā. Jūs zināt arī, ka pati mācība tomēr nepaliek sātana kārdinājuma neskarta; kā caur dedzīgajiem strīdiem ceremoniju jautājumos ienaidnieks meklē iespēju ielavīties mūsu vidū, izraisot arī novirzienus garā un ticībā, tā šo viņa mākslu parāda daudzas jau zināmās ķecerības. Tādēļ rīkosimies mēs ar mūsu novirzieniem tāpat, kā Sv.Pāvils rīkojās ar saviem. Viņš māca ne aizliegt tos ar varu vai piespiest padoties, bet gan draudzīgi pamācīt un aizlūgt, jo, kas nenorimst labprātīgi caur pamācību un pamudināšanu, tas vēl jo mazāk uzklausīs pavēles. Vēstulē filipiešiem apustulis raksta: “Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.” (Fil.2:18)

Tā arī es pamudinu jūs, pirmām kārtām, jūsu mācītājus ar šiem Sv.Pāvila vārdiem lai jūs uzlūkojat par labu visu to, ko esat ieguvuši Kristū cerību, iepriecinājumu, Garu, mīlestību, līdzcietību un līdzās Kristus piemēru, turot godā visus, lai jūs būtu un paliktu vienprātīgi, vienā prātā un vienoti garā, pamanīdami velna viltīgos tīkojumus tukšajā lielībā, kas ir sevišķi bīstama, it īpaši tiem, kas, vārda amatā būdami, uzskata, ka darīt šo darbu vēl labāk nav iespējams. Viņi lai raugās, ka atstāj bez ievērības savas pašu vajadzības, uzskatīdami citus augstākus par sevi un, kā Kristus evaņģēlijā māca, kāzu viesu vidū apsēžas pēdējā vietā (Lk.14:8).

Lai gan dievkalpojumu ārējā kārtība dziesmas, lasījumi, kristību norise nav tas izšķirīgais mūžīgās dzīvības iegūšanā, tomēr nevienprātība šajās lietās ir nekristīga, tā ved nabaga tautu maldos, ievērojot šos ļaudis ne vairāk, kā pašu sludinātāju labās domas par sevi. Un tā, es lūdzu jūs visus, mīļie kungi, atmetiet sava prāta prasības, nāciet kopā un redziet, kā turēt šīs ārējās lietas, lai pie jums būtu redzama vienprātība un vienotība, nevis šķelšanās, kas samulsina un nomāc vientiesīgo tautu.

Kā jau sacīts, lai gan ārējās lietas ir brīvas un pakļaujamas ticībai, ar labu sirdsapziņu tās var mainīt katrā vietā, stundā un caur katru cilvēku, taču, paliekot mīlestībā, jūs neesat brīvi to darīt, jums ir pienākums ievērot, kas draudzei ir derīgs un labs. Sv.Pāvils saka: “Bet viss lai notiek pieklājīgi un kārtīgi.” (1.Kor.6:12) “Atziņa dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ.” (1.Kor.8:1)

Un šos pašus vārdus viņš runā par tiem, kam ir ticības atziņa un brīvība un kas tomēr vēl nezina, kā šo atziņu turēt, izmantodami to pēc sava prāta, nevis lai celtu draudzi.

Kur jūsu tauta dusmojas par to, ka jūs cenšaties vadīt tik dažādos veidos, un maldi rada sajukumu, tur griba piedot jums nepalīdzēs. Ja ārējās lietas ir brīvas, es savā vietā daru tā, kā man patīk. Taču jums ir pienākums redzēt, kas ir piemērots citiem, turēt šādu ticības brīvību savā sirdsapziņā un palikt kalpošanā, par celšanu savam tuvākajam, kā arī Pāvils raksta vēstulē romiešiem: “Ikviens jūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu.” (Rom.15:2) Tā arī mēs nedrīkstam kalpot paši sev, kā Kristus nav kalpojis Sev, bet mums visiem.

Turklāt mācītājam jābūt modram, pamudinot un uzcītīgi mācot draudzi, lai tā nepieņemtu šādu vienveidību ārējās lietās par nepieciešamu noteikumu, it kā Dievs nepieļautu nekādu citu kārtību; ļaudīm jāzina, ka šī kārtība pastāv, lai celtu un uzturētu viņus, lai Kristus draudze tiktu stiprināta arī caur ārējām lietām, kas citādi pašas par sevi nav nozīmīgas, jo ceremonijām nav nekāda svara pie sirdsapziņas un mūžīgās dzīvības, taču tās nedrīkst tā vienkārši turpināt, neliekot saprast, ka šīs lietas kalpo vienības un miera uzturēšanai cilvēku starpā, jo mieru un vienotību starp Dievu un cilvēku rada ticība.

Šie vārdi ir sacīti mācītājiem, lai tie pareizi izprastu mīlestību pret draudzi un neizmantotu ticības brīvību, bet paliktu mīlestības kalpošanā draudzei, ticības brīvību paturot Dieva priekšā. Tad nu turiet dievkalpojumus, dziediet un lasiet vienprātīgi un vienā, kopīgā veidā visās vietās, jo jūs redzat, ka ļaudīm tas vajadzīgs, lai viņi caur jums netaptu maldināti, bet celti, kā Pāvils saka: “Ja es arī vēl vairāk lepotos ar tām pilnvarām, ko mums Tas Kungs devis jūsu garīgai stiprināšanai un ne postīšanai, tad es tomēr nepaliktu kaunā.” (2.Kor.10:8) Ja jums pašiem vienprātība nav nepieciešama, pateicieties Dievam; bet draudzei tā ir vajadzīga. Kā tad citādi jūs redzat kalpošanu draudzei? Kā Pāvils raksta: “Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, to Kungu, mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti.” (2.Kor.4:5)

Es lūdzu arī draudzi neizbīties un nebrīnīties, ja ieviešas jauni novirzieni un šķelšanās, ceremonijās un mācības. Ir jāzina, ka arī nezāle vienmēr uzdīgst īsto sēklu starpā, kā tas visur parādās Dieva darbos un ko arī Kristus apliecina evaņģēlijā (Mt.13:25). Tāpat arī kulā var redzēt ne vien tīrus graudus, bet arī sēnalas un pelavas. Un Sv.Pāvils raksta: “Liela namā ir ne tik vien zelta un sudraba trauki, bet arī koka un māla, un citi godam, bet citi negodam.” (2.Tim.2:20)

Tā arī kristiešu starpā ir novirzieni un citādi gari, kas sagroza ticību un mīlestību, maldinot ļaudis.

Ja nu kalpu saime atļaus sevi maldināt, ka mājā esot tikai tīra sudraba trauki vien, taču atrodas arī kāds māla vai koka trauks un ļaudis nespēj to paciest, kas tad notiks? Kas gan spēj turēt namu, kurā būtu tikai sudraba trauki? Vai arī kristietībā nav tā, ka tajā atrodami ne vien goda trauki, bet mums jāpanes arī tie, kas nav mūsu vidū kā goda trauki, kā saka Pāvils: “Novirzieniem arī jābūt.” (1.Kor.11:19) Un tā, arī jums ir jāstrādā, mani mīļie draugi, kam Dievs devis patiesības vārdu un Kristus atziņu, lai arī jūs atrodat, kur ir šķelšanās un kur vienprātība. Jo, ja jūs klusēsit, arī sātans nāks ar mieru, proti ja jums būtu tikai viltus skolotāji, viņš jums daudz neuzbruktu. Bet tagad pie jums ir patiesā Dieva vārda sēkla, un to Viņš nevar paciest, sātans grib redzēt jūsu vidū arī savu sēklu, un Dievs caur to visu jūs pārbauda, vai jūs stāvat stingri.

Gan jums, gan jūsu mācītājiem jāpieliek visas pūles, lai būtu vienoti un tā pasargāti no šā velna darba. Jo Dievs atļauj darīt velnam arī tādas lietas, lai jūs mācītos būt vienprātīgi un kļūtu redzams, kurš ir uzticams. Un, ja arī mēs parādīsim vislielāko centību šajā darbā, tomēr arī tad vēl paliks diezgan dažādu novirzienu un nevienprātības. Tā arī Pāvils, runājot par traukiem, kas ir goda trauki un kas nav goda trauki, turpina: “Ja tad nu kāds nošķīstās no tādām lietām, tad viņš būs trauks godam, svēts, derīgs Tam Kungam, sataisīts ikkatram labam darbam.” (2.Tim.2:21)

Šo manu nopietno brīdinājumu, mīļie draugi, uzņemiet draudzīgi un dariet, cik vien ir jūsu spēkos, lai slavētu un pagodinātu Dievu, kas jūs aicinājis pie Savas gaismas. Bet mūsu mīļais Kungs Jēzus, kas iesācis savu darbu pie jums, vairos šos darbus ar savu žēlastību un piepildīs, atnākdams godībā. Lai visi kopā ar prieku steidzamies Viņam pretim un paliekam pie Viņa mūžīgi. Āmen. Lūdziet par mums.