Vēsturiskais Jēzus – pētnieku pētījumos

Lesings nebija nedz teologs, nedz vēsturnieks. Varētu pat sacīt, ka vēsturi viņš izmantoja, lai pierādītu, ka vispārpieņemtie uzskati par vēsturi nav vēsturiski. Vēsturisko kristietību Lesings apskatīja kā kādas augstākas racionālas patiesības izpausmi, tādējādi kļūstot par vācu ideālisma pausto uzskatu priekšvēstnesi

Vācu filozofiskā ideālisma pārstāvji – Kants, Herders, Gēte, Fihte, Hēgelis un Šelings, ne tik daudz centās atrast vēsturisko Jēzu, cik spekulēt par Kristus ontoloģisko nozīmi. Tas ir, viņi uzskatīja Kristu par kādu mūžīgu racionālu principu, kas atrodas visas esamības pamatā.

Lai gan viņu attieksme pret saprātu atšķīrās, visiem viņiem kopīga bija vēlme aizstāt ortodokso kristīgo teismu ar racionālistiskāku pasaules izpratni, tomēr atstājot tajā vietu arī reliģijai.
Pēc Kanta, Herdera un Gētes domām Jēzus bija nesavtīga humānisma sludinātājs, apgaismots vīrs ar dziļu racionālo un morālo patiesību izpratni. Ar savu dzīvi un mācību Viņš vienoja cilvēci ar Dievu. Savukārt Fihte, Hēgelis un Šēlings uzskatīja Kristu par saprātīgā, ontoloģiskā universa principa manifestāciju. Neviens no šiem domātājiem, izņemot Herderu, neinteresējās par kristietības izcelsmes vēsturiskajām detaļām. Tās visas viņi, tāpat kā Lesings, uzskatīja par gadījuma rakstura parādībām, radot iespaidu, ka šādu gadījuma rakstura patiesību tālāka izpēte nav vajadzīga.

Bez vācu ideālistiem mūsu intereses lokā parādās trīs nozīmīgas personas, kas vienā vai otrā veidā ir veicinājušas mūsdienu kristoloģijas tapšanu. Tie ir divi vācieši – Frīdrihs Šleiermahers (1768–1834) un Ludvigs Feierbahs (1804–1872), kā arī dāņu domātājs Sērens Kirkegors (1813–1855).

F. Šleiermahers par galveno, nekādai kritikai nepakļautu, mērauklu izvirzīja cilvēka reliģisko pieredzi. Tādēļ viņu neinteresēja vēsturiskais, bet vienīgi viņa paša teoloģiskās sistēmas radītais Jēzus, kas, pēc viņa domām, vienkārši bija – visreliģiozākais cilvēks, ar visdziļāko reliģisko apziņu un pārdzīvojumu. Šleiermahers ne tikai noliedza Kristus dzimšanu no Jaunavas un mācību par Kristus divām dabām, bet radīja arī galēji subjektīvu kristietības izpratni. A. Šveicers pielīdzināja F. Šleiermahera teoloģisko metodi zirneklim, kas ar ārkārtīgu veiklību auž savu tīklu. ”Jūs aizgrābtībā raugāties uz zirnekļa darbību un, pirms jūs pats to apzināties, jūs jau esat sapīts tīklā.”

Savukārt L. Feierbahs spēra vēl vienu soli tālāk sekularizācijas virzienā. Viņš centās visu dievišķo pārvērst cilvēciskajā, gāžot no troņa Dievu un iesēdinot tajā cilvēku. Radikālā veidā izmantodams demitoloģizāciju, L. Feierbahs nonāca pie secinājuma, ka reliģija ir cilvēka prāta produkts. Lai gan L. Feierbahs reliģiju nenoliedza, tomēr tā viņam bija nevis pārpasaulīgā pieredze, kā F. Šleiermaheram, bet gan jau tīri dabiska, šīs pasaules pieredze. Vārda pēc viņš paturēja arī Jēzu Kristu, kas viņam kalpoja kā simboliska figūra – “cilvēka vēlmju projekcija, viņa galējās atkarības izjūtas veidojums, cilvēks sevis apzināšanās izpausmē, viņa veltīgajā ceļā uz realitāti, kas varēja būt atrodama tikai cilvēkā pašā.”

Pretstatā F. Šleiermaheram un L. Feierbaham dāņu teologs S. Kirkegors, lai gan nelietoja ortodokso terminoloģiju, tomēr savā ziņā centās pieturēties pie ortodoksās mācības par Kristu. Arī viņš bija pieredzes teologs, taču atšķirībā no F. Šleiermahera necentās kristīgo ticību pārdēvēt modernos jēdzienos. S. Kirkegors neizmantoja arī Svēto Rakstu kritiku, tomēr centās atdalīt vēsturi no pārpasaulīgā. Vēsture viņam bija tikai notikumu virkne, aiz kuras paslēpts pārpasaulīgais. S. Kirkegors noliedza, ka starp Kristus abām dabām būtu pastāvējusi šīm dabām piemītošo īpašību komunikācija un diezgan izteikti nodalīja arī pašas Kristus dabas kā tādas. Viņš Kristu redzēja vairāk kā sokrātiska tipa skolotāju – nevis skolotāja sacītais ir viņa vēsts īstais saturs, bet tas ir līdzeklis, ar kuru skolnieks tiek mudināts pats atrast atbildi. Tā kā dievišķais nav objektīvi attēlojams, tad skolnieku jāvada tiktāl, līdz viņš to spēj saskatīt pats.

Viens no atslēgvārdiem S. Kirkegora izpratnei ir “ticības paradokss”. Objektīvas zināšanas te nav nepieciešamas. Tās pat ir pretrunā ar subjektīvo pieredzi, kam vienīgai ir īstā vērtība. Tā kā vēsturiskā pētniecība ir nedroša un tās fakti vienalga nespēj palīdzēt, tad par galveno kļūst subjektīva izvēle, ticības lēciens, izšķiršanās par absurdo. S. Kirkegora uzskatos bija iedīgļi, kas vēlāk veicināja eksistenciālu kristietības izpratni, ignorējot vēsturi. Piemēram, tas, vai Kristus patiešām ir augšāmcēlies, vairs nebija būtiski. Par būtisku tika uzskatīta tikai cilvēka izšķiršanās ticēt pašai šai idejai par spīti tam, ka saprātam tā varēja likties arī absurda.

Citu atslēgvārdu bija iemīļojis Dāvids Frīdrihs Štrauss (1808–1874). Šis vārds bija “mīts”. D. Štrauss savos Jēzus dzīves izdevumos, kas iznāca ar gandrīz 30 gadu atstarpi, to izmantoja ārkārtīgi radikālā veidā. Vadoties no antidogmatiskiem apsvērumiem, viņš visu pārdabisko Jaunās Derības saturu izskaidroja kā no Vecās Derības patapinātas mītiskas idejas. D. Štrausam maz rūpēja vēsture un teoloģija. Viņš bija pārliecināts, “ka reliģija pamatojas nevis notikumos, bet gan priekšstatos, tāpēc nav svarīgi, vai evaņģēliju saturs ir vēsturisks vai nav.”

« Iepriekšējā daļa | Turpinājums »