Vēsturiskās Bībeles problēmas

Vispirms apskatīsim vēsturiskās izpētes problēmas. Zinātnieki pēta senos manuskriptus, uzrakstus, mozaīkas utt. un secina, ka dažas Vecās Derības ziņas nevar būt patiesas. Ko mēs varam uz to atbildēt?

Daži uzskata, ka Bībeles vēsturiskajai daļai nav lielas nozīmes. Tā nav izšķiroša ticībai. Svarīgākā ir Bībeles reliģiski ētiskā, patiesību saturošā mācība: Dieva labums un žēlastība, Viņa vadība mūsu dzīvē, pavēle mīlēt, mūžīgā dzīve pēc nāves utt.

Citi teiktu: nav svarīgi, vai tajā laikā, kad piedzima Jēzus, bija tautas skaitīšana vai ne, vai Lūkas apraksts ir pareizs vai ne. Ir arī tādi, kas apgalvo, ka nav svarīgi, vai Jēzus ir dzīvojis vai ne. Svarīgākais, pēc viņu domām, ir Dieva palīdzība, Jēzus vārdi un piemērs, Viņa personības iespaids. Tas viss ir svarīgi, viņi saka, vienalga, vai vēsturnieki to atzīst vai ne.

Taču nedrīkst aizmirst kādu svarīgu aspektu. Svētie Raksti nav tikai reliģisku ideju un patiesību apkopojums. Bībeles notikumu vēsturiskums nav nesvarīgs fakts. Mums jāatceras, ka mūsu pestīšana ir saistīta ar konkrētiem vēsturiskiem notikumiem, piemēram, Israēla tautas izredzētība, Dieva vadība un pāri visam – Viņa pestīšanas darbs Jēzū Kristū. Mūsu pestīšana un ticība ir cieši saistītas ar šiem notikumiem. Mēs ne bez pamata ticam, ka Dievs ir labs un mīlošs. Mēs ticam, ka Viņa labums un mīlestība atklājas vēstures gaitā. Ja Bībeles stāsts par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos nav patiess, tad mēs, kristieši, balstām savu ticību uz meliem, jo parasta “reliģiski ētiska ideja” par Dieva mīlestību mums nevar palīdzēt. “Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos.” (1.Kor.15:17) Mēs ticam, ka Dievs ir atklājies vēsturē, tāpēc mēs runājam par “pestīšanas vēsturi”. Mēs nedrīkstam uzskatīt Bībeli par nozīmīgu tikai tāpēc, ka tā satur kādas pārlaicīgas “patiesības”, it kā mūsu ticībai nebūtu svarīgi, vai pestīšanas vēsture ir patiesa vai ne.

Ja runājam par vēsturiskiem aprakstiem, mums jāņem vērā dažādie Bībele sastopamie literatūras veidi. Ir liela starpība, piemēram, starp poētiskā valodā rakstītu grāmatu un tiešu vēsturisku aprakstu.

Tāpat jāatceras, ka bieži vien nemaz nav viegli piekļūt šiem vēsturiskajiem apstākļiem. Nav viegli precīzi noteikt, vai kaut kas ir vēsturiski nepareizs, ja tas saistās ar apstākļiem, kas laika ziņā ir tik tālu no mums. Ir pieejami ļoti nedaudzi informācijas avoti, un tie var tikt interpretēti dažādos veidos. Arvien no jauna ir atklājies, ka lietas, kas šķiet aplamas, pēc tuvākas izpētes tomēr izrādās patiesas.

Arheoloģiskie pētījumi var radīt nopietnu interesi ne tikai tāpēc, ka tie izgaismo seno laiku apstākļus, bet arī tāpēc, ka it bieži tie pasvītro un apstiprina Bībelē atrodamās informācijas pareizību. Tomēr nebūtu lietderīgi padarīt mūsu ticību Bībeles autentiskumam atkarīgu no arheologu liecībām. Mēs pieņemam Vecās Derības un Jaunās Derības aprakstus tāpēc, ka ticam, ka tas ir Dieva Vārds, iedvesmotu liecinieku rakstīts. Tas attiecas gan uz 1. Mozus grāmatas 1, 11, gan uz patriarhu liecībām un Jēzus un apustuļu brīnumdarbu aprakstiem. Tāpat arī mēs ticam Dieva visvarenībai, Viņa atklāsmei caur praviešiem un apustuļiem, tāpat mums ari jātic Bībeles absolūtai uzticamībai. Cits piemērs – grēkā krišana. (1.Moz.3) Stāstījums izklāstīts visu kultūru cilvēkiem saprotamā formā.

Var likties, ka viens Bībeles notikumu apraksts ir pretrunā ar otru. Pretrunas, iespējams, būtu izskaidrojamas, ja mēs labāk pazītu visus apstākļus. Bieži vien šķiet, ka dzīvē ir parādības, kuras nav iespējams izskaidrot, taču, pēkšņi ieraugot kādu jaunu aspektu, kas notikumu parāda pavisam citā gaismā, neizskaidrojamais kļūst saprotams. Ir vajadzīga pieaugšana ticībā, lai varētu ieņemt pazemīgu stāvokli iepretī Dieva Vārdam, lai pieņemtu izskaidrojuma trūkumu kā apstākli, nevis kā Bībeles kļūdu.