VI svētdienā pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem

Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja. [Mt.4:1-11]

“Tad” – ar šo īso vārdiņu evaņģēlists norāda uz vairākiem ļoti svarīgiem notikumiem. Vispirms Jēzus bija ticis Jāņa kristīts, un uzņēmies uz sevi visas cilvēces grēku. Pēc tam Dieva balss no debesīm bija apliecinājusi, ka Jēzus ir Tēva mīļais Dēls. Tūdaļ pār Jēzus cilvēka miesu bez mēra tika izliets Svētais Gars, kas Viņam tika īpaši dots Pestītāja amata pildīšanai. Pēc šiem notikumiem “Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts.” Tādējādi Dieva Gars vada Jēzu tieši pretī Viņa ienaidniekam velnam, kura posta darbus Jēzus bija nācis izpostīt. Savukārt velns vēlējās likt Jēzum šaubīties par Dieva vārdu – Tu esi mans mīļais Dēls – patiesumu. “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad..” un tālāk velns izdomāja arvien jaunas un jaunas versijas, kā Jēzu samulsināt un ievest neticībā. Tātad, tiklīdz Jēzus uzsāka savu Pestītāja darbu, velns bija klāt ar šo jautājumu. Viņš to turpināja atkārtot visu Jēzus publiskās darbības laiku, un pat pašās beigās, kad Jēzus jau karājās pie krusta, velns bija klāt ar savu ieteikumu – ja Tu esi Dieva Dēls, kāp zemē no krusta! Bet tas viss sākās tā:

Kad Svētais Gars bija aizvedis Jēzu vientuļā tuksnešainā vietā, Jēzus četrdesmit dienas un naktis bija lūdzis Dievu un gavējis. Visu šo laiku velns ik pa brīdim bija ieradies Viņu apciemot, jo šis cilvēks Jēzus darīja viņu uzmanīgu. Visā savā dzīvē Viņš nekad nebija grēkojis un tad, kad velna nīstākais ienaidnieks Dievs bija pasludinājis Viņu par savu Dēlu, velns sarosījās. Viņš zināja par Dieva Dēla mūžīgo nodomu reiz kļūt par cilvēku. Šis nodoms Luciferu bija ārkārtīgi saniknojis un radījis viņā bezgalīgas dusmas un skaudību pret cilvēku. Savas dusmas pret cilvēku velns izgāza, ievedot cilvēku grēkā un tādējādi nošķirot viņu no Dieva. Sekas tam bija cilvēka nāve. Kritušais eņģelis gan zināja, ka tad, ja Dieva Dēls patiešām kļūs par cilvēku, viņa varai būs pienācis gals. Tomēr viņš īsti negribēja ticēt tam, ka Dieva Dēls varētu pazemoties tik tālu, ka kļūtu par cilvēku. Katrā ziņā velnam tas likās neiespējami, tik ļoti viņš nicina mūs, cilvēkus. Tādēļ nogaidījis brīdi, kad Jēzus bija noguris un izsalcis, velns tūdaļ piestājas viņam: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Velns ir diezgan pārliecināts, ka šim cilvēkam Jēzum tūdaļ ir jākrīt. Ādams un Ieva bija krituši Paradīzes dārzā, kad tiem visapkārt bija pārpilnība, miers un prieks. Šim Jēzum, kam bija tā pati kritusī Ādama daba, bada un kārdinājumu nomocītam vajadzēja padoties. Velna mudināta un ziņkārības mocīta, Ieva bija pārstājusi ticēt, ka Dievs ir labs, jo nav ļāvis tai ēst no laba un ļauna atzīšanas koka. Jēzum, bada nomocītam, vajadzēja pārstāt ticēt, ka Viņš ir Dieva Dēls un Dievs gādā par Viņu. Abos šajos gadījumos velns savu kārdinājumu saista ar ēšanu. Viņš mēģina pārliecināt cilvēku, ka Dievam uzticēties nevar, un mudina cilvēku meklēt savu iztiku pašam, arī tad, ja tas saistītos ar tiešu nepakļaušanos Dieva gribai. Jēzus gadījumā šis kārdinājums saistījās ar veidu, kādā Viņš veiks savu aicinājumu un kalpošanas misiju. Velns nebūt nemudināja Jēzu uz atklāti amorālu rīcību vai grēku. Viss, ko viņš vēlējās panākt bija, lai Jēzus izmantotu savu varu pats saviem mērķiem. Tas ir, lai kalpojot citiem ar pārpārēm doto Svēto Garu, Viņš tomēr neaizmirstu arī pats sevi. Citiem vārdiem sakot, velns Viņam teica apmēram tā – visiem Dieva valstībā ir jādzīvo ticībā un paļāvībā uz Dievu – bet tam taču nevajadzētu attiekties uz Tevi, jo Tu taču esi priekšnieks, pats vari rīkoties, kā uzskati par pareizu, ja gribi vari pārvērst arī akmeņus par maizi. Kāpēc Tev to nedarīt? Tev ir uzticēts smags darbs, tad nu izmanto priekšrocības, ko tas dod. Vai tev jācieš tāpat kā visiem pārējiem muļķiem? Jēzus atbilde ir interesanta, proti, Viņš nesaka – es domāju, tam vajadzētu būt tā, kā to lai ņem, bet “Stāv Rakstīts”. Tā Jēzus parāda, ka vienīgais ierocis, ar kuru cilvēks var stāties pretī velnam, ir Dieva vārds. Un šajā jautājumā tas skan šādi: “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Ja Jēzus pats nebūtu ticējis, ka Debesu Tēvs parūpēsies par Viņa dzīves vajadzībām, kā gan Viņš vēlāk būtu varējis mācīt saviem sekotājiem paļauties uz Dievu un izlūgties savu dienišķo maizi no Viņa? Pirmoreiz ievezdams cilvēku grēkā, velns tam teica – tu būsi kā Dievs, proti, tu pats tiksi galā ar savām problēmām un nebūsi ne no viena atkarīgs, varēsi dzīvot, kā gribēsi. Ādams un Ieva teica – kādēļ gan, nē? Tas izklausās tik interesanti, vilinoši un skaisti, pamēģināsim! Jēzus atbildēja pilnīgi citādi – kā patiess cilvēks es negrasos iejaukties Dieva lietās. Viņam ir vara un noteikšana pār manu dzīvi. Svēto Garu Viņš man deva, lai es pilnībā pakļautos Viņam, nevis izmantotu to savās interesēs.

Ar šo atbildi cīņa patiesībā bija beigusies. Jēzus bija palicis uzticīgs savam Debesu Tēvam un aicinājumam, velns bija sakauts un viņam vajadzēja ar kaunu atkāpties, bet tā kā velns kaunu neprot, tad viņš turpina savus uzbrukumus, cerot, ka viņam tomēr varbūt laimēsies. Jo kā tad tik gudrai un skaistai būtnei varētu neveikties? Gandrīz visa pasaule un tās gudrie un varenie viņu apbrīno, tam kalpo un pielūdz, un te viens lauķis, jūdu galdnieks viņam neklausīs! Tādēļ, redzot, ka Jēzus paļaujas uz Dieva vārdu, velns nolemj izmantot Svētos Rakstus, lai Jēzu pieviltu. Un viņš noveda Jēzu “sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Citēdams šo tekstu, velns sagroza tā jēgu un izmanto to saviem ļaunajiem nolūkiem. Ja jau tu tā paļaujies uz Dievu un to, ko Viņš teicis Bībelē, tad lec zemē no jumta, lai Dievs tevi izglābj, ja jau Viņš ir tik gādīgs un varens. Mudinādams Jēzu uz to, kas šķiet liela ticība, velns patiesībā cenšas ievest Jēzu neticībā, izaicinot Dievu, eksperimentējot ar Viņu un cenšoties manipulēt ar Dievu. Jēzus labi izprot velna nodomus, jo viena lieta ir paļauties uz Dievu dzīves vajadzībās, pildot savu aicinājumu, bet pavisam cita lieta ir izaicināt Dievu, aicinot Viņu iejaukties un risināt mākslīgi radītas problēmas. Tam, kurš tic Dievam un paļaujas uz Viņu, nav nepieciešams pierādīt Dieva laipno gādību, Viņu izaicinot un provocējot. Jēzus zina, ka pienāks brīdis, kad Viņam, pildot savu aicinājumu, nāksies mesties nāves bezdibenī, paļaujoties uz Tēva taisnīgumu un gādību, bet radīt šādu situāciju mākslīgi, būtu šausmīga neticība. Tādēļ Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.”

Tomēr velnam ar to vēl nepietiek. Paskaties, Jēzu, uz mani! Vai tu redzi, cik varena, skaista un gudra būtne es esmu? Es esmu spējis atņemt Dievam Viņa radīto pasauli un tā mani pielūdz un godina kā pašu Dievu. “To visu es Tev gribu dot, ja [arī] Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Saprazdams, ka ja Jēzus patiešām ir Dieva Dēls, tad Viņš ir ieradies šajā pasaulē, lai velnam to atņemtu. Viņš zina, ka uzvarēt šajā cīņa viņam neizdosies. Kā zaglis, kas ieraudzījis mantas patieso īpašnieku un nojautis gaidāmās nepatikšanas, viņš saka – labi, labi, es tikai pajokoju, došu Tev to atpakaļ, tikai pienācīgi pateicies man par to. Velns labi saprot, cik iedarbīgs šis kārdinājums varētu būt, jo lai atņemtu viņam šo pasauli, Dieva Dēlam nāksies dārgi samaksāt. Tādēļ viņš piedāvā Jēzum darījumu – redzi, Dievs ļauns būdams, ir sūtījis Tevi briesmīgās ciešanās. Iztiksim bez Viņa padomiem un nokārtosim lietu paši. Tu dabūsi atpakaļ to, kas ir tavs un kādēļ esi šajā pasaulē nācis, bet es dabūšu Dieva godu. Vai tad tas nav tas, kas mums abiem vajadzīgs? Mācies taču beidzot saprast kompromisu mākslu! Redzi, Jēzu, pasaule nav ne balta, nedz melna, kā Tev savā provinces pilsētiņā dzīvojot varbūt šķiet. Tavs Debesu Tēvs vienkārši ir vecmodīgs muļķis, kam trūkst plašāka dzīves skatījuma. Bībele ir viena lieta, bet dzīve pavisam cita! Ir nepieciešama pieredze, gudrība un kompromisu māksla, lai to pareizi saprastu. Kādēļ Tev jāaprobežojas tikai ar to, ko Tavs Debesu Tēvs saka? Neesi vienpusīgs, uzklausi arī mani. Ja Tu sekosi Tēva padomam, Tev nāksies briesmīgi ciest. Kā dēļ? Lai sariebtu man? Beidz muļķoties, Jēzu. Man ir daudz labāks padoms priekš Tevis. Es tev atdošu pasauli un Tu varēsi to atbrīvot no bada, kariem, netaisnības, nabadzības, un kā vien Tu vēlēsies. Tu esi ieņēmis galvā traku domu, ka pasaulei vajadzīgi Dievam uzticīgi priesteri. Tā nav, mīļais draugs! Pasaulei ir vajadzīgi gudri, ar kompromisu māku apveltīti politiķi. Apvienosim savus spēkus, radīsim labāku pasauli un pierādīsim Dievam, ka Viņš ir vecs muļķis, kam jau sen savu varu vajadzēja atdot kādam citam, nu tādam kā man. Šīs te lietas dēļ Viņš taču mani no paradīzes padzina, kā Tu labi zini. Viņš bija ieņēmis savā stūrgalvīgajā galvā domu, ka Tev jākļūst par cilvēku, jācieš un jāmirst, lai glābtu cilvēci. Mans plāns ir daudz vienkāršāks, efektīvāks un taisnīgāks. Kādēļ Tev nevainīgajam ir jācieš? Lai cieš vainīgie! Iedosim cilvēkiem nepieciešamās zināšanas un iemaņas, lai paši mācās celt sev jaunu labu pasauli. Bet Tēvam vienmēr ir gribējies būt tam gudrajam un labajam. Vai tas bija Viņš vai es, kurš radīja diženās idejas – progress, attīstība, pilnveidošanās? Protams, es. Viņš taču nezina neko citu, kā asinsizliešanu! Tūkstošiem gadu Viņš lika kaut nevainīgus dzīvniekus un izliet nevainīgas asinis, un tagad Viņš grib, lai Tu izlej savas. Kas tā par perversu domu, ka nevainīgajam ir jācieš vainīgo vietā. Visu Viņš pats vienmēr ir gribējis viņiem gatavu iebāzt mutē. Es domāju, ka Viņš vienkārši baidās pazaudēt savu varu. Viņš gan visu laiku runā par brīvību, bet kas gan tā par brīvību, ja vienmēr ir jāklausa Viņš! Dosim cilvēkiem patiesu brīvību – lai paši kļūst par savas laimes kalējiem. Priekš kam mums te vajadzīgs Dievs? Nu jā, protams, bez kāda pielūgšanas un godāšanas tie draņķa cilvēki iztikt nevar. Bet kāpēc Viņam ir jābūt tam, ko pielūdz un godā? Lai pielūdz un godā arī mani! Un Tu, Jēzu, varētu kļūt viņiem par piemēru. Kāpēc Tev jābūt Kristum? Labāk kļūsti par Antikristu. Ar savām zināšanām mēs kopā spēsim padarīt pasauli daudz labāku. Tad viņi visi godās Tevi, jūs visi kopā mani, bet tas Tētiņš ar saviem stulbajiem uzskatiem, lai liek mums mieru.

Lai gan piedāvājums šķita tik gudrs un vilinošs, Jēzus labi zināja, ka jebkurš mēģinājums noliegt Dievu un Viņa prātu, novedīs pie katastrofas. Jau kopš bērnības Viņš bija mācījies, ka Dievs ir viens vienīgs un nav iespējams kalpot diviem kungiem. Katru dienu Viņš bija atkārtojis svinīgos vārdus: “Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.” (5.Moz.6:4-5) Visu savu mūžu Jēzus bija dzīvojis ar šo mīlestību sirdī un tā neļāva Viņam pat nopietni apdomāt kārdinātāja piedāvājumu. Tādēļ tūdaļ sekoja vienīgā iespējamā atbilde: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Saprazdams, ka šoreiz neko panākt neizdosies, “velns Viņu atstāja.” Tomēr viņš arvien bija ticējis tikai un vienīgi sev un tādēļ nekad nepārstāja cerēt, ka Jēzus reiz padosies. Pat stāvēdams zem krusta, viņš vēl turpinās savu nesvēto sprediķi: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad kāp zemē no krusta, atceries ko es toreiz Tev teicu. Man ir labāks plāns.” Kad no necilvēcīgu ciešanu pārņemtajām lūpām atskanēs vārdi: “Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu.. viss piepildīts” – sātans nicīgi pie sevis novilks – sasodītais fanātiķis, kur nu ir Tavs Dievs? Atbildi viņš saņems pēc nepilnām trim dienām. Āmen.