“Vienīgi Svētie Raksti”
Bībele ir autoritāte visos ticības jautājumos. Ja domas dalās par kādu mācības jautājumu, Bībele ir tā, kas nosaka, kuram taisnība.
Mūsu luterāņu priekšteči saka:
Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka Vecās un Jaunās Derības pravietiskie un apustuliskie raksti ir vienīgais likums un norma, pēc kuras jāvērtē un jātiesā visas mācības un mācītāji (skolotāji). Citi seno un moderno skolotāju raksti, neatkarīgi no to autoru vārda, nedrīkst tikt nolikti uz vienas pakāpes ar Svētajiem Rakstiem. Ikvienam no tiem jātop pakļautiem Svētajiem Rakstiem..
Par šo jautājumu kristiešu vidū ir vairāki viedokļi.
Romas katoļu Baznīca apgalvo, ka pāvestam ir vara izlemt, kas ir patiesa kristīgā ticība. Pāvests ir tas, kas var dot galīgo Bībeles interpretāciju un izšķirt, kā tā jāsaprot. Kad pāvests runā ex cathedra, viņam ir dota nekļūdīga vara izšķirt, kam visiem kristiešiem jātic.
Pēdējā laikā arī Romas katoļu teologu vidū ir sastopami Bībeles kriticisma pārstāvji. Nav viegli pateikt, kur šī jaunā attīstība var novest. Taču pēc oficiālās Romas katoļu Baznīcas mācības, kā tas ir ticis vēlreiz uzsvērts II Vatikāna koncilā 1964.gadā, pāvests Baznīcas mācībā ir nemaldīgs.
Pēc visa iepriekšteiktā mēs to varam uzskatīt par nepierādītu apgalvojumu. Dievs ir tieši atklājis savu patiesību vienīgi praviešiem un apustuļiem. Piemēram, pāvesta apgalvojums, ka Marija tikusi miesīgi uzņemta debesīs, ir mācība, ko Bībelē nevar atrast (ne arī senajā Baznīcā). Pāvesta nemaldības dogma kristīgās mācības un dzīves jautājumos pretrunā ar ticību Bībelei kā vienīgajam Dieva atklāsmes izzināšanas avotam.
Ieskaties